Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrā līdz 3. oktobrim apskatāma izstāde, kurā caur dažādiem Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas keramikas, stikla mākslas un tekstila specialitāšu pasniedzēju un studentu darbiem iespējams aplūkot viņu redzējumu par to, kas ir piederība. Izstāžu zāle vasaras izskaņā kļuvusi par satikšanās vietu dažādiem materiāliem, paaudzēm un mākslinieciskajiem rokrakstiem.
«Mani ikreiz pārņēma balta skaudība, kad dzirdēju, ka Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrā notiek mākslinieku izstādes,» stāsta viena no darbu autorēm, pasniedzēja Vineta Groza. «Fotogrāfijās es šo vietu redzēju ļoti plašu, skaistu. Vienmēr prātoju, kāpēc mēs šeit nevarētu izstādīt savus darbus? Un tad iespēja pavīdēja arī mums, saņēmām piedāvājumu izstādīt savus darbus šajās telpās. Mani pārņēma liels prieks, jo šeit iepriekš redzēti tādi mākslinieki kā Ilze Dūdiņa, Diāna Janušone, Modris Svilāns un Kristians Brekte. Man radās doma, ka vajadzētu parādīt Sabilē kaut ko citu, ko kolēģi vēl nav atveduši. Tā nu atvedām mākslu ar citu materialitāti — stiklu, keramiku un tekstilu. Nevar teikt, ka šeit aplūkojami tikai plaknes vai formas darbi, tie ir dažādi, lai apmeklētājiem ir interesanti.»
«Mēs piederam šai zemei»
Izstādes nosaukums «Pie-derība» māksliniekiem bija uzdots arī kā izstādes logo. «Tad nu katrs mākslinieks to interpretēja citādāk, un līdz pašam izstādīšanas brīdim es dažus darbus iepriekš ne reizi nebiju redzējusi,» dalās V. Groza. «Bija ļoti interesanti pavērot, kā katrs autors ir sapratis piederības nozīmi. Vai tas ir valstiskā, ģimeniskā, mākslas, radošajā vai kādā zemapziņas līmenī. Ja katrs sev uzdotu jautājumu, kas ir piederība, tad atbildes būtu ļoti dažādas. Bet viena atbilde noteikti ir, ka mēs piederam šai zemei, mīlam to, piederam savai profesijai, mīlam to un piederam savai pilsētai, to mīlot. Varam dzīvot, radīt un būt brīvi.»
Pasniedzēji bilst, ka šajā izstādē var vērot audzēkņu un pasniedzēju līdzvērtību mākslinieciskajā vidē. «Man vienmēr ir prieks un lepnums par saviem audzēkņiem, par paveikto, par viņu sasniegumiem,» atzīst V. Groza. «Ir labi, ka jaunā paaudze darbojas, grib sevi parādīt, radīt kaut ko jaunu. Šī izstāde parāda, ka piederība var būt arī mākslas klanam vai mākslai vispārīgi. Tas ir veids, kā iepriecināt citus cilvēkus, likt viņiem domāt, ko viņi saredz mūsu darbos, prātot, ko mēs ar to esam domājuši, kāds ir mūsu redzējums. Atklāšanā bija ienākuši arī divi jauni puiši, kuri priecājās un baudīja izstādi, vēstīja savu redzējumu. Un tas ir jauki, ka māksla piesaista dažādas paaudzes.»
Izaicinājumi zāles iekārtošanas procesā
«Izaicinošākais bija salikt vienā izstāžu zālē dažādus materiālus,» atklāj V. Groza. «Stikls ir ārkārtīgi sarežģīts materiāls, tas ne vienmēr pacieš klāt tekstilmākslu vai keramiku. Iekārtojot izstādes, es nekad nedomāju par mazām, bet gan par lielām lietām, kā notiek darbu saspēle, lai tie papildina cits citu. Tā ir scenogrāfija, ko mācījos, veidojot izstādes kopā ar Viktoru Jansonu. Daudz ko esmu mācījusies no viņa kā scenogrāfa. Ir jāuztver visa telpa, tās noskaņa, vēstījums, ko vēlies panākt, ar to, kas ir pieejams. Šīs telpas ir brīnišķīgas ar skaistu arhitektūru, kas arī skaisti jāiznes.»
#SIF_MAF2026
