Atmest kaitīgos ieradumus, vairāk sportot, ceļot, iemācīties valodas vai brīvos brīžus vairāk veltīt ģimenei – solījumi, ko iedzīvotāji dod sev, sākot Jaunu gadu, ir ļoti dažādi. Taču nereti gribasspēks ir izsīcis vēl pirms jaunā gada pirmā mēneša beigām. Šobrīd rit jau trešais pandēmijas gads, kad spēki sāk pietrūkt arī līdz šim stiprajiem, taču eksperti norāda, ka tas nebūt netraucē izvirzīt jaunus mērķus – jo pandēmija cilvēkiem iemācījusi, ka spēks jāmeklē iekšējā pasaulē.
Izvirzīt jaunus mērķus un personiskos izaicinājumus neviens neliedz arī ikdienā, taču speciālisti norāda, ka cilvēkiem gadumija asociējas ar jaunu sākumu – jauns gads, jauna dzīve. Mazāk ēst, agrāk celties, seriālu maratonu “Netflix” nomainīt pret grāmatām. Gads no gada pierāda, ka pavisam drīz viss nonāk miskastē, taču tas neliedz ik 1. janvāri sākt ar jaunu skatu uz dzīvi.
Sociālajos tīklos cilvēku apņemšanās vērojamas dažādas – sākot no cītīgākas ūdens dzeršanas līdz vienkārši kļūšanai par normālu cilvēku.
Savukārt, Evija vēlas kļūt sievišķīgāka. „Ikdiena mums rit tik mājišķīgi un tik rutīniski, ka uzvilkt kleitu un papēžus, tas ir kā svētku diena mazajā ne-dienā,” savu izvēli pamato Evija „Pirmkārt, jau parūpēšos par savu ikdienišķo izskatu. Sievietes jūtas daudz varenākas un mīlētākas, tad, ja viņas patīk pašas sev – kā viņas izskatās, kā viņas jūtas.”
Klīniskā psiholoģe Liene Vicinska gan novērojusi, ka pēc aptuveni divām nedēļām vairums cilvēku ieslīgst atpakaļ savos vecajos ieradumos. „Jo pārmaiņas jau nav viegli ieviest. Tur ir jābūt, pirmkārt, ļoti lielai motivācijai. Un bieži vien cilvēki pārāk lielus mērķus izvirza. Patiesībā to vajadzētu darīt pa mazam, mazam solītim.” Taču esot 3 veidu cilvēki – tie, kuri Jaunā gada apņemšanās uzskata par nevajadzīgām muļķībām, otri gluži pretēji – ļoti cītīgi katru 1. janvāri sāk ar jaunu mērķi, bet trešie ir tie, kuriem nevajag jaunu gada sākumu, lai nolemtu strādāt mazāk, vairāk atpūsties, iemācīties snovot vai doties neaizmirstamā ceļojumā. Gribasspēks ilgāk turas trešajiem.
Covid-19 kontrolēt nevar, bet sevi var
„Es esmu novērojusi, ka
tieši Covid-19 situācijas laikā cilvēki ir sākuši vairāk vērsties iekšā pie sevis.
Un mazāk meklēt lietas ārpus sevis. Pievērst uzmanību savām vajadzībām, ko viņi grib, ko viņi vēlas,” saka L. Vicinska. „Un plus, par cik mums nav iespēju īsti novērst uzmanību ar lietām, kas ir ārpusē, jo kovids tās vienkārši ir izslēdzis, tad cilvēki apņemas un cilvēki ļoti grib kontrolēt kaut ko. Es pats esmu tas, ko es varu kontrolēt – kovidu es nevaru kontrolēt.”
Var būt gan gribasspēks, gan apņēmība, bet mērķus kā kāršu namiņu var sagraut pandēmijas ierobežojumi. Ir trešais pandēmijas gads, taču tas neattur cilvēkus plānot. Tā novērojusi biznesa apmācību trenere Terēze Riekstiņa, kura vada mērķu meistarklases. „Patiesībā tas nav viennozīmīgi, ka vienmēr mēs nenoturamies. Manis pašas uzskats ir, ka
mērķus, ieradumus veidot ir vieglāk, ja katram ir iekšējā motivācija. Tas ir visspēcīgākais dzinulis, lai mums izdotos.
Un visbiežāk šo iekšējo motivāciju mums iedod tad, ja mums ir lielā vīzija – ko tad mēs vispār dzīvē gribam. Cik tas ir liels izaicinājums vispār pašiem saprast savā dzīvē izdarīt, sasniegt, piedzīvot.” Terēze Riekstiņa piekrīt psiholoģei, ka pēc tam jau mazie mērķi soli pa solim palīdz sasniegt lielo vīziju. „Mums var palīdzēt arī kādas atbalsta personas. Tā ir ģimene, draugi vai vēl kaut kas, kas mums var palīdzēt šai ceļā iet un iestaigāt šo taciņu. Starp citu, grupās arī ir vieglāk, jo mums ir atbalsta grupas, un ir ļoti daudzi mērķi, kuros var startēt kādās grupās un kopā to darīt. Un vēl ir iespēja, ka mēs kaut kā apbalvojam sevi par to grūtumu,” saka Terēze Riekstiņa.
Kā es jutīšos sasniedzis mērķi?
