Talsos salīdzinoši nesen izveidota jauna biedrība – «Basketbola skola «Talsi»». Tās mērķis ir dot bērniem iespēju iepazīt sportu arī vietās, kur tā līdz šim nav bijis viegli pieejams. Aiz šīs ieceres stāv daudzu gadu pieredze, un ir radusies pārliecība: pienācis laiks to likt lietā arī Talsu novadā. «Basketbola skolas «Talsi»» dibinātājs un galvenais treneris ir Edgars Kuks, ar kuru satiekamies neilgi pirms kārtējā treniņa.
— Kas ir šī skola? Ar ko tā īpaša?
— Šobrīd ir nodibināta sporta skola. Izglītības kvalitātes valsts dienests mums pirms mēneša licencēja programmu, ka varam oficiāli uzņemt audzēkņus — jebkuru skolas vecuma bērnu. Šobrīd skola dalās divās daļās — viena daļa ir pirmsskolas vecums. Tā iet caur biedrību, kura pašvaldībā ir licencēta kā interešu izglītība, savukārt skolas vecuma bērni ir profesionālās ievirzes izglītības iestāde ar licencētu basketbola programmu gan 20V gan 30V, kas attiecīgi ir pamatskolas un vidusskolas posmā. Talsos mums ir trīs un četru gadu vecuma grupa un piecu, sešu gadu grupa, kā arī pirmās, otrās un trešās klases skolēni, kas saucas SSG jeb sākumsagatavošanas grupa un MT1 grupa. Sabilē, Laucienē un Stendē ir pirmsskolas grupas, kā arī pirmie skolēni. Pastendē ir tikai pirmsskolas grupa, jo tā ir tuvu Talsiem un praktiski jebkurš skolēns ar pilsētas autobusu var ātri nokļūt Talsu grupā. Mēs esam jauna organizācija, uzreiz neizsludinājām, ka uzņemam, piemēram, sestās, septītās klases vecuma bērnus. Sākam mēs ar pirmsskolu. Iesaistām viņus un radām interesi sportā. Mums daudzi ir tādi, kas pagājušajā gadā iestājās pirmsskolas grupiņā un šogad turpina profesionālās ievirzes grupās. Tas parāda, ka šāda kārtība strādā un jāturpina.
— Kāpēc doma par savu ceļu?
— Basketbolu sāku trenēt pirms 11 gadiem Valmierā. Pats esmu no Rīgas, bet pēc vidusskolas man profesionāls klubs piedāvāja spēlēt Valmierā. Pirmās sezonas laikā nolēmu, ka gribu strādāt kā treneris, kam sekoja arī piedāvājums. Uzreiz biju iekšā profesionālā kluba sistēmā. Otrajā trenera gadā man piedāvāja stažēties Spānijā, privātā basketbola akadēmijā. Ievads trenera darbā ir privātajā sfērā, bet, atgriežoties Valmierā, piecus gadus nostrādāju pašvaldības dibinātā sporta skolā. Paralēli tam es visu laiku esmu bijis klāt profesionālu sporta klubu jauniešu sistēmām.
Caur savu pieredzes prizmu esmu redzējis to, kā strādā dažādi modeļi — privāti klubi, kā tie tiek organizēti un vadīti, un kā tiek vadītas un organizētas pašvaldības dibinātas sporta skolas. Esmu redzējis, kā Valmierā no pašvaldības sporta skolas viss pāriet uz privāti publisko — uz «Bertānu Valmieras basketbola skolu», ko dibināja pašvaldība kopā ar Basketbola klubu un Bertānu fondu. Visa sporta skolas basketbola nodaļa pārgāja uz šo skolu, un redzēju, kādi uzlabojumi pēc tam tiek veikti, ja basketbolu atsevišķi vada basketbola cilvēki. Caur to visu man ir radies priekšstats, kā vajadzētu vadīt basketbola skolas.
— Un kāpēc tieši šeit?
— Kopā ar ģimeni — sievu un bērniem — pārvācos uz Talsiem pirms diviem gadiem, vispār nedomājot un nestrādājot vairs basketbola jomā, jo biju paņēmis no tā pauzīti. Attālināti strādāju finanšu tehnoloģiju jomā. Laika gaitā redzēju, kas sporta jomā Talsos ir uzlabojamas. Ar pārdomām dalījos ar kolēģiem, kas strādā Talsu novada Sporta skolā. Izteicu iniciatīvas, bet sapratu, ka tur nav viņu spēkos kaut ko mainīt. Pirms dibināju basketbola skolu, tikos arī ar sporta skolas direktoru un prezentēju lietas, kas, manuprāt, nestrādā tā, kā tām vajadzētu strādāt un kā to varētu uzlabot. Viņš man piedāvāja nākt strādāt un mēģināt no iekšienes kaut kādas lietas mainīt, bet to, manuprāt, nevar izdarīt tik viegli, ja ej organizācijā kā darbinieks, ne kā cilvēks, kas kaut ko var reāli mainīt un ietekmēt. Tas ir diezgan nereāli arī mazās organizācijās. Sapratu, ka ir jāiet savs ceļš, jo zināšanas, kas ir uzkrātas iepriekšējos desmit gados, ir kaut kā jārealizē.
Mums kopumā arvien mazāk bērnu sporto, līdz ar to es redzu, ka ir «jāpienes» klāt.
— Vai tas ir vienīgais iemesls?
