Rūdolfs Ate ir apņēmīgs un mērķtiecīgs jaunietis. Savās lauku mājās «Ketverčos» Rucavā ar pašizgatavotu kājminamu podnieka ripu viņš veido māla traukus un tos apdedzina turpat, jo šopavasar puisis uztaisījis arī savu cepli. Jauneklis izpētījis un savā ziņā atjaunojis teju 200 gadu seno Rucavas podniecības tradīciju.
Cepli liek uz uguns āderes
«3K» piedzīvoja brīdi, kad no paša būvētā cepļa tika izcelti pirmie apdedzinātie trauki. Uz cepļa atvēršanu bija sanākuši arī citi interesenti. Bet, kamēr vēl tika gaidīti viesi, jaunais podnieks pastāstīja, kā cepli veidojis. Izgatavojis koka formu, kurā pildīt mālu, lai veidotu vienāda lieluma būvmateriālu. Forma veidota pēc vēsturiskajiem paraugiem. Interesanti, ka māls iegūts turpat uz vietas. Pie mājām padziļināts meliorācijas grāvis, un no tā izceltais māls, kas bija sakrauts lielā kaudzē, nu aizgājis ceplim.
Pie tā būvēšanas Rūdolfs ķēries klāt šopavasar, tikko kā nokusis sniegs. Puisis šogad beidz Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolu. Sava kvalifikācijas darba ietvaros pētījis ap 200 gadu seno Rucavas podniecības tradīciju, tai skaitā arī iepazinis Kurzemei un Rucavai raksturīgo apaļo malkas cepli no nededzinātiem māla ķieģeļiem.
Pagājušajā gadā viņš iepazinies ar Baibu un Eināru Dumpjiem. 2001. gadā Dumpju pāris Ventspils Piejūras brīvdabas muzejam uzbūvējis tradicionālu Kurzemes cepli. Rūdolfs stāsta, ka tas bijis pirmais šāds ceplis pēc ļoti ilga pārtraukuma, un arī pirms tā būvēšanas Dumpju pāris veicis izpēti. Taču pats viņš nav balstījies tikai vienā paraugā. Kvalifikācijas darbā, izmantojot Valsts kultūrkapitāla fonda piešķirto radošo stipendiju, Rūdolfs vācis un salīdzinājis uzzināto lielākajos muzeju arhīvos un krājumos.
Rūdolfa būvētajam ceplim ir divas kurtuves, pa vienai katrā pusē. Arī tāpēc tas ir unikāls, nekur citur Latvijā tāda neesot. Uguns ceplī virzās pa apli, bet vidū ir stendere, uz kura novietoti trauki. Sākumā ceplis kurināts prātīgi. «Kurināju astoņas stundas, un tā, lai lielais karstums uzreiz nesasniedz traukus,» viņš atminas. Tikai pēc tam liesma pamazām laista ceplī iekšā. Pēc Rūdolfa teiktā, temperatūra kāpusi negaidīti ātri — no 300 uz 700 grādiem. «Tas ir diezgan netipiski. Nezinu, ticēsiet vai ne, bet cepli liku uz uguns āderes. Beigu beigās karstumu visā ceplī bijis iespējams labi kontrolēt, ļoti viegli varēju vadīt temperatūru.»
Māls tuvāks par metālu
Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas Keramikas nodaļā Rūdolfs iestājies ne uzreiz. Sākotnēji aizgājis uz metālizstrādājumu dizainu. Tā kā amatniecība viņu interesējusi vienmēr, šķitis, ka nākotni varētu saistīt ar kalēja darbu. Mājās ir pat smēde. Tomēr ar laiku sapratis, ka metāls nav īsti viņa lieta. Otrajā kursā pārgājis uz keramiku.
Vairāk par Rucavas podniecības tradīciju Rūdolfs uzzinājis skolā. Keramikas nodaļā audzēkņi atdarina veco meistaru traukus, un skolotāja Vineta Trumpeniece reiz šim darbam bija izvēlējusies arī vienkāršas krūzītes, ko darinājuši Rucavas meistari. Tā kā Rūdolfs pats nāk no Rucavas puses, protams, radusies interese. Viņš izpētījis, kas Rucavā uz vietas ir savākts no keramikas, pēc tam meklējis jau tālāk — Liepājas muzejā un citviet. Sākumā pētījis pašus traukus, to formu un izskatu, vēlāk arvien vairāk sācis interesēties par to, kā tie tapuši. Attiecībā uz saviem traukiem viņš ļoti piesardzīgi lieto vārdu «autentisks». «Jo es nevaru apgalvot, ka man viss ir tā, kā būtu jābūt. Bet es ļoti cenšos,» atzīmē 20 gadus vecais jaunietis.
