Jaunais domes sasaukums aizvadījis pirmo gadu

30. jūnijā apritēja tieši gads, kopš sāka strādāt jaunievēlētā Talsu novada dome ar tās priekšsēdētāju Ansi Bērziņu (TNA) priekšgalā. Tieši šajā datumā tikāmies uz sarunu, lai runātu par to, kā šajā gadā ir veicies, kādi ir bijuši lielākie izaicinājumi, par neaptverami plašo darba lauku, politisko stabilitāti domē un citiem jautājumiem.

— Jautājums nedaudz ar humoru: Talsos savulaik bija ieviesusies sava veida tradīcija — gāzt mērus pirms pilsētas svētkiem. Talsu pilsētas svētki tuvojas — cik stabili un droši jūtaties savā krēslā?

— Ar humoru atbildot, — šogad pilsētas svētkus pārcēlām uz priekšu, lai šo procesu varam atlikt uz vēlāku laiku. (Smejas.) Bet, ja nopietni, — gribētu cerēt, ka kopumā jūtamies stabili. Varam normāli strādāt un vadības komanda jūtas labi. Nekas pagaidām neliecina, ka vadībā varētu būt izmaiņas. Kopā pieņemam lēmumus, piedalāmies nozīmīgākajās sarunās un cenšamies cits citu informēt. Šī komandas sajūta politiskajā vadībā dod vissvarīgāko stabilitātes elementu.

— Kā pats vērtējat aizvadīto darba gadu — kas izdevies vislabāk, bet kas sagādājis lielāko vilšanos un izaicinājumus?

— Nevarētu teikt, ka esmu iepazinis un sapratis pilnīgi visus procesus, bet vairumu gan. Tas bija ne gluži pārsteigums, jo zināju, ka darba lauks ir plašs, bet, sākot strādāt šajā amatā, aptvēru, ka tas ir neaptverami plašs. Daudz plašāks, nekā varētu domāt, līdz ar to kvalitatīvi iedziļināties ikkatrā jautājumā gluži vienkārši nav iespējams. Cenšos būt klātesošs dažādos notikumos un sarunās, bet ģeogrāfiski esam ļoti liels novads, un ne vienmēr tas fiziski ir paveicams. Turklāt mūsu novada specifika ir, ka esam gan piejūras, gan iekšzemes novads, un tas paredz ļoti atšķirīgus darba jautājumus. Arī mentalitāte cilvēkiem piekrastē ir atšķirīga no ļaudīm iekšzemē. Es to saredzu kā absolūtu plusu, jo tas padara mūsu novadu bagātāku, skaistāku, interesantāku, bet, protams, arī izaicinošāku.

Ņemot vērā iepriekšējo darba pieredzi, uzskatu, ka mana stiprā puse ir sarunas ar cilvēkiem, mēģinājumi iedzīvotājus iesaistīt un informēt. Apzinos, ka arī šajā jomā joprojām ir ļoti daudz, ko darīt.

Nepārtraukti sev pārmetu, ka gribētos, lai ir vairāk ierakstu un video sveicienu, piemēram, Facebook, bet ikdienas ritms ne vienmēr ļauj to visu paveikt.

Tai pat laikā uzskatu, ka esmu ieguldījis pietiekami daudz ar savu dalību pasākumos, diskusijās, kā arī nesen notikušajās iedzīvotāju sapulcēs. Saņēmu daudz pateicību no cilvēkiem, jo sevišķi no mazajiem pagastiem, kuri teica, ka domes priekšsēdētāju nav redzējuši padsmit gadus. Arī valsts svētku laikā centos būt klāt, kur vien varēju, un tur man sacīja, ka domes priekšsēdētājs šajos svētkos nekad nav redzēts. Kāds varbūt uzskata, ka tā ir izrādīšanās. Ja šis būtu priekšvēlēšanu gads, varētu tam piekrist, bet šis bija pēcvēlēšanu gads, kad teorētiski man par to vajadzētu domāt vismazāk. Uzskatu, ka šāda piedalīšanās ļauj iepazīt un satikt cilvēkus, redzēt vidi un telpu, un iedzīvotājiem tas dod klātienes un piederības sajūtu — sajūtu, ka cilvēks ir uzklausīts. Iedzīvotāji redz, ka pagasts ir apciemots, notikums pamanīts un, iespējams, arī attiecīgā problēma var tikt atrisināta.

Runājot par pozitīvo, man ir liels prieks, ka izdevās palaist līdzdalības budžetu, jo šis nolikums bija iestrēdzis. Tas ir ļoti svarīgi, jo dod cilvēkiem iespēju realizēt savas idejas. Nākamais ir iedzīvotāju padomes. Mani par tām ir ļoti liels prieks. Ceru, ka tas būs labs instruments, ar kura palīdzību varēsim cits citu labāk sadzirdēt un saprast. Lai nenotiek tā, ka kāds uzmet lūpu, ka kaut kas nenotiek. Tagad šī iespēja iedzīvotājiem ir dota.

