Talsu novada iedzīvotājai Virgīnijai Mūrniecei rit sestais gads, kopš pēc ilggadēja darba Rojas vidusskolā devusies pelnītā atpūtā. Bet, kā jau aktīvai seniorei, viņai tāpat darba pilnas rokas. Un daļu sava laika trīs pieaugušu bērnu mamma, kurai jau ir seši mazbērni, aizvada mazdārziņā. Uzrunājot intervijai, viņa bilst, ka nebūšot tas piemērotākais cilvēks, jo pēc dārza darbiem nekas nesāpot.
— Jums jau kā bijušajai matemātikas skolotājai nebūs grūti sarēķināt, cik ilgi jau jūsu ģimenei ir mazdārziņš Rojā?
— Gandrīz visu laiku, kopš dzīvojam Rojā, un te esam no 1979. gada. Pirmajā gadā vēl gluži nebija, bet tad mēs regulāri braucām uz Latgali tētim un mammai palīgā lauku darbos. Tikko sākas atvaļinājums, tā pirmajā dienā projām un pēdējā atpakaļ — sienu bija jāpalīdz govīm savākt.
Tagad jau forši, kas vainas — kopš nopirkts kultivatoriņš, tā zeme smuki sastrādājas. Un tad vairs nav jādarbojas ar kapli vai dakšu, tikai izbrauc vadziņas, un viss kārtībā. Atceros, kad vienu gadu ar traktoru uzara to dārza gabalu un zeme ļoti ātri apkalta. Un tad es raudot kaplēju tās vagas, jo zināju, ka man bērnam vajag kaut kādus zaļumus. Iespējas tirgū nopirkt lokus, salātus jau toreiz nebija.
— Tad var teikt, ka jums jau ir tāds zināms rūdījums dārza darbos?
— Nu es jau no paša sākta gala zināju, ko nozīmē vagas, kad vajadzēja tās ravēt. Un toreiz pie mammas mājās mēs ļoti sirsnīgi ravējām. Jo tā, kā es tagad daru, mēs tur nekad nedarījām. Tagad es lieku mulčējumu visu laiku, man ļoti maz ir nācies ravēt manu lauciņu. Man ir samulčētas starpvagas. Piemēram, ķiplokiem vispār nekādas ravēšanas nebija. Sastādīju, pārliku pāri sienu, pavasarī drusciņ to pabužināju, un tā tie ķiploki izauga.
— Bet tomēr — kas jums šķiet fiziski grūtākais, nepatīkamākais no dārza darbiem?
— Nu tā ir locīšanās, pietupšanās. Tā jau mēdz teikt — ja šitādā vecumā cilvēks pietupjas, lai kaut ko no grīdas paceltu, tad pie reizes padomā, ko vēl vari izdarīt rokas stiepiena attālumā. Tāpat arī dārzā — ja esmu pietupusies, tad arī skatos, ko vēl varu tādā pietupiena brīdī aizsniegt un padarīt.
— Un kā ir pēc tam piecelties?
— Nu tagad jau ir normāli. Es taču biju radījusi sev iespēju ar dakteres palīdzību tikt pie fizioterapeites. Viņa man pamācīja dažādus vingrinājumus sprandai un galvai, un tad es pa ziemu tos arī cītīgi pildīju. Esmu ļoti pateicīga šai meitenei no Talsiem, viņa man bija ļoti atbalstoša un palīdzēja.
— Un tagad arī tos vingrinājumus turpināt?
— Tagad nē — tagad man ir dārzs.
— Bet vai jūs zināt, ka pirms dārza darbiem arī ieteicami iesildošie vingrojumi?
— Nē, es vienkārši uzsēžos uz velosipēda un atbraucu uz dārzu — tā es esmu iesildījusies. (Smejas.) Nu es neko tādu tik briesmīgi viendabīgu nedaru. Parasti jau dārzā to kustību tik daudz un dažādas. Tu, piemēram, ej pie gurķiem, pa ceļam gadās salāts priekšā, tas jānoņem. Tu vāc gurķus un paskaties, ka tur maiksts nogāzusies. Kustības ir tik dažādas — uz augšu, uz leju, uz sāniem… Dievam paldies, ka man ne mugura, ne rokas, ne kājas pašlaik netraucē dzīvot. Es katru vakaru paskatos uz Kasiopejas zvaigznāju, kas man pa istabas logu redzams, un pasaku paldies par šo dienu, ka man ir okei. Un man galvenais, ka manējiem viss ir okei.
— Palīdzot no šķūņa saulītē iznest sīpolus, konstatēju, ka tie jums padevušies lieli un arī smagi. Vai piedomājat par to, kā pareizi smagumus celt, lai netraumētu muguru?
— Nu mēs tā prātīgi, mums nav nekur jāskrien, abi divi ar vīru esam pilna laika pensionāri. (Smejas.) Zinu, ka drusciņ jāietupjas, ceļot ko smagu. Bet tas jau ir intuitīvi, neviens mani nav izglītojis šajā ziņā, organisms jau zina, kā vajag.
— Cik laika apmēram dienā jūs veltāt darbiem dārzā?
— Atkarīgs no tā, ko esmu iecerējusi veikt. Citreiz četras stundas, citreiz sešas, bet citreiz arī astoņas.
— Vai pēc tam nav tā, ka knapi kājas var pavilkt?
— Knapi kājas varēju pavilkt aprīlī, pēc ziemas, kad vēl nebija sākušies dārza darbi. Bet tad tu atnāc uz dārzu, taisi vienu vagu, otru… Neviens jau pa prātam man to nevar izdarīt, tik taisnu vagu un tik precīzi 90 grādos neviens mazdēls man neizdarīs. (Smejas.) Man tas vienkārši iznāk, es roku, paskatos atpakaļ un redzu — jā, ideāli! Un kad tādas četras starpvagas uztaisi, tad gan aizej mājās, apsēdies, uzstutē kājas uz datorgaldiņa un kādu laiku atpūšos.
— Pēc jūsu stāstītā secinu, ka dārzs ne tikai spēj nogurdināt, bet arī ārstē.
— Tu atnāc uz dārzu, apsēdies un, pat neko nedarot, jau jūties puslīdz svētlaimē. Skaties, kā noriet saule, vai dzirdi, kā kaut kur dzērves pulcējas baros. Tad te ir tās mazās sarkanrīklītes. Pašā rudenī, kad tu kaut ko dari, tie mazie putniņi jau vispār kāpj uz pirkstiem virsū. Es roku sīpolus un redzu, kā mazo putnēnu atlido viens no viņa vecākiem pabarot… Dārzs ir kolosāla relaksācija.
/Autores foto/
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Veselība tuvplānā” saturu atbild SIA “SILK MILK Media”.
Saistītie raksti:
Fizioterapeites Annijas Strodes padomi veselīgai dārzkopībai
