Iepriekš kalpojis Ādažu draudzē Baltezerā, mācītājs Ivars Jēkabsons turpmāk vadīs gan Mazirbes draudzi, gan Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas rekolekciju centru Mazirbē. 8. novembrī Mazirbes baznīcā notika dievkalpojums, kurā viņš tika ievadīts amatā, šai dienai kļūstot par nozīmīgu atskaites punktu gan pašam garīdzniekam, gan draudzei.
Sarunā pēc dievkalpojuma I. Jēkabsons atzīst, ka šī diena bijusi emocionāli piesātināta: «Svinīga, cerīga, mazliet ar priecīgu neziņas satraukumu par to, kā viss notiks tālāk». Mācītājs ar ģimeni — sievu Martu un meitām Sofiju un Emīliju — Mazirbē dzīvo jau kopš augusta vidus, un šajā laikā paguvis iepazīt gan vietējos cilvēkus, gan vietu. «Jau tagad redzu — neesmu šeit viens. Pārņemot šos vadības grožus, viss notiek ar svētību un mieru. Milzīgs atbalsts ir gan no draudzes, gan baznīcas.»
Uzaicinājumu vadīt draudzi un rekolekciju centru I. Jēkabsons saņēma, kad iepriekšējais draudzes mācītājs un centra vadītājs Kārlis Irbe nolēma sākt kalpot Ventspils draudzē. Lēmums pieņemt uzaicinājumu nav atnācis uzreiz, lai gan vilkme doties uz Mazirbi bijusi.
Jaunais pienākumu apjoms
ir ievērojams. «Tas ir liels uzdevums, un tikai tagad saprotu, ko šeit paveicis iepriekšējais mācītājs ar ģimeni, — paldies viņiem par to. Un tikai tagad sāku apjaust kalpošanas darbu aisberga neredzamo daļu. Draudzes vadīšana ir tikai daļa no tā, jo draudzei ir šī īpašā dāvana — šis centrs, kas kalpo visai baznīcai un ar to arī sabiedrībai,» skaidro I. Jēkabsons.
Jautāts, kam centrs domāts, mācītājs atbild: «Tas ir kristīgs centrs — tā mērķis ir kristīga viesmīlība un garīgs dziļums — pamatā veidots garīdzniekiem un viņu ģimenēm, bet arī ikvienam baznīcas cilvēkam, kalpotājam, meklētājam un ikvienam pasākumam, ar ko sakrīt centra darbības mērķi.» Viņš citē arī arhibīskapa reiz formulēto domu, ka «tā ir vieta, kur piedzīvot personīgu atjaunošanos, kur stiprināt ģimenes, un tiem, kas vēl nepazīst Kristu, dot iespēju Viņu iepazīt un piedzīvot.» Plašās saimniecības uzturēšanā palīdz administratore Agnija, saimniecības pārzinis Mārtiņš, bet par kārtību un tīrību rūpējas Līga un Marita.
Centra darbība prasa rūpīgu organizēšanu. «Tas darbu «menedžments» ir diezgan spraigs — jāsaskaņo laiki, jāorganizē pasākumi. Tāpat sadarbībā ar draudzes un visas baznīcas vadību jāīsteno galvenais uzdevumus — rekolekcijas — lūgšanas klusumā, kas ir viena no rietumu kristietības garīgās tradīcijas pērlēm.»
Pārcelšanās no Ādažiem
uz Mazirbi bijis liels solis gan profesionāli, gan personiski. «Pārcelšanās bija pats grūtākais lēmums,» viņš atzīst. «Bet to visu motivēja milzīgā vilkme būt šeit. Jau no 2014. gada dažādos projektos esmu bijis līdzdalīgs. Un tagad īstenojas sapnis — dzīvot pie jūras un kalpot ar uzkrāto pieredzi. Izaicinājums — cits reģions. Esmu līdzšinējo dzīvi pavadījis Vidzemē, audzis Rīgā, Pierīgā. Te ir viss mazliet citādāks, un tomēr — tā pati Latvija.» Vaicājot, vai mācītājs jau paguvis apgūt kādu vārdu lībiski, viņš godīgi atklāj, ka vēl ne, bet visam savs laiks.
Jēkabsonu ģimenei šis novembris
ir ļoti īpašs. Var teikt — divas pirmizrādes. Ivars Jēkabsons pats ir ievadīts amatā, bet viņa sieva Marta Romanova-Jēkabsone ir producente filmai «Tīklā. TTT leģendas dzimšana», kas 6. novembrī piedzīvoja pirmizrādi kinoteātrī «Forum Cinemas». Filma stāsta par laiku, kad Rīgā padomju varas ēnā dzimst Eiropas vēsturē izcilākā sieviešu basketbola komanda «TTT». Mācītājs uzsver: «Šis projekts, ko Marta kā producente kopā ar režisoru Dzintaru Dreibergu veidoja, ir ļoti patriotisks. Un es ticu, ka, gan tādas iedvesmojošas filmas, gan arī garīga dvēseļu kopšana kā rekolekcijās Mazirbē stiprina katru cilvēku. Tā mēs stiprinām visu Latviju.»
I. Jēkabsons uzsver, ka arī viņa kalpošanas mērķis ir garīgs un reizē patriotisks: «Šeit, lībiešu krastā, ir sava unikāla, gandrīz izzudusi kultūra, kas atdzimst. Ticu, ka Dievam ir, ko teikt, un varbūt ne tikai latviešu valodā, bet arī lībiešu.»
Jūras tuvums bija viens no priekšnosacījumiem, izvēloties vietu rekolekciju centram. Un arī dievkalpojumā mācītājs iekļāva dabas nozīmi, sakot: «Lai Mazirbes jūras krasts atgādina par Dieva plašo žēlastību!»