— Līdz šim neviens Talsu novada domes priekšsēdētājs nav bijis tik aktīvs sociālajos medijos. Vai šāda aktivitāte bija jūsu paša vai partijas uzstādījums?

— Pirmkārt, es nāku no nevalstiskā sektora, līdz ar to man vienmēr ir licies, ka ar sabiedrību ir jārunā. Galu galā politiķi pārstāv sabiedrību un strādā tās labā. Otrkārt, četrus gadus studēju sabiedriskās attiecības, līdz ar to komunikācijas tēma man vienmēr ir bijusi tuva. Esmu strādājis arī žurnālistikā, un arī tajā laikā likās svarīgi runāt par dažādām tēmām. Treškārt, ar ko man nākas šad tad pacīnīties un kur nav vienas atbildes, ir būšana kā «vienam no savējiem». Vai cilvēks grib redzēt, ka domes priekšsēdētājs vienmēr ir kaklasaitē, pareizs un protokolam atbilstošs, vai arī — vienkāršs un saprotams? Es mēģinu atrast līdzsvaru.

Aktivitāte sociālajos medijos ir mana iniciatīva. Jau priekšvēlēšanu laikā pats filmēju video. Arī šobrīd lielākoties daru to pats. Ir atsevišķi materiāli, kurus gatavojam pašvaldības vajadzībām, un tad man palīdz sabiedrisko attiecību kolēģi, bet to, ko publicēju personīgajā profilā, daru pats.

Man tas šķiet pilnīgi normāli — darīt to vienkārši un cilvēkiem saprotami.

— Runājot cilvēcīgi un atklāti — ņemot vērā, cik intensīvs bijis šis gads, vai nejūtaties noguris vai izdedzis?

— Protams, ka ir nogurums… Melotu, ja teiktu, ka nav. Jo īpaši, kad darba dienas ir ļoti garas. Šo 12 mēnešu garumā visu laiku ir bijusi sajūta, ka vēl tikai šis periods, vēl tikai tas periods, un tad jau darbs ieies normālās sliedēs. Bet pagaidām tas ir nebeidzams ritenis. Līdz ar to, protams, ik pa brīdim ir nogurums, bet tāpēc ir brīvdienas, kuras es absolūti izbaudu. Mana vēlme satikt cilvēkus privātajā laikā ir būtiski mazinājusies, jo skaidrs, ka šī intensitāte ir pietiekami liela darba laikā.

— Vai pēc savas būtības esat darbaholiķis?

— Kaut kur pa vidu. Esmu paspējis savā dzīvē izdzīvot dažādus ciklus. Man, par laimi, vairs nav 25 gadi, lai es nodotos darbaholismam; tam savulaik izgāju cauri fonda vadīšanas laikā Valmierā. Turklāt man ir ģimene, trīs bērni, kuriem vajag manu uzmanību, līdz ar to nevaru aizmirst par mājām. Un, protams, palīdz atvaļinājumi. Man tos nevajag garus, man ir bijuši jau trīs atvaļinājumi, pa nedēļai. Tad es atslēdzos pilnībā no visa. Protams, ja vien nav kaut kas ļoti ārkārtējs.

— Talsu novada dome izceļas ar ļoti garām domes sēdēm, kas mēdz sasniegt pat vairāku dienu garumu, kamēr citos Latvijas novados sēdes norit dažas stundas. Kā panākt sēžu saīsināšanu?

— Grūti teikt, vai samaksas modeļa maiņa varētu būt risinājums, jo gribētos domāt, ka nevienam no deputātiem stundu samaksas jautājums nav faktors, kāpēc sēdes ir tik garas. Mums ir daži kolēģi, kuri starp konstruktīviem, ļoti pamatotiem jautājumiem un ļoti labām norādēm uz kādiem trūkumiem tomēr uzsāk sarunas, kas nav konstruktīvas un pamatotas. Domes sēdes diemžēl reizēm tiek pārvērstas par darba grupām, bet demokrātija ir demokrātija — deputātam ir tiesības uzdot jautājumus. Ja deputātam ir jautājumi, vienīgais veids, protams, ir mēģināt tos brutāli noraut, bet tas nav ne īsti manā dabā, ne arī reglaments to atļauj. Neredzu konkrētu risinājumu, vien pašu deputātu izaugsmi saprast, ka tas nav pareizi.

Rezultātā tie deputāti, kuri ir gatavi konstruktīvam darbam dažu stundu garumā, šīs sēdes izstiepjot garas, vai nu nogurst, vai vienkārši nevar atvēlēt tam tik daudz laika. Tajā brīdī darbs domē zaudē kvalitāti. Arī darbiniekiem tas aizņem nenormāli daudz laika. Ir deputāti, kuri pārmet darbiniekiem par tās vai citas lietas neizdarību, bet aizmirst, ka divas vai trīs darba dienas no 20 darba dienām mēnesī viņi ir pavadījuši domes sēdē, kad viņi paralēli nevar darīt citas lietas vai nevar to darīt kvalitatīvi.