— Redzēju, ka novadā ir daudz bērnu, kurus sports vēl nav sasniedzis – un tā ir viena no lielākajām problēmām. Kad pirmo reizi iegāju Sabiles sporta hallē, mani pārsteidza tās lielums, bet vēl vairāk – fakts, ka tur nav basketbola. Tā ir neliela vieta ar ļoti ierobežotu piedāvājumu. Līdzīgi bija Stendē – plaša sporta zāle, bet trūka gan basketbola, gan citu sporta veidu. Un tādu vietu Talsu novadā ir daudz. Tad sapratu, ka jāsāk darīt privāti – jāveido iespējas tur, kur to nav.
Pirmais solis bija Talsu Kristīgā vidusskola. Tur pirmajā gadā treniņos piedalījās 20 bērni. Tas bija svarīgs signāls – pat tad, ja blakus darbojas sporta skola ar savu basketbola nodaļu, ir iespējams iesaistīt vēl bērnus, kuri līdz šim nav bijuši ne sporta skolas audzēkņi, ne sportā vispār. Un tas notiek vienkārši – ejot pie viņiem pašiem. Tieši tā ir jāstrādā visā novadā: sports jāpieved pie bērniem, jo nepiedalīties vienmēr ir vieglāk nekā būt treniņā.
— Un kā izdodas iesaistīt jaunos sportistus?
— Šobrīd visā novadā, basketbola skolā kopā mums ir ap 160 bērnu piecās lokācijās. Aktīvi domājam par došanos vēl jaunos virzienos, piemēram, Valdemārpili, Roju, Rudi. Gribam vēl augt un radīt bērniem iespēju sportot. Tie, kas ir skolas vecumā, var oficiāli jau būt mūsu sporta skolā un sākt profesionālās ievirzes izglītības programmu un saņemt beigās arī apliecību, ja viņiem izdodas to pabeigt. Ir redzama atsaucība.
— Tad šobrīd rodas tāda veselīga konkurence Talsu novada Sporta skolai?
— Sporta skola ir viena lieta, basketbola klubs, protams, pavisam cita, un tagad arī basketbola skola. Es domāju, ka konkurence ir pozitīva lieta kopumā. Domāju, ka tuvākajos gados tā varētu pāraugt arī kaut kādā sadarbībā. Šobrīd tas ir papildu pienesums, lai bērni sportā tiktu iesaistīti. Protams, ir sarežģīti ar infrastruktūru, un mums šobrīd arī nav valsts atbalsta, jo pēdējos gados nevienai dibinātai un akreditētai privātai sporta skolai nav valsts atbalsta pedagogu algām vai jebkam citam.
Šobrīd mēģinām vienoties, ka mums neprasa samaksu par sporta zālēm, lai mēs bērniem treniņus varam sniegt pieejamākā cenā. Protams, mums ir nedaudz dārgāki treniņi nekā sporta skolā, tāpēc es nevarētu teikt, ka tā ir vienlīdzīga konkurence, bet kādā brīdī tās ir izvēles iespējas. Domāju, ka šo skolu vajadzētu redzēt kā papildu iespēju vēl vairāk bērnu iesaistīt sportā un ne tik ļoti koncentrēties uz konkurenci, kaut kādu cīņu par bērniem. Es domāju, ka arī vispārizglītojošajās iestādēs nevajadzētu skatīties vienam uz otru kā konkurentiem, jo īstenībā mēs visi kā pedagogi darām visu vienai misijai — mēs gribam, lai bērniem ir labāk un lai vide ir labvēlīgāka.
— Komandā noteikti neesat viens?
— Komanda vēl veidojas. Iepazinos ar Lauri Karlušas, kurš vadīja vispārējās fiziskās sagatavotības treniņus «Lauvēns» Stendē, Sabilē, Pastendē un Laucienē. Mums ir kopīgs redzējums par to, kā «aiznest» bērniem sportu arī tajās vietās, kur tā nav. Tāpat arī Roberts Grīnvalds. No basketbola treneriem esmu es un Reinis Vilks, kurš basketbolu profesionālā līmenī spēlē ārzemēs, tāpēc skatāmies, kuros brīžos viņš var atgriezties un pieķerties grupām. Mums komandā ir arī jauns topošais sporta skolotājs, treneris, kurš studē — Rūdolfs Proživoits. Mēs esam pieci, un tā mēs arī dalām audzēkņus pa laikiem, pa vietām. Mēdz būt arī grupas, kuras divas reizes nedēļā strādā ar atšķirīgiem treneriem, līdz ar to no katra trenera var iegūt ko citu.
— Mērķis ir vēl vairāk audzēkņu un līdz ar to treneru?
— Jā, ar laiku noteikti. Man bija interesants piemērs, kad strādāju Spānijā, — daudzviet Eiropā, pat vadošajās basketbola valstīs bieži vien mazus bērnus nemaz netrenē pilna laika treneri, bet kāda audzēkņa vecāks, kurš to dara brīvprātīgi vai par ļoti simbolisku samaksu. Viņi nāk un pēc sava darba ar entuziasmu darbojas, jo viņiem patīk basketbols. Ir arī cilvēki, kam es esmu piedāvājis darīt līdzīgi šeit, Latvijā. Vairākkārt pierādījies tas, ka kāds var pabeigt Sporta akadēmiju, izmācīties, bet tas nenozīmē, ka viņš būs labs pedagogs. Ir vajadzīga saikne ar bērniem un spēja komunicēt ar viņiem, kā arī vecākiem. Bet, protams, mēs gribam augt un vēlamies, lai mums pievienojas vēl treneri, bet tas ceļš var būt dažāds. Tas var būt kāds, kam vienkārši patīk basketbols un ir gatavs iziet kursus, tas var būt kāds, kas jau studē, vai kāds, kas strādājis citviet. Bet noteikti mēs augam, jo mums katru dienu ir jauni pieteikumi, kā rezultātā drīz sasniegsim to kapacitāti, ko varam mēs, esošie treneri.
