Mani kaitina, ja cilvēks domā, ka viņa uzrakstītais nav izdzēšams

(Atvadoties no novadpētnieka, literāta un kultūras darbinieka Zigurda Kalmaņa, publicējam žurnālistes Ilzes Kārkluvalkas rakstu, kas laikrakstā «Talsu Vēstis» bija lasāms 2010. gada 24. aprīlī.)

Ik pa laikam jāuzrunā mūsu novada cilvēki, kuru paveiktais pārsteidz ar tālredzību. Tāpēc, ka viņiem ir, ko teikt, un viņos ieklausās. Šajā 10. aprīlī Aleksandra Pelēča literāro prēmiju par mākslinieciski augstvērtīgu, novadam veltītu darbu publicistikā «Vējš pāri Lībagiem» (izdots A. Pelēča lasītavā») piešķīra Zigurdam Kalmanim.

Nupat mani sasniedza Pāvela Vasariņa, literātes Ainas Zemdegas dzīvesbiedra, vēstule no Kanādas. Viņš lūdz kaut ko tuvāk pastāstīt, kas ir Zigurds Kalmanis, jo darbā pie A. Zemdegas Kopoto rakstu izdevuma tas ir nepieciešams. Vai, kā tad nu nezināšu, kas mums te ir Kalmanis! Vēlāk bija jāpasmaida par savu viszinību, jo kā skopā informācijā viņu pilnīgi nepazīstošam cilvēkam pateiksi tik labi, lai arī viņam veidotos pilnīgs priekšstats? «Grāmatnieks, šī jēdziena vispamatīgākajā nozīmē,» rakstīšu uz Kanādu.

Mans zvans par iespējamo sarunu Zigurdu pārsteidz ūdensmalā, viņš tikko iešļūcis tā pamatīgi uz dibena upē, stāv slapju bikšdibenu un tādā jocīgā balsī atsaucīgi piekrīt tikties.

«A. Pelēča lasītavā», vienlaikus izdevniecībā un bibliotēkā, Talsu vecpilsētā viņš ir Zigurds, kādu to redzu parasti — printeris met topošas grāmatas lapas biezā slānī, viņš pats, kreklos izmeties, kurpes pie sliekšņa nolicis, uzmanīgi ķēpājas ar līmi, ik pa mirklim iemet skatu datora ekrānā. Manuskripti, lasītavas izdevumu un savāktu vērtīgu grāmatu krājumi gandrīz pedantiski kārtojas visapkārt. Smaržo pēc papīra un koka, un gribas šajā rāma miera pasaulē ieritināties zviļņa stūrī ar kādu apskurbušu lasāmvielu klēpī.

Starp uzņēmēju un sapņotāju der arī vienlīdzības zīme

— Ja tev nebūtu uzņēmējdarbības pieredzes, tu daudz no tā tagad notiekošā nezinātu un neizprastu.

—  Gluži dabiski. Pa ielu staigādams, neko no tā nenoskaidrotu. Uzņēmēja domāšanu, vismaz teorētiski, iemāca izdevējdarbība «Aleksandra Pelēča lasītavā». Tā birokrātiskā puse man, pavisam godīgi, nepatīk. Tas ir slogs — rakstīt aktus, rēķinus… kombinēt un funktierēt. Spiestā kārtā tas ir jādara, un — man iznāk. Jāizdara, un viss. Redzu, cik man paliek latu, ko es varu pārcelt uz nākamo mēnesi, kā man izdosies izdzīvot.

— Ikvienu manuskriptu, ko tev atnes, tu rūpīgi izlasi?

— Mani kādreiz kaitina, ka cilvēks domā — tas, ko viņš uzrakstījis, nav izdzēšams. Ir tādas lietas, ko vienkārši neērti un kauns sagatavot un izdot, bet zini, ka tev ir jānopelna naudiņa, lai šitā vieta pastāvētu. Spiestā kārtā izdari viņam, atdod. Izdarīts ir, bet nekāda prieka no tā īsti nav bijis.

Visus tekstus izlasu no pirmā līdz pēdējam burtam. Redzu, kāda sāls katrā ir iekšā. Pa šiem gadiem jau bišķiņ piešāvies esmu. Ir cilvēki, kas ieklausās tajā, ko pasaku, un tad mēs ļoti labi sadarbojamies. Tad man šķiet, ka šis tas baudāms ir sanācis!