Nereti Jaunā gada mērķi saistīti ar sportu. Lai ilgāk noturētos pie jaunajiem ieradumiem sportists Mārtiņš Maķevics, kurš mācījies koučingu, aicina apsvērt arī visu emocionālo pusi un uzdot sev jautājumu: “Kāds no mērķa sasniegšanas man būs labums? Kā es jutīšos sasniedzis mērķi? Ko tas dos apkārtējiem? Bieži vien daudzi izvirza kaut kādu mērķi un apņemas to īstenot, bet kad saruna nonāk līdz tam, vai esi arī gatavs kaut ko darīt, tad sākās atrunas. Tad der sev vai savam sarunas biedram uzdot jautājumu, cik tad šis mērķis tev šobrīd ir svarīgs. Mērķi realizēt var palīdzēt mentors. Tam nav jābūt ne trenerim, ne sportistam. Pietiks ar personu, kuru jūs ļoti respektējat. Izstāstiet viņam par savu apņemšanos un palūdziet viņam, lai uzraksta jums vai uzzvana reizi nedēļā un pajautā, kā jums iet ceļā uz mērķa sasniegšanu?”
Pandēmija izsmeļ spēkus arī līdz šim stiprajiem un emocionāli stabilajiem.
Dusmas, viegls aizkaitinājums, bezcerības sajūta kļūst par ikdienas sastāvdaļu.
To pierāda arī dažādi pētījumi, kurus šajā laikā veic tirdzniecības un ārstniecības uzņēmumi. Piemēram, Benu Aptiekas Stresa termometrs – piektā daļa respondentu atzinuši, ka dusmojas biežāk vai nedaudz biežāk kā pirms pandēmijas. Šajā infografikā redzams, ka daudzus pārņem bezcerības un bezspēcības sajūta. Kas nereti noved arī pie strīdiem ģimenē. Un Stresa termometrs noskaidrojis, ka tas skar katru ceturto no aptaujātajiem iedzīvotājiem, un visbiežāk bezcerības sajūta pārņem jaunus cilvēkus vecumā no 18 līdz 24 gadiem. Šis pats pētījums liecina, ka no pandēmijas sākuma 17 % aptaujāto Latvijas iedzīvotāju sākuši biežāk lietot alkoholu, un visbiežāk to sākuši lietot vīrieši. Un tikai niecīgs procents to atmetuši. Un interesants fakts, ka vairāk nekā gada laikā ir samazinājies respondentu īpatsvars, kuri alkoholu nelieto vispār.
Tomēr mērķu meistarklases vadītāja un klīniskā psiholoģe nav novērojušas tik depresīvu noskaņojumu kopējā sabiedrībā. Viņuprāt, cilvēki sapratuši, ka dzīve neatgriezīsies iepriekšējās sliedēs un meklē spēku izaicinājumos. „Tie cilvēki, kas regulāri strādā ar mērķiem un ieradumu veidošanu, viņi patiesībā ir gatavāki šādiem izaicinājumiem, krīzei, jo viņi tai plūsmai ļaujās. Viņi ir gatavi atkal jaunas lietas darīt. Un tie, kam tas ir grūtāk, protams, ka notiek pretošanās, tur daudz enerģijas aiziet, un tur ir daudz negatīvās lietas,” saka biznesa apmācību trenere. Bet klīniskā psiholoģe Liene Vicinska piebilst, ka sarežģīti ir tiem, kam ir nopietnas veselības problēmas. „Tiem cilvēkiem arī pirms Covid-19 bija ļoti grūti kaut ko apņemtie, ļoti grūti kaut ko izdarīt, jo katra diena ir kā milzīga cīņa.”
Ar emocijām strādā mārketings
Taču cilvēka vājos punktus lieliski izmanto biznesa kampaņās. Kā atzīst komunikācijas zinātņu doktore Jolanta Derkevica-Pilskunga – mārketings ir strādāšana ar emocijām. „Spēcīgākās emocijas ir dusmas, riebums, apstiprinājums un bailes. Un principā jebkurā mārketinga kampaņā kāda no emocijām tiek ietverta. Nu, kaut vai apstiprinājums, piemēram. Kaut vai jautājums “vai tu jau to esi izdarījis?”, “Vai tu jau esi paspējis?”, “Varbūt tu nepaspēji?”,” skaidro Jolanta Derkevica-Pilskunga. „Un ļoti spēcīgi tiek strādāts ar vainas apziņu. Tā saucamie “guilty trip”. Kur piemēram, piedāvā sakārtot kaut kādas biznesa sistēmas, un atnāk atgādinājums – vai vēl neesi sakārtojis? Kāpēc tu to neesi izdarījis? Visi šie te jautājumi, tie viennozīmīgi ir strādāšana ar cilvēka apņemšanām.” Viņa gan norāda, ka strādāšana tikai ar vainas apziņu ir īstermiņa domāšana, un uzņēmumiem jācenšas fokusēties arī uz pozitīvo.
Biznesa apmācību trenere Terēze Riekstiņa uzskata, ka šis laiks ir īstais, lai tiktu ārā no krīzes. „Tikt ārā un tikt uz priekšu, jo ir ļoti daudz materiālu, treneru, lektoru, grāmatu par to, kā strādāt ar sevi, kā iet uz priekšu, kā atrast tos savus patiesos mērķus un savu to dzīves ceļu. Tā kā būtībā katram mums pašam ir jāveic jāsper pirmais solis – jāsaprot, ka es gribu kaut ko mainīt sevī. Un varbūt šis gads ir tas, kad es to varu darī,” saka T. Riekstiņa.
Eksperti norāda, ka reizēm mērķus neizdodas sasniegt, jo tie patiesībā nemaz nav paša cilvēka vēlme, bet sabiedrības vai ģimenes uzspiesti. Tāpēc, lai gribasspēks nebeigtos jau pēc divām nedēļām mērķu uzstādīšanā galvenais esot ieklausīties sevī.
