Modies līdz ar svīstošu gaismīti, Ingems Flamingems atver apses zara aizdarītās durvis, iekāpj savā dabiskajā pļavā un raksta: «Mana meiča ir Seiša = tā šo sauc. Skaista & stipra kā CiedruSalas Brīvā Govs, Kas saulē izbalojusi saplūst ar kāpu smiltīm, Gremo JūrasAuzas & KāpuZāli.» Tā Flamingems pošas uz Kurzemes Dzejas dienām, tur viņš šokēs citus ar savu brīvi. Vieni teiks traks, mēs sakām — avangards!
Zem literārā segvārda slēpjas Ingemārs Dzelme, un tas ir viss, ko mēs zinām patiesi. Mūsu tikšanos ieplānojām nelaikā — Ingemāram ķiršu ražas laiks. Kad vaicājām, ar ko viņš pašlaik nodarbojas, viņš teica: «Zaptes Lietām, ar lielajiem burtiem.» Un tā ar ķiršainiem pirkstiem un slaiku, dzeltenu velosipēdu viņš mums rādīja ceļu uz Antiņu kapiem.
Ingems: Vismaz divi cilvēki man ir jautājuši, kāpēc es ar riteni stumjos.
Valters: Tas taču ir loģiski! Pirmkārt, var mierīgāk paskatīties apkārt. Otrkārt, ar velosipēdu var visu ko pārvadāt.
Ingems: Un ar riteni braukt ir grūti. Ja ir pretvējš, tam vajag daudz veselības. No kalna gan es paminos.
Valters: Man ir draugs Vasīlijs, kurš arī visur ar kājām. Es jautāju, kāpēc viņš nebrauc ar velosipēdu, jo viņš stundām ilgi staigā — no Iļģuciema uz Centru, no Centra uz Purvciemu, atkal atpakaļ. Un viņš teica, ka tad, kad brauc ar riteni, var domāt tikai par vienu lietu, bet ar kājām var tā: (bezrūpīgi svilpo). Pa ceļam viņš meklē pogas uz zemes.
Marta: Ingem, tu kaut ko kolekcionē?
Ingems: Es kolekcionēju dabiskās takas. Vajadzētu tās iezīmēt kartē, vēl neesmu sācis. Dabisko taku ir maz, es vienu centos iestaigāt, bet bieži mainu maršrutu un tā atkal aizauga. Arī siena gubas vairs nevar bieži redzēt, tāpēc es cenšos sapļaut un savā sēta uzmest siena gubu.
Visu rakstu lasiet 24. jūlija «Talsu Vēstīs», abonējot e-avīzi šeit: https://retalsi.lv/abone/
