Ikdienā Inga Volmane dzīvo Talsos dzīvoklī, taču katru brīvu brīdi mēro ceļu uz «Mudulniekiem» Ģibuļu pagastā. Šeit, starp vecāku ierīkotajām siltumnīcām un dārzu dobēm, Inga pamazām rada arī savus nospiedumus — gan ar raibām peonijām, gan milzīgu dobi abstraktas upes formā. Ideju un ieceru priekšā vēl daudz.
«Mudulnieki» Ingas ģimenes īpašumā nonāca, kad viņai bija 12 gadi. Toreiz, pusaudzes gados, lauku darbi un ravēšana šķita kā slogs, ko negribējās darīt. Tagad skatījums uz to ir krasi atšķirīgs: «Šī vieta man ir ļoti, ļoti īpaša. Ja kādreiz bērnībā šķita, ka es varētu būt kārtīga pilsētniece, tad mīlestība pret laukiem laikam ir iesakņojusies līdz kaulam. Pavadu šeit savu brīvo laiku, cik vien iespējams.» Tagad viņa nespēj iedomāties dzīvi bez šī zemes stūrīša, kas glabā sirsnīgas un siltas atmiņas.
Peonijas un «Mīlestības upe»
Viens no «Mudulnieku» lepnumiem ir peonijas. Ingas acis iemirdzas, kad viņa rāda gan dobi, kurā sadzīvo modernas šķirnes dažādās krāsās (dzeltenas, ķiršsarkanas, spilgti rozā, laškrāsas, vecrozā u.c.), gan seni dzimtas dārgumi: «Es ar tām eksperimentēju un pamazām ievācu informāciju. Esmu pasūtījusi vēl jaunas šķirnes.» Lielu emocionālo vērtību glabā vienkāršās, baltās peonijas dārza malā. «Baltās ir īpašas, jo tās ir no manas omammas dārza, kura nu jau ir aizsaulē. Un arī šīs, rozā, ir «veco laiku» peonijas, kurām neko nevajag darīt, un viņas augs kupli un koši, neskatoties ne uz ko,» stāsta saimniece. Šīs peonijas kalpo kā tilts starp paaudzēm, atgādinot par saknēm un to, ka īstai vērtībai nav nepieciešama pārlieku liela uzmanība vai mākslīgs mēslojums — tās vienkārši zied, spītējot gadiem.
Krāšņākā dobe «Mudulniekos» ir ieguvusi īpašu nosaukumu — «Mīlestības upe», jo tā tapusi kopdarbā ar vīru. Tajā ir gan dažādi skujeņi, gan citi daudzgadīgie augi. «Mana otrā mīlestība aiz pujenēm ir hostas. Liels prieks, cik ļoti tās saņēmušās pēc tam, kad pavasarī kārtīgi pabaroju ar mēslojumu,» gandarījumu neslēpj Inga. Tiek lolotas jaunas ieceres, un viņa nosmejot parāda uz kaudzi ar stādiem, kuri vēl jāiedēsta. Vēlmju sarakstā ir izveidot arī lielu rožu dobi. Ideja dzen ideju, darbs dzen darbu: «Ieceru ir daudz, bet atduramies pret laika trūkumu.»
Īpašumā joprojām aktīvi darbojas arī Ingas Volmanes vecāki. Mammai šogad apritēs 80 gadi, taču viņas enerģija ir apskaužama — vecāku pārziņā ir sešas siltumnīcas un saimniecības praktiskā daļa — sakņu un dārzeņu dārzs. Vecāki ir arī ļoti aktīvi ogotāji un sēņotāji. Tieši šeit reizēm rodas sirsnīgas domstarpības par to, kam dārzā būtu jāatvēl vairāk vietas — skaistumam vai praktiskumam. Lai gan gaumes un prioritātes reizēm atšķiras, Inga dziļi apbrīno savu vecāku darba tikumu un ir pateicīga par mīlestību pret dabu, ko viņā ir ielikuši. «Jo vecāks kļūsti, jo vairāk apzinies sava zemes stūrīša vērtību, un neizpaliek arī sentiments, kad atceros, kā jaunībā staigāju gar meža malu, lasīju meža zemenes un devos sēņot.»
Cīņa par skaistumu
Ikdiena «Mudulniekos» gan nav tikai estētiska baudīšana. Tā ir nepārtraukta cīņa ar dabas stihijām un nelūgtiem viesiem. Inga atzīst, ka «neredzamā daļa» ietver cīņu ar ūdensžurkām, kurmjiem, skudrām, briežiem un Spānijas kailgliemežiem. Lai cīnītos ar pēdējiem, plānots ņemt talkā Indijas skrējējpīles.
Kā nosmej Inga, viņa nav nekāda daiļdārzniece. Ikdienā sieviete strādā izglītības jomā. Tomēr vīzija par to, kādu dārzu nākotnē vēlas, ir skaidra. Viņa smeļas iedvesmu arī sociālajos tīklos, iztēlojoties, kā dārzs varētu izskatīties nākotnē. Eksperimentējot viņa izmanto arī mākslīgo intelektu, lai plānotu puķu izvietojumu, lai gan beigās tāpat paļaujas uz savu izjūtu: «Vienalga nonāku pie tā, ka sastādu pa savam.»
Kāpēc Inga šo visu dara? Atbilde slēpjas vēlmē sazemēties un atrast mieru no ikdienas steigas. Strādājot dārzā, rūpējoties par augiem un redzot tos uzplaukstam, viņa gūst enerģiju, ko nevar sniegt nekas cits. Spriežam, ka darbs ārā un nepārtrauktā rosīšanās palīdz izvairīties no dažādām veselības problēmām — gan fiziskām, gan psiholoģiskām. Inga tic, ka latvieša gēnos ir ierakstīta vajadzība pēc savas zemes, lai cik tālu dzīves ceļi mūs neaizvestu.
Nobeidzot mūsu sarunu pie krāšņajām peonijām, Inga nosaka viedus vārdus, kas šķietami apkopo visu viņas būtību: «Esmu līdz kaulam patriote. Es nevarētu būt prom, svešumā. Pirmā doma, bez kā es nevarētu iztikt, ir šī vieta.»
#SIF_MAF2026
