Volejbola trenerim Jānim Krūmiņam 90!
Nesen, tieši savā vārda dienā 24. jūnijā, savu 90 gadu jubileju nosvinēja Jānis Krūmiņš — cilvēks, kura vārds Talsu pusē pazīstams pat ļoti. Viņš ir bagāts vīrs — gan skatoties gūtajā pieredzē, gan viņa kuplajā saimē, kurā izauguši četri bērni, desmit mazbērni un aug paši mazākie — astoņi mazmazbērni. Lai gan gadu nasta liek par sevi manīt, Jāņa gars joprojām ir sportisks, pozitīvs, un viņa atmiņas par aizvadītajiem gadiem ir tikpat precīzas, kā viņa savulaik dotās piespēles volejbola laukumā.
Satiekoties ar Jāni Krūmiņu viņa dzīvesvietā, tieku sagaidīta ar frāzi vācu valodā, pēc kuras varēju vien plikšķināt acis un vienīgā atbilde, ko radu, bija: «Es skolā mācījos krievu valodu». Tā nu abi pasmējāmies un sarunu iesākām, salīdzinot, kā valodas mācās šobrīd un kā tās spiestā kārtā nācās mācīties agrākos laikos. Un tieši tik vienkārši mēs nonācām pie temata par Jāņa Krūmiņa gaitām aviācijā, kas sākās 1955. gadā, kad viņu uzreiz pēc tehnikuma pabeigšanas iesauca padomju armijā.
Dienests pamatā noritēja Tverā, Krievijā, kur Jānis tika iekļauts parādes grupā. Jāņa Krūmiņa lielais sapnis bija kļūt par iznīcinātāja «Yak-25» pilotu, un viņš pat mēģināja iestāties lidotāju skolā. Lai gan veselība bija izcila, viņu neuzņēma. «Varbūt labi, ka liktenis tā izdarīja. Nezinu, vai tas būtu bijis pareizi visu mūžu pa Krieviju dzīvot,» atzīst J. Krūmiņš. Tomēr saikni ar debesīm viņš uzturēja ar izpletņlēkšanu, kopumā veicot 12 lēcienus. Sešus no tiem viņš veica armijā, izmantojot amerikāņu tipa «Douglas» lidmašīnas, bet pārējos četrus jau pēc atgriešanās mājās Talsos un divus sacensībās Bauskā. Jānis atminas, ka tieši otrais lēciens bijis visbiedējošākais — bijis grūti pārvarēt sevi, lai izlektu. «Pirmo reizi, kad es izlecu, es īsti nesapratu, kas notiek. Bet otrā… tad bija tik bail, ka es domāju, ka es neizlekšu ārā.»
Visu rakstu lasiet 14. jūlija «Talsu Vēstīs», abonējot e-avīzi šeit: https://retalsi.lv/abone/