— Plauktā man acu priekšā ir daļa no pēdējā laika izdevumiem… «Skorpiona slazdā». Kas tā ir par grāmatu?

— Autors ir ļoti interesants cilvēks. Tādas tikšanās jau vien ir ko vērts. Viņš ir jaunajai, ļoti perspektīvajai latviešu operdziedātājai Marinai Rebekai vecaistēvs.

Viņš man piezvanīja. Viņam bija patrāpījusies rokā «A. Pelēča lasītavas», Māra (Arbidāna — I. K.) sagatavotā grāmata par Astru Priedi, par Latvijas teātra senioriem. Viņš to bija apskatījies un izdomājis — viņam ir Sibīrijā rakstīta dienasgrāmata, ko bērni ierosinājuši izdot. Tādas dienasgrāmatas apkārt nemētājas un bieži negadās lasīt. Uzrakstīts tā! Iedomājies, jauns, sešpadsmitgadīgs čalis… Liepājas ievērojama jurista dēls, tikko jābeidz ģimnāzija, bet viņus aizveda pirmajā izvešanā… Viņš divus gadus katru dienu rakstīja dienasgrāmatu, bet, kad tur divus tādus pašus par šādu dienasgrāmatu rakstīšanu iespundēja lēģerī un viņi no turienes vairs ārā netika, viņa mamma visu rakstīto noslēpa. Tik veiksmīgi, ka dienasgrāmatu izdevās atvest uz Latviju. Tie divi gadi tagad ir tur, šajos vākos.

Sanāca tā interesanti. Domāju, ka uztaisīsim tepat uz vietas un paši, jo autors bija gatavs pats izdošanu apmaksāt. Uzradās viņam draugi Amerikā, kuri bija ar mieru finansēt nopietnāka apjoma druku — tipogrāfijas izdevumu.

Glabāju pa eksemplāram no katra izdevuma. «Lasītavas» krājumā ir Māra, izdevēja, gulbja dziesma — grāmata par exlibriem… manis uzrakstītās, Jura Jansona… tas, kas gājis cauri manām un Māra rokām… Arī sakrāmēti to obligātie eksemplāri, kas jāved uz Nacionālo bibliotēku (septiņi no katra izdevuma). Vēl nesen nosūtīju uz Linneburgu Vācijā, kur man prasa tādas grāmatiņas, kas man vairs nav vairāk par vienu eksemplāru. Mēģināju atjaunot no veciem salikumiem, lai uztaisītu tik, cik viņiem vajag. To skaitā arī dižstendnieka Leonīda Boguša «Puikas gadu stāstus». Jā, jā! Viņiem vajag. Kad pateicu Bogušam, viņš tā laimīgi sāka smaidīt, ka arī Vācijā interesējas par viņa grāmatu. Nu, feini! Tā ka tās izjūtas ir dažādas, bet visvairāk tomēr gaišas.

— Visredzamākajā vietā pie sienas ir Zentas Mauriņas, Aleksandra Pelēča, Māra Arbidāna, Žaņa Sūniņa portreti. «Pelēča lasītavas» pamatidejas gandrīz desmit tās pastāvēšanas gados ir mainījušās?

— Ir gan, jā. Negribu daudz par to runāt.

— Jums ar Māri jau nu arī tie raksturi…

— Tā gan. Spējām viens uz otru sabļaut, nokliegt vēl «pietiek, es eju projām!». Tad sekoja atkāpšanās un atpakaļceļš. Pārkāpām tam un šam pāri, beigu beigās viss atkal gāja, bet ne bez celmiem un ne bez klupieniem pāri saknēm. Pie Māra fotogrāfijas ir atzīme «2007.», bet rudenī būs jau trīs gadi… Te stāv un stāvēs, kamēr būs lasītava. Sūniņa, kura prēmiju arī nupat Mākslas dienās piešķīra, Žanno, jaunības pašportretu man uzdāvināja viņa kundze. Atceries, vienu laiku publikācijās «Talsu Vēstīs» gāja viņa «Teiku stāsti par Talsiem»? Man ir šis manuskripts, un man tā vien pirksti kņud tam pieķerties. Pie tā ir jāpastrādā, un no tā var uztaisīt Talsiem labu, skaistu grāmatu ar Sūniņa bildēm. Tas prasītu kādu pusgadu, gadu… staigāju tam riņķī tā kā lapsa ap vērsi… Viena otra tāda lieta ir, ko jūtu, ka ir kā vajadzētu… Viena no tām ir saistīta ar manu darbu institūtā, par lauksaimniecības tēmu. Ļoti interesants cilvēks Latvijas lauksaimniecības vēsturi uzrakstījis: par dižvīriem Latvijas lauksaimniecībā. Būtu jābrauc pie viņa radiniekiem, jāvienojas par turpmāko un jāmēģina kaut ko domāt tajā virzienā.

