47 gadu vecumā mūžībā devusies rakstniece, māksliniece un tulkotāja Lilija Berzinska (1978–2026). Laikraksts “Talsu Vēstis” ar rakstnieci tikās 2024. gada septembrī viņas mīļajā Mērsragā. Liliju pieminot, publicējam mūsu sarunu.
Raksta autore: Evija Liparte
Raksts publicēts 2024. gada 13. septembra laikrakstā “Talsu Vēstis”
Lilija Berzinska labi jūtas tur, kur ir pēc iespējas vairāk dabas
Rakstniece, māksliniece un tulkotāja Lilija Berzinska trešo gadu dzīvo Mērsragā, kur bauda klusumu, īsto tumsu un sajūt sevi kā dabas daļu. Sevi viņa raksturo kā intravertu, kam pārsvarā patīk neizlīst no savas čaulas, turēties nomaļus no visa. Tomēr sieviete piekrita sarunai ar «Talsu Vēstīm» par literatūru, savām radošajām izpausmēm un dabu.
Lilijas Berzinskas pirmā grāmata «Nezināmais zvērs» iznāca 2009. gadā. Taču rakstīt viņa sākusi daudz agrāk. Jau maza būdama, Lilija teikusi pieaugušajiem, ka gribētu rakstīt grāmatas un zīmēt. Pamatskolas laikā, aizrautīgi lasot Agatas Kristi detektīvus, pati rūtiņu kladē uzrakstījusi savu mēģinājumu radīt kriminālromānu. Pēc tam bijusi liela pauze, jo cilvēkam taču ir slinkums: «Ja tu zini tekstu, zini, kā stāsts sāksies, kā attīstīsies, ar ko beigsies, tad nebija ne motivācijas, ne enerģijas to visu tiešām uzrakstīt, pabeigt, tapināt līdz galam.»
Pasakas bērniem un pieaugušajiem
Lilija Berzinska sarakstījusi 14 grāmatu, kuras pati arī ilustrējusi. Divas no tām — pasaka «Pasaules centrs» un romāns «Putnu osta» — ir pieaugušajiem paredzēta lasāmviela, bet daudzas citas rakstītas, kā pati autore saka: orientējoties vienkārši uz cilvēku, viņa kodolu. «Ceru, ka arī pieaugušie nebaidās lasīt pasakas, jo pasaka jau savos pirmsākumos nav bijis bērniem paredzēts žanrs,» teic rakstniece, kuras grāmatas izstaro labestību un mīļumu, vēsta par draudzību, priekiem un bēdām — visu to, ar ko saskaras ikviens, visdažādākajā vecumā.
Par savu radīšanas procesu viņa saka: «Kad raksti, tu esi ļoti liels egoists. Es rakstu sev, nekad nedomāju, kurš to lasīs, vai viņam patiks, vai nepatiks. Man tas tajā brīdī neinteresē. Es rakstu sev, un tas man ir milzīgs laimes mirklis. Tas ir mans piedzīvojums. Un ja šajā piedzīvojumā man izdodas paņemt līdzi vēl kādu un uzrunāt, un iepriecināt vai ievest pasaulē, kur es pati esmu ļoti laimīga, tas ir pats brīnišķīgākais, kas var notikt.»
Autores mīļākā grāmata esot «Skelets skapī» (2018), kas tulkota arī angļu valodā un šovasar iznākusi Anglijā izdevniecībā The Emma Press. Šo darbu L. Berzinska raksturo šādi: «Tie ir stāsti par mums, cilvēkiem, par mūsu sapņiem, par mūsu bailēm, par to, kā mēs pārvaram ikdienu, kā sastopam dzīvi, kā atrodam sevi, spēku dzīvot, un ko nozīmē draugi.» 2019. gadā šī grāmata saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu kā labākais oriģinālliteratūras darbs bērniem.
Savukārt «Pļavas pasakas» (2014) rakstītas konkrētai lasītāju grupai — mazajiem bērniem, un šajās pasakās stāstīts par sirsnīgām un omulīgām lietām, lai mamma, tētis, omīte vai vectēvs var pa vienai pasaciņai izlasīt pirms miega, liekot bērnu gulēt.
Dzīves teksta tulkošana un attēlošana
Vaicāta, kas dzimst pirmais — teksts vai ilustrācijas, māksliniece atklāj, ka katra grāmata nāk citādāk. Citreiz viņa vispirms ierauga attēlu, kas atved līdzi tekstu, citreiz ir otrādi. Esot grāmatas, kas rakstītas pa teikumam daudzu gadu garumā, bet citas radītas dažu mēnešu laikā. Dažkārt kāds teikums ved līdzi veselu teksta blāķi un vizuālo materiālu. Rakstnieces pieredze liecina, ka labākais tādos gadījumos esot: likt visu pie malas un iet tāda teikuma pavadā, nezinot, kur tas aizvedīs. Par saviem darba palīgiem sieviete dēvē savus kaķus.
Rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis par L. Berzinsku rakstījis, ka viņa kalpo Siāmas dvīņiem (prozas tekstu rakstīšanai un grāmatu ilustrēšanai).
Pati viņa skaidro: «Rakstīt un zīmēt bija tie divi krēsli, uz kuriem es biju iecerējusi apsēsties. Saka jau, ka uz diviem krēsliem nevar sēdēt, bet, ja baigi nedīdās, tad var, un var pat nenokrist. Citreiz tu vairāk zīmē, citreiz vairāk raksti.»
Viņa ne vien ilustrē gan savas, gan arī dažu citu autoru grāmatas, bet arī glezno sava prieka pēc, darot to lēnām un nesteidzīgi. Māksliniece piedzīvojusi vairākas savu grāmatu ilustrāciju, grafiku un akvareļu izstādes dažādās Latvijas vietās. Arī pašlaik viņas grāmatu ilustrāciju izstāde ceļo pa Rīgas bibliotēkām.
Taču patiesībā radošo jomu, kurās izpaužas sievietes talants, ir vēl vairāk. Viņa ir arī ražīga cittautu daiļliteratūras tulkotāja latviešu valodā (no angļu un krievu valodas) un nodarbojas ar to vairāk nekā 20 gadus. Tas L. Berzinskai vienlaikus ir gan maizes darbs, gan arī sirdsdarbs. «Bez teksta tulkošanas varbūt nebūtu tāda interese par rakstīšanu, bez intereses par rakstīšanu varbūt nebūtu pacietības tulkot. Savukārt vēlme to visu attēlot vizuāli iet roku rokā ar tekstu un to, kā es to tekstu redzu,» teic rakstniece.
Daba, kas ienāk mājā
Mīlestība uz dabu rakstniecē mājo kopš bērnības, kura aizvadīta Pārdaugavā, plašā dārzā. Tolaik viņa lasījusi «tonnām» Džeralda Darela grāmatu, pēc tam ejot dārzā un mēģinot darīt to pašu, ko viņš: vērot putnus