— Ja opozīcijai lūgtu raksturot aizvadīto gadu, tad ko, jūsuprāt, viņi visvairāk kritizētu?

— Mans minējums: to, ko uzskatu par savu stipro pusi — komunikāciju ar sabiedrību un atvērtību —, opozīcija, visticamāk, uzskata kā vislielāko trūkumu. Domes sēdēs deputāti uzsvēruši, ka lēmumu skaidrošana nenotiek, lēmumi ir nesaprotami, informācija tiek slēpta un tā tālāk. Bet es negribu tam piekrist. Jāatceras, ka ir atsevišķas lietas, kur administrācija pašvaldībā strādā pēc saviem noteikumiem. Strīds par informācijas neizsniegšanu ir tāds — administrācijas vadība uzskata, ka ir juridiski iemesli, kuru dēļ to vai citu informāciju nav paredzēts izsniegt. Tur pat nav jautājums, kāds būtu mans viedoklis. Ja mūsu speciālisti uzskata, ka nav pamatoti to darīt, tad viņi to nedara.

Es uzskatu, ka vienā mirklī bija kļuvis bišķiņ par traku. Tas, ko ļoti bieži novēroju šajā gadā, — pašvaldībā speciālisti ir fokusēti uz viena deputāta viedokli vai viena deputāta iespējamajiem jautājumiem vai vēlmēm.

Tajā brīdī rodas jautājums — kāpēc viena deputāta viedoklis ir svarīgāks par pārējo 18 deputātu viedokli? Kas tas ir? Tā vairs nav demokrātija. Tu esi viens no 19 deputātiem, un tas nedod tiesības justies lielākam un vienīgajam. Tas nav pareizi.

Tāpēc es saprotu un atbalstu administrācijas vēlmi mazliet aizstāvēties, jo nedrīkst ļaut vienam deputātam noteikt toni visos gaiteņos, kabinetos un sarunās. Teorētiski tā varētu darīt domes vadība, jo tai ir iedots vēlētāju mandāts, bet ikviens kolēģis administrācijā varēs apliecināt, ka neesmu izmantojis savu varas pozīciju, lai pateiktu —  nē, mums ir obligāti jādara šādi. Es varu ierosināt, jautāt, mēģināt virzīt kādus jautājumus un tēmas, bet izmantot savas varas pozīciju…

Turklāt aizvien biežāk un vairāk manī nostiprinās pārliecība, ka ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgam ar darba procesa informāciju. Gribētos spēt par darba procesu mierīgi diskutēt, bet daži deputāti darba procesu uztver kā kaut ko jau notikušu. Diemžēl mums ir pieredze, kad opozīcijas kolēģi mēdz kādu darba procesu, «melno materiālu», izmantot pretēji. Tur es varu izteikt apbrīnu cilvēkiem par oratora spējām un par prasmi lietas pasniegt tā, kā vienā vai otrā brīdī tās ir vēlamākas.

— Noslēgumā jautājums no talsinieka, dramaturga Matīsa Gricmaņa sarakstītās izrādes «Rīkojums Nr. 2», kuras noslēgumā skatītājiem tiek uzdots retorisks jautājums: «Bet ir taču labāk, vai ne?» Lai gan viens gads nav ilgs periods, kā jums šķiet — vai ir labāk nekā pirms gada?

— Man liekas, ka ļoti daudz kas mūsu novadā ir nevis par to, ka dzīve novadā būtu slikta vai lietas būtu sliktākas, bet mēs nez kāpēc par tām jūtamies slikti. Saņemu neskaitāmi daudz komplimentu, ka Talsi ir visskaistākā pilsēta Latvijā, un man prasa — kāpēc jūs to nenovērtējat? Nepārtraukti sūkstāmies par kaut ko. Ticu, ka politisko un ekonomisko turbulenču dēļ paši sev nevajadzīgi zāģējam šo sajūtu.

Gribu cerēt un tiešām šķiet, ka sajūta ir labāka. Vismaz man noteikti, un man to sacījuši arī vairāki cilvēki. Tas, manuprāt, ļauj nevis ieslīgt pašapmierinātībā, ka tad jau varam nedarīt, bet tieši otrādi — tas ļauj mums patiešām gribēt kopā kaut ko darīt.

Esmu saņēmis klasiskos pārmetumus par to, ka, re, notika šis un tas, bet pašvaldība jau tur nepiedalījās. Es gribu teikt — tas ir pats labākais, kas var būt, ja lietas notiek bez pašvaldības vai valsts līdzdalības.

Tas ir pats labākais, kas var notikt, ja sākas privāta, sabiedriska vai biznesa iniciatīva; ja cilvēki kaut ko dara paši. Novērtēsim to, kas mums ir, un būsim aktīvi līdzdarbojoties!