— Tavās rokās ir zelta putni. Tikai, kā radošais novadpētnieks sadzīvo ar mūžīgo kalkulēšanu lasītavas eksistencei, kas droši vien apēd arī paša līdzekļus?

— Tā gan. Tas aizņem katru dienu, bet tajā nesaredzu nekādu slogu, ja nu katra finanšu gada beigās. Vienmēr priecājamies, kad atkal gads ir galā un neesam pārtērējuši tos desmit tūkstošus ienākumu, pēc kuriem mums būtu jāsāk maksāt pievienotās vērtības nodoklis.

Ar lasītavas reklāmu nenodarbojos, jo darbu apjoma palielinājums nozīmētu tikai to, ka vajag vairāk darītāju. Tā būtu pavisam cita darba organizācija.

Lai sirdij daudz ko darītu, ir jācenšas tikai tik, cik vari. Esmu pārliecinājies, arī no kļūdām, ka visu var padarīt, tikai vajag apņemšanos un precizitāti.

To nu gan man Māris ir iedzinis! Es kādreiz jūtu, ka tā man ir pietrūcis.

— Parunāsim mazu drusciņu par tavām attiecībām ar laiku… Tev nav žēl tik ātri aizskrejošā, tas tevi nedzen brīžiem izmisumā?

— Nē, nē, katram ir savs laiks, un nekas jau uz vietas nestāv. Man tikai tā pļāpāšana īpaši nepatīk. Kad klausos tos iedzīvotāju forumus — visi runā un runā. Es laikam tā stulbi uzprasīju Lībagu ideju darbnīcā, tajā sanākšanā, kur visi kaut ko sprieda un diži runāja, ka varbūt mēs varam uz to lietu citādi paskatīties — ko mēs katrs pats esam darījuši un ko es, ko tu un tu konkrēti esi gatavs darīt un kā tad tas notiks. Varbūt, ka tas ir slikti, bet es kaut kā tā esmu iesācis. Ar konkrētību: tagad man tas ir jāizdara, tagad atkal tādas lietas. Plaši nerunāju, bet esmu nomērķējis uz to, ka izdarīšu. Un man ir vismaz kādi desmit tādi punkti, ko varētu pateikt, ko konkrēti pats personiski izdarīšu. Bet es tā pajautāju, un visi uz mani skatījās kā uz bišķiņ tērētu.

Pirms divdesmit gadiem Talsos pļāpāja, ka avotiņu vecpilsētā pie Talsu ezera vajagot sakārtot. Divdesmit gadi ir pagājuši! Nu taisīs to promenādi, ceru, ka nu sataisīs, bet tie ir divdesmit gadi! Tāpēc, ka neviens konkrēti, pats personiski, tai lietai pieķēries nav tikai tāpēc, ka tas būtu skaisti  pašam ko izdarīt. Tur jau ir tas āķis! Kad braucu ar agro autobusu uz Dižstendi, man bija tāds nejauks niķis — gāju gar ceļmalu un lasīju smēķu paciņas, tukšās pudeles, konfekšu papīrīšus. It kā štrunts, bet arī tur ir paša konkrētā rīcība, nevis pļāpāt, cik slikti ir piedrazot apkārtni. Savulaik kopā ar Aleksandru likām kokā grieztas zīmes, jo zinājām, ka neviens cits to ne iedomāsies, ne saņemsies. Šo to skrubināju kokā, un arī tagad man ir šādas tādas idejas, tikai laika tam nav.

— Kas ar mums noticis Latvijas neatkarīgās valsts 20 gados? Kas ir sagājis sviestā?

— Tas ir tas, par tukšām runām. Tur ir gudru daudz, bet tikko kādam konkrēts darbs jāizdara, tad «šodien atliksim, gan jau kāds cits rīt…». Tā mēs dabūjām pašvaldību reformu pēc ilgas muļļāšanas. Nu nevar svešas drēbes piemērīt uz sava auguma, tur vienmēr ir jāpāršuj, un tā, kā tev pašam patīk. Ja gribi tā, kā citi domā, ka tev būs labi, tad nebūs labi. Paldies pašvaldību reformai par «Vējš pāri Lībagiem», tā mani pagrūda nevilkt garumā tās izdošanu.

