Kristīnes Rublovskas dienasgrāmatas ieraksti audeklā un tekstilā

“Es gleznoju visu laiku – arī tad, kad negleznoju,” atzīst māksliniece Kristīne Rublovska, kura meistarīgi nojauc robežas starp audekla tekstūrām, trīsdimensiju tekstila objektiem un apģērba dizainu. Sarunā māksliniece skar dinamisko ikdienu un skaidro, kāpēc radīšanas procesā visbūtiskākā ir uzticēšanās sev.

Kristīnes radītajos darbos apvienoti glezniecības paņēmieni, filcēšana un trīsdimensiju tekstila objekti, kā arī jauktās tehnikas. Runājot par izteiksmes veidu, viņa atceras mākslas vidusskolas pasniedzējas teikto: “Tehnika var būt jebkāda, viss ir par ideju un kompozīciju.” Kā norāda māksliniece, katrs materiāls darbam piešķir savu vērtību – tekstilam tā ir tekstūra un taktila sajūta, savukārt glezniecība ir par krāsu, lai gan arī tekstils tikpat labi var būt par krāsu. Dažkārt izceļas diskusijas par to, kur beidzas glezniecība un sākas tekstilmāksla, taču mūsdienās šīs robežas jau sen ir izdzisušas, pirmajā vietā izvirzot pašu ieceri.

Process, kas nekad neapstājas

Savus darbus Kristīne raksturo kā tēlainus dienasgrāmatas ierakstus un spēli ar pārsteigumiem – pie kompozīcijas un stāsta aizved līnija, krāsu laukums un mirkļa iespaidi. Lai arī aizņemtības dēļ glezniecībā iestājusies īsa pauze, Kristīne uzsver, ka jaunrade nekad neapstājas: “Es gleznoju visu laiku – arī tad, kad negleznoju.” Brīžos, kad audekls tiek nolikts malā, mākslinieciskā izpausme pārtop apģērbā un atspoguļojas viņas ģērbšanās stilā. Kristīne nonākusi pie secinājuma, ka no glezniecības nekur tālu prom aiziet nevar – viņai vienmēr līdzi ir blociņš, kurā tiek piefiksēts kāds teikums, prātā ienācis tēls vai objekts, kas pēkšņi piesaistījis uzmanību. “Mēģinu saprast, kāpēc un kas ir tas, kas mani ir piesaistījis, un kā tas veidojas par tēlu. Esmu gribējusi un mēģinājusi šim procesam pieiet citādi, bet esmu sapratusi, ka tas man neder. Arī akadēmijas laikā man uznāca krīzīte – tu mācies, saproti, kādas ir tendences un kur māksla iet. Gudri ir sekot tendencēm, bet man kaut kā negribējās. Mēģināju sevi lauz, bet nesanāca. Kā mana akadēmijas pasniedzēja reiz teica – no sevis iet prom nevajag. Pamēģināt droši vien vajag, bet šajā gadījumā atgriezos,” ceļu līdz savam rokrakstam ieskicē Kristīne.

Mākslas galvenais uzdevums – neatstāt vienaldzīgu

Gleznošanu viņai patīk sākt ar tēlu, līniju, krāsu vai teikumu, liekot to uz balta vai melna audekla un skatoties, kur tas aizved. Radīšanas procesā mākslinieci saista gan iespēja kontrolēt atsevišķus elementus, gan pārsteiguma moments. Iedvesmas gūšanai studiju laikā palīdzējušas arī citas aktivitātes, piemēram, laikmetīgās dejas nodarbības. Caur deju Kristīne sākusi labāk izprast cilvēka figūru, secinot, ka dažādas mākslas izpausmes ir savstarpēji saistītas. Māksliniece gan labāk izvēlas runāt par ideju rašanos, nevis iedvesmu: “Rodas nevis iedvesma, bet gan vēlme apsēsties pie audekla un likt uz tā elementus, idejas un domas. Tas atnāk tad, kad esmu padarījusi kaut ko citu – izlasījusi grāmatu, noskatījusies filmu vai kad ir beidzies kāds projekts.”

