“Saprotot, ka Talsu novada pašvaldībai tuvākajos desmit gados nebūs iespēju izveidot savu restaurācijas centru, jo ir daudz citu prioritāšu, to darām mēs,” atklāj nupat jūlija beigās izveidotā nodibinājuma “Ziemeļkurzemes restaurācijas centrs” valdes loceklis Uldis Jaunzems–Pētersons. Viņam pašam septembra sākumā apritēs pieci gadi Talsu novada muzeja direktora amatā. Viņš godīgi atzīst, ja būtu zinājis, cik tie būs dažādu lieku un reizēm nevajadzīgu problēmu pilni, visticamāk uz deviņu pakalnu pilsētu pārcēlies nebūtu.
Vēsturiski Talsu novada robežas mainījušās un nodibinājuma idejas autori darba lauku redz plašāku, tāpēc tas neapstāsies tikai Talsu novadā, bet strādās visā Ziemeļkurzemē. Šobrīd to izveidojuši trīs dažādu kompetenču entuziasti — Uldis Jaunzems–Pētersons, Emīls Gulbis un Edgars Lejnieks —, bet interesi pievienoties izrādījis arī kādreizējās Valdemārpils sinagogas ēkas īpašnieks Jānis Vītols. Tā arī viena no nodibinājuma priekšrocībām, kāda uzņēmumiem nav. “Jaunas asinis var pievienoties jebkurā brīdī. Skaidrs, ka tas nenotiks masveidā, bet esam uz sabiedrību orientēti,” norāda U. Jaunzems–Pētersons.
“Mēs šodien priecājamies par to, cik Kuldīga skaista, bet cik daudz laika un darba ieguldīts, lai tā tāda tapta. Skaidrs, ka nevarēsim sākumā visu izvērst kā Kuldīgā, bet arī viņu restaurācijas centrs visu sāka divās mazās telpās. Galvenais ir kaut ko sākt, citādi process atliksies vēl un vēl…” turpina nodibinājuma valdes loceklis. Vieglākais bijis organizāciju nodibināt, bet grūtākais — tam vispār saņemties. “Talsu novadā arhitektūras pieminekļu saraksts ir daudz garāks nekā Kuldīgā, turklāt lielākā daļa pieminekļu tur atrodas tieši pilsētā. Un ir pietiekami daudz vēsturisku ēku, kurām pieminekļa statusa pat nav. Te gan jāatzīmē, ka Talsu novada Būvvalde jau dara daudz lietas labā un tostarp veido sarakstu, lai vismaz identificētu ēkas, kurām jāpievērš uzmanība, ja pat tās nav pieminekļu sarakstā.”
Mobilā restaurācijas darbnīca
Nākamais solis atrast telpas, ko veidot kā bāzes vietu. Tālāk “Ziemeļkurzemes restaurācijas centrs” skatās mobilās restaurācijas darbnīcas virzienā — speciāli aprīkotu transportu, kas var doties uz objektiem un izbraukuma izglītojošām darbnīcām. “Tāda ir lietuviešiem, un tas mūs iedvesmojis. Šobrīd rakstīsim projektu, lai iegūtu finansējumu pieredzes apmaiņas braucienam uz Lietuvu un Slovākiju. Mums svarīgi saprast visus tehniskos aspektus, lai varētu pēc iespējas labāk startēt tālāk, un galvenais — izzināt kļūdas un grābekļus uz kuriem nekāpt, ja viņi jau vienreiz to izdarījuši. Mūs iedvesmo arī citu Latvijas pašvaldību, piemēram, Kuldīgas un Liepājas pieredze — viņu publiskās restaurācijas darbnīcas svētku laikā. Liepāja arī gan ir tikai ceļa sākumā, bet process jau notiek. Uz Talsiem nupat daļēji pārcēlies arī Latvijas Amatniecības kameras sertificēts namdara amata meistars Raivis Austriņš, domājam iesaistīt arī viņu. Plānojam sadarboties ar izglītības iestādēm, un jauniešiem mēs varētu būt interesanta prakses vieta — tā būs dinamiskāka, atšķirsies no parastas darbnīcas. Mēs noteikti veidosim arī materiālu banku ar veciem logiem, slēģiem, apkalumiem, durvīm un citiem elementiem, ko kāds grib mest ārā vai tas vienkārši iet bojā, jo ne vienām nav vajadzīgs — maksimāli izmantot to, kas jau ir, nevis radīt jaunu. Tomēr tam visam ir vajadzīga arī vieta, kur to pareizi sistematizēt un uzglabāt”
Uldis Jaunzems–Pētersons uzskata, ka nereti cilvēki, kuru īpašumā nonāk vēsturiska ēka, nezina, no kura gala sākt. “Ziemeļkurzemes restaurācijas centrs” gatavs sabiedriskā labuma vārdā sniegt konsultāciju, lai cilvēks vispār saprot, kas viņu sagaida. “Tālāk sniegsim pakalpojumu privātpersonām, juridiskām personām un varbūt arī pašvaldībai, piemēram, veicot izpēti un palīdzot piesaistīt arhitektus, kuri vispār spēj projektēt vēsturisku ēku pārbūves. Ilgus gadus kultūras pieminekļu jautājums iedzīvotāju uztverē bijis diezgan sekundārs, bet, ejot laikam, mainās uztvere — cilvēki paliek saprotošāki, gudrāki, vairāk domā par to, kā saglabāt vērtības.”
