Ar jaunu elpu turpina lībiešu stāstu, atverot muzeju Mazirbē

Pašā Mazirbes centrā, pretī vēsturiskajam Lībiešu tautas namam, atrodas «Stūrīši». Tā ir mājvieta vienai no bagātākajām privātajām senlietu kolekcijām Kurzemes piekrastē, ko ar mīlestību un milzu darbu izveidojusi un uztur Ginteru ģimene. Jūnijā muzejs oficiāli vēra durvis, uzsākot šī gada darba sezonu un atzīmējot paveiktos pārbūves darbus.

Būt līvam

Mazirbe ir kā simbols izturībai un kultūras mantojumam, kas spītē laika zobam. «Stūrīšu» vēsture sniedzas tālajā 1888. gadā, kad šī māja tika uzcelta. Ceļš līdz šodienas veidolam bijis ilgs un izaicinošs. Ginteru ģimene īpašumu iegādājās 1999. gadā, kad tas bija nonācis kritiskā stāvoklī. Gunta Gintere atceras, ka toreiz māja bija burtiski jāatgriež atpakaļ dzīvē. «Šeit, Mazirbes centrā, izglābām šo mājiņu no nebūtības, jo tā bija jau pussabrukusi,» stāsta Gunta, uzsverot, ka tas nebija mantots īpašums, bet gan apzināta izvēle glābt vēsturi. Tās atjaunošanā ieguldīti lieli personīgie līdzekļi un laiks. Motivācija šādam solim meklējama dzimtas saknēs. Guntas vectēvs Jānis Otomers savulaik par zelta rubļiem no Dundagas barona nopirka «Taizeļu» īpašumu. Savukārt šī māja, «Stūrīši», atrodas tieši blakus «Taizeļu» īpašumam. Cieņa pret senčiem bijusi dzinulis, kas licis «Stūrīšiem» kļūt par ko vairāk nekā tikai dzīvojamo ēku. Laika gaitā šeit izveidojusies ļoti plaša senlietu ekspozīcija, ko jau daudzu gadu garumā ciema viesiem bijis iespējams apskatīt.

«Stūrīši» ir oficiāli nodoti Guntas mazmeitai Beātei, kura, lai arī ikdienā dzīvo ārpus Latvijas, atbild un kārto visu, kas saistīts ar dokumentācijas procesiem un oficiālo pusi. «Vecmāmiņa man «Stūrīšus» uzticēja pirms desmit gadiem, sakot, ka grib, lai jaunā paaudze zina — tas ir tavs. Lai nav tā, ka man jāstrādā, bet nekas nepieder. Pagāja laiks, kamēr sapratu, ko vispār darīt, jo arī sava dzīve bija jāiekārto. Tad sapratu, ka vēlos, lai «Stūrīši» kļūst par oficiālu muzeju. Līdz ar to mēs sākām garo darbu ar ēkas inventarizāciju, reģistrēšanu un izmantošanas veida maiņu uz sabiedrisku ēku. Nodibinājām biedrību «BeLiiv» (nosaukums angliski apvieno divas nozīmes — gan «ticēt», gan «esi līvs»), un muzejs ir šīs biedrības centrālā vieta, kur darboties. Biedrības galvenais uzdevums ir saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu un organizēt tūrismu lībiešu krastā,» stāsta Beāte.

Māja, kur sajust pagātni

Runājot par senlietām, kas apskatāmas muzejā, Gunta uzsver: «Te viss ir sens un īsts. Mums ir milzīga kolekcija.» Eksponāti netiek stingri šķiroti pa gadsimtiem; tas ir dažādu laiku sajaukums, kas rada dzīvas, senas mājas sajūtu. Apmeklētāji šeit var apskatīt dažādus vēsturiskus dārgumus — senus dvieļus, apģērba gabalus, tītavas, ratiņus, abras, gultas, skapjus, lādes, šķīvjus utt. Īpaša vieta atvēlēta arī lībiešu mantojumam. Piemēram, kolekcijā ir gan lībiešu tautastērpi, gan literatūras izdevumi u.c. Gunta pati viesus sagaida etnogrāfiskajā lībiešu tautastērpā, uzskatot, ka tas ir cieņas apliecinājums gan apmeklētājiem, gan tradīcijām.