Māksliniecei ir svarīgi darbu izjust un redzēt pašai, lai tajā dzimtu iekšējs pārdzīvojums, – tās var būt gan prieka pilnas emocijas, gan dusmas. Kristīne neslēpj, ka viņai patīk arī izstādes, kas nokaitina, jo mākslas galvenais uzdevums ir neatstāt vienaldzīgu. Interesantu sastapšanos viņa piedzīvoja izstādē, kas pirms pāris gadiem norisinājās mākslas telpā “Aminori” un kuras noslēguma diena sakrita ar akciju “Last Thursday”, kad galerijas un izstāžu zāles apmeklētājus uzņēma līdz pat vēlai vakara stundai. Apmeklētāji nāca lielos daudzumos, un starp viņiem bija arī daudz ārzemnieku, tostarp starptautiskās apmaiņas programmas “Erasmus” studenti. Kristīne pamanīja kādu puisi, kurš uz darbiem lūkojās ar manāmu aizkaitinājumu. Kad piegājusi klāt, puisis atzinis, ka nesaprotot gleznās attēlotās zemenes un citus tēlus. Tā kā viņš ikdienā darbojas finanšu jomā un ar mākslu nebija saistīts, izvērtās ļoti aizraujoša saruna. Pēc diskusijas puisis ne vien ierakstīja savas pārdomas viesu grāmatā, bet arī atstāja tajā zīmējumu.

Vērot, kur radīšanas process aizvedīs

Gūtos iespaidus māksliniece apstrādā un pārstrādā savā darbnīcā. Agrāk viņu ļoti spēcīgi ietekmēja daba un darbos bija daudz dabas elementu, bet, pasaulei kļūstot neparedzamākai un skumjākai, darbos ienāk aizvien vairāk košo krāsu. Redzot mākslas tapšanu sociālajos medijos, cilvēki bieži jautā par gaidāmajām izstādēm, tomēr Kristīnei nepatīk savu jaunradi pakārtot konkrētiem datumiem: “Citiem vajag datumu, tad viņiem ir vieglāk koncentrēties. Mani datums savā ziņā paralizē.” Darbs ilgākā laika periodā sniedz iespēju vērot, kur radīšanas process aizvedīs, un no uzkrātā materiāla ļauj atlasīt nepieciešamo stāsta izveidei. Māksliniecei prātā nemitīgi virmo kāda īpaša iecere: “Es gribu uzzīmēt savu vizuālo grāmatu. Idejiski esmu to izdomājusi un lēnām kustinu, bet tas ir ilglaicīgs process. Nezinu, vai novedīšu to līdz galam un kas beigās sanāks, bet tas ir mans mīļākais personīgais projekts.”

Par uzticamu sabiedroto cīņā ar nogurumu Kristīnei kļuvuši regulāri spēka treniņi. Šim vaļaspriekam viņa pievērsās pirms pāris gadiem, kad gūtā trauma spieda pamest iepriekšējo aizraušanos – boulderingu. “Trenažieru zālē ceļu svaru, kas ir lielāks par mani. Tad rodas pārliecība – ja es spēju saņemties šim un aiziet uz sporta zāli, kur sākumā bija šausmīgi grūti savu stereotipu dēļ, tad es varu izdarīt jebko,” smejoties atzīst Kristīne. Liela loma viņas ikdienā ir draugiem. Ar draudzenēm viņas Rīgā izveidojušas savu “pastaigu ministriju” un ieviesušas skaistu tradīciju – reizi mēnesī pulcēties pie kopīga vakariņu galda. Spēkus atgūt Kristīnei palīdz arī īsi ceļojumi pa Eiropu ar mērķi pabūt citā vidē, kā arī došanās dabā – pie jūras, uz mežu vai laukiem, lai pēc tam iedvesmas pilna atkal pievērstos radīšanai.

#3K