Viss pašu “valdības” rokās
Primāri mērķauditorija būs vēsturisko ēku īpašnieki, taču tikpat labi jebkurš interesants. Piemēram, esot plāns uzrunāt galdniekus, lai viņi būtu ieinteresēti strādāt arī ar veco. “Viņiem vienkāršāk uztaisīt jaunu,” uzskata U. Jaunzems–Pētersons. “Bet ir stāsts par jaunā ilgtspēju. Ir plāns uzrunāt tās galdniecības un galdniekus, kuri ir ieinteresēti. Ja viņi pat neatjaunos veco, lai viņiem ir informācija.”
“Neviens cits to nedarīs. Ja pēdējos desmit gados neviens Talsos nav saņēmies, tad arī nedarīs,” tā nodibinājuma idejas autors atbild uz jautājumu, kam viņam tas bija nepieciešams, jo katram no dalībniekiem arī savs ikdienas darbs. “Visi norāda uz to, cik nesakārtota ir mūsu vecpilsēta. Bet ko esat darījuši, lai tā tāda nebūtu? Nebūšu populārs, bet ieklausieties vārdā “pašvaldība”. Tā ir pašu valdība. Neuzskatu, ka pašvaldības uzdevums ir visiem dot, lai kaut kas notiktu. Jā, forši, ja tā var palīdzēt un atbalstīt, taču daudz ir mūsu pašu rokās. Cilvēki apkārt ir pierādījums, ka ir iespējams. Katram savā tempā. Piemēram, ja paskatāmies uz kultūrvietu “Kurte” Baznīcas laukumā, tur ir viens ātrums, blakām Intara Busuļa īpašumā — cits, bet, piemēram, ēkā blakus nenotiek nekāda kustība. Es domāju, ka šobrīd pilsēta vairāk sakopsies. Izdarīs viens, pēc tam otrs, bet trešais, ja nebūs neko pat iekustinājis, izskatīsies nožēlojami. Pašlepnums liks kaut ko darīt — nevari taču izskatīties sliktāk kā kaimiņš. Domāju, ka tieši ziemeļkurzemnieka lepnums varētu nostrādāt. Un noteikti būs svarīgi arī atzīmēt cilvēkus, kuri gada griezumā būs kaut ko izdarījuši.”
Neviena normāla gada
Ikdienā Uldis Jaunzems–Pētersons ir Talsu novada muzeja direktors. Šobrīd sākas jauns cikls — gan ar muzeja akreditāciju, gan nodibinājuma izaicinājumiem. Pirmie pieci bijuši smagi. «Pirmais un otrais bija kovida gads, tad sekoja karš Ukrainā, finanšu krīze Talsu novada pašvaldībā… Nav bijis neviens gads, kurā normāli varētu strādāt. Tā, protams, bija arī citiem. Turklāt šeit ir cilvēki, kuri vairāk runā, nekā dara — visu laiku kādam ir viedoklis. Ja es pirms pieciem gadiem zinātu, ka būs tā, godavārds, es uz Talsiem nenāktu. Pie apstākļiem neesmu bijis vainīgs, taču man jācīnās ar sekām, arī personīgām.”
Nedēļu pirms Talsu novada domes sēdes, kad Talsu novada muzeja direktoru pieņēma amatā, viņš sēdējis Kuldīgā un rakstījis plusus un mīnusus, vai izaicinājumam piekrist. Lai gan pirmā piecgade bijusi smaga, ja plusus liktu šodien, to vienalga būtu vairāk. “Vai arī vismaz tikpat, cik mīnusu, taču plusi vienkārši ir nozīmīgāki. Neskatoties uz krīzēm, ir daudz izdarīts. Ir arī lietas, kas muzeja ikdienas apmeklētājam, nav redzamas, taču atskatoties saproti: “Wow, pa kuru laiku tas viss izdarīts?!”. Talsos man ļoti patīk, te gribu palikt. Šeit ir viss — cilvēki, notikumi, viena jūra trīsdesmit minūšu attālumā, līdz otrai tikai mazliet vairāk. Un man ir svarīgi draugi. Manā vecumā jaunu bandu būtu grūti atrast.”
Raksts publicēts Kurzemes kultūras pielikumā “3K”.