Atbildot uz jautājumu, kāpēc viņam ir svarīgi turpināt tieši vietējo, Rucavai raksturīgo tradīciju, Rūdolfs pēc īsas apdomāšanās sacīja: «Sākumā bija tā — kad skolā vajadzēja pildīt kādus uzdevumus, nepatika tie, kas bija bezpersoniski, tikai ķeksīša pēc. Pamazām uzzināju par Rucavas podniecību, un man tā iepatikās. Mani vienmēr ir interesējušas šādas vēsturiskas lietas.»
Trauki Rūdolfam top mājās. Atsevišķas darbnīcas viņam pagaidām nav. Savā ziņā tas nemaz nav tālu no tā, kā Rucavā podnieki strādājuši agrāk. «Man šķiet, ka Rucavā nevienam podniekam nav bijušas darbnīcas, visi strādājuši mājās. Vidzemē un Latgalē podnieki bijuši turīgāki,» viņš spriež. Mālu traukiem viņš iegūst Ģeistautos, tas ir turpat Rucavas pusē, pie upes ielejas. Par šo mālu viņam savulaik stāstījis opis, ka tas esot labs un agrāk izmantots arī plīšu mūrēšanai. Ar zemes saimniekiem, kas ir attāli radinieki Atēm, Rūdolfs sarunājis, ka mālu drīkst rakt un vest mājās.
Zvaigžņu mirklis arī skolotājam
Pirmajā apdedzināšanā Rūdolfs salicis ap 200 trauku. Viņš gan piebilst, ka ar to ceplis bijis aizpildīts tikai par 60 procentiem. Par to, vai pirmo partiju laidīs tirdzniecībā, puisis pastāstīja, ka iepriekš viņa trauki nonākuši pie cilvēkiem dažādos ceļos — bija iegādājami veikalā Rucavas centrā, arī vietnē meistardarbs.lv. Mamma Līga Ate ieteikusi domāt arī par savu interneta veikalu. Bet pagaidām esot arī tā, ka cilvēki atbrauc pie viņa paša uz mājām. «Pie mums bieži iegriežas cilvēki, jo mamma nodarbojas ar floristiku. Trauki nu kļuvuši par vēl vienu iemeslu, lai pie mums atbrauktu.» Pirmo pieredzi ar trauku pārdošanu Rūdolfs guvis pagājušajā vasarā. Toreiz viņš ap 20 paša darinātu trauku aizveda apdedzināt uz Ventspils cepli. Vēlāk Rucavas pagasta svētkos aptuveni pusi no tiem arī pārdevis. «Bet es vēl neesmu līdz galam izpētījis un noskaidrojis, ko vēlas un kas patīk pircējam.»
LMMDV pedagoģe Vineta Trumpeniece, kas kopā ar kolēģi Kristīni Vizbuli bija diplomdarba vadītājas, Rūdolfa paveikto sauc par vietējās podniecības «reanimēšanu». Viņš ne tikai pētījis traukus un atrastās lauskas, ko mēģinājis salikt kā puzli, bet arī centies saprast seno darba tehnoloģiju — kā trauki veidoti, glazēti un apdedzināti. «Pats izraka mālu, uztaisīja ķieģeļus un samūrēja cepli. Tas ir kaut kas neticams,» audzēkņa paveikto uzteic pedagoģe. «Savā prātā domāju, nezin, vai Liepājas Mākslas skolas 100 gadu vēsturē kaut kas tik apjomīgs ir noticis. Neko līdzīgu neesmu dzirdējusi. Cilvēks pats nolemj, ka viņš jau 3. kursā izpētīs muzejus, arhīvus, visu, visu, satiks lielos meistarus, kas ir abi Dumpji… Viņš uzsūc zināšanas burtiski kā švamme.» V. Trumpeniece atzīst, ka skolotājam šādi brīži ir īpaši. «Esmu lepna par mūsu skolnieku. Tas ir tāds zvaigžņu mirklis skolotājam,» viņa atzīst.
Arī Rūdolfa projekta aizstāvēšanā eksperti bijuši pārsteigti par darba apjomu un dziļumu. Audzēkņa darbs ieinteresējis arī vietējos cilvēkus. Viņi sākuši jaunietim nest senas krūzes un lauskas, kas atrastas Rucavas pusē.