— Ir vēsturē palicis stāsts par Bēthovena un Amendas draudzību. Redzot vienu, ļaudis pašsaprotami jautājuši, kur tad palicis otrs. Es tev tā ar lielu līkumu mēģinu pajautāt, kā jums ar Maiju izdevies izveidot saskanīgu tandēmu. Divi individuālisti, savdabji, Maija ir izteikta dzejniece, radoša personība… «Pelēča lasītavā» ir tapuši vairāki Maijas dzeju krājumi. Kad lasu kādu viņas manuskriptu, parasti atskan aša piebilde: «Zigurds jau teica, ka man tur tie garie teikumi neies cauri…»

— Ir īstā laikā jāatkāpjas, īstā laikā jāpasmejas. Uh, Maija man iemācījusi kārtību, viņa var būt tik skrupuloza lietās, kam pa īstam pieķeras. It kā reizēm jau gribas to otru nolikt uz reālās zemes, bet esmu pietiekami izaudzis, lai saprastu, ka pārtaisāmi mēs neesam neviens, mani ieskaitot. Cits visu mūžu nav apjēdzis.

— Jums abiem piemīt savas vietas noturība.

— Esmu lauku cilvēks, noteikti. Tādā pilsētā, ko nesauc par provinci, es negribu. Kad visa kā ir par daudz, eju ārā. Vakar biju pie upes. Nekas, zupai iznāca!

Varbūt tas ir mans slinkums, ka neko vairāk par krievu valodu neesmu iemācījies. Tad es sevi atkal mierinu: tu taču nemaz tik slinks neesi, jo man agrāk pat prātā neienāca, ka reiz varēšu brīvi spēlēties ar mantiņām, bez kurām savā darbā vairs nespēju iztikt. Skatījos uz datoru ar aprīkojumu, printeri — nemūžam, izmisums, kas tad to var sajēgt! Kaut kā viss ieietas, saprotu virzienu, kurā gribu to visu izmantot, un iznāk.

Vienalga, man vajag just pirkstos papīru. Izbaudīt ar roku rakstīta teksta svarīgumu. Sagatavojot grāmatu izdevumus, esmu iemācījies atšķirt papīru sastāvus un īpašības.

— Tev vēl ir, ko rakstīt par savu Lībagu pagastu?

— «Vējam pāri Lībagiem» atsaucība ir pietiekami liela. Vienā no šīm grāmatām lieku lapiņas vietās, kur par ierakstīto esmu saņēmis citus viedokļus vai pamanīta kāda kļūda. Cenšos tagad to līdzināt.

— Tu liec abus lielākos mazbērnus pie grāmatām?

— Cenšos. Ir tādas profesorīgas lietas, ko mans Jēkabs pēta konversācijas vārdnīcā un tamlīdzīgā izziņu literatūrā, un viņam patīk. Mazmeita nodarbojas ar mūziku, bet mazais savos trijos gados tik dūšīgi sēžas zobārsta krēslā, ka man ir prieks par viņa raksturu. Mans jaunākais mazdēls ir nosaukts Aleksandra vārdā.

Kad man jāatbild uz tavu jautājumu par manis darīto Aleksandra Pelēča piemiņas saglabāšanā, es gribētu teikt arī to, ka tagad tā saucamā izsišanās, iešana uz priekšu notiek citādi nekā viņa un manai paaudzei. Tagad tā ir atkarīga no tevis paša, nevis no politiskās varas iebaidītiem ierēdņiem.

***

Viņš ir tajās iesākto darbu kaudzītēs uz salikšanai, iesiešanai pakārtotajām virsmām, un tajā pašā laikā viņam tik ļoti gribas paspēt izstāstīt par kārtējo zelta putnu, iepazīšanos ar lieliska, unikāla romāna autori, un kas no tā būs lasītājiem… par sagatavoto darbu krievu valodā par Valsts Stendes graudaugu selekcijas institūta vēsturi, kam vēl jāatrod drukas sedzējs. «Labi, mazā, tagad es tikšu galā ar Ilzi un Daini, tad tūliņ aizskriešu…» Zigurds beidzot atbild uzstājīgajai telefona plāksnītei.