Nupat, šī gada pavasarī, noslēdzies nozīmīgs posms «Stūrīšu» attīstībā. Ar Eiropas fondu atbalstu veikti nozīmīgi būvdarbi, kas sākās iepriekšējā gada oktobrī. Tagad ēkai ir ne tikai atjaunots, kvalitatīvs šindeļu jumts un skurstenis, bet arī izbūvēts moderns «logs uz Eiropu» — jauna piebūve, kas nodrošina labierīcības un kas atbilst visām mūsdienu prasībām, tostarp pieejamībai cilvēkiem ar ratiņkrēsliem. Izbūvēta arī biokanalizācijas sistēma. Gunta slavē akurātos būvniekus no vietējā Talsu novada uzņēmuma SIA «Pretpils», kuri strādājuši «ļoti kvalitatīvi, ar sirdi un dvēseli». Neskatoties uz jauninājumiem, muzeja sirds paliek nemainīga — tā ir sena dzīvojamā māja, kurā joprojām var sajust pagātnes elpu.

Dzīve Mazirbes ritmā

«Stūrīši» ir atvērti apmeklētājiem galvenokārt vasaras sezonā, tomēr saimniece norāda, ka viesi droši var ierasties jebkurā gada laikā, galvenais ir pirms tam pieteikt viesošanos un visu sarunāt. Viesmīlība šajā muzejā neaprobežojas tikai ar priekšmetu rādīšanu un stāstīšanu par agrākajiem laikiem. Iepriekš piesakoties, apmeklētāji var nobaudīt arī tradicionālos lībiešu ēdienus. Guntas dēls Igors ir pavārs, tāpēc viesi var rēķināties ar autentisku garšu baudījumu. «Vairums viesu izvēlas ēst bukstiņu biezputru,» teic Gunta, piebilstot, ka piedāvājumā ir arī ķīseļi un citi kārumi, kas mūsdienu cilvēkam jau šķiet eksotiski. Apmeklētāju vidū ir gan senioru, gan skolēnu grupas, kā arī ģimenes. Gunta atzīst, ka tūrisms pēdējos gados kļuvis švakāks — gan kara Ukrainā, gan vispārējās ekonomiskās situācijas dēļ, taču tie, kas atbrauc, bieži vien iemīlas Mazirbē uz mūžu.

«Stūrīši» šobrīd pilda arī neoficiāla tūrisma informācijas punkta funkciju. Viesiem tiek pastāstīts, kur vēl aiziet, kur paēst, kur redzēt skaistākos jūras skatus, iziet dabas takas vai atrast mieru klusās pludmalēs.

Ģimene cer, ka «Stūrīši» nākotnē varētu kalpot arī kā pulcēšanās vieta vietējām biedrībām un uzņēmumiem. Lai muzejs kļūtu par vietu, kur plauktu radošums, — lai mākslinieki, mūziķi, rakstnieki un citu radošo profesiju pārstāvji te var ierasties atpūsties un strādāt. «Mans skatījums uz nākotni ir optimistisks, jo līdzšinējā pieredze, kas iegūta, dzīvojot ārvalstīs, palīdz redzēt kopainu. Vēlētos, lai mēs visi kopā bez aizvainojumiem, intrigām un skaudības veidotu sadarbību. Domāju, ka tuvāko piecu gadu laikā mēs kopīgiem spēkiem varētu attīstīt Mazirbi tā, lai šeit strādātu un dzīvotu pašu cilvēki, kuriem būtu vienota nākotnes vīzija un kuri varētu pārstāvēt savas intereses dažādās jomās. Jo lībieši vienmēr bijuši spītīgi, pastāvējuši par sevi, centušies saglabāt savu valodu, kultūru, tradīcijas un identitāti,» pauž Beāte.

Savukārt Gunta savu misiju rezumē ar vārdiem: «Šo daru pateicībā senčiem, pateicībā savam vectēvam un pateicībā, ka mums ir tik brīnišķīga vieta uz zemes.» Viņa uzskata, ka Mazirbe ir labākā un skaistākā vieta pasaulē, un «Stūrīši» ir šīs vietas dvēseles spogulis.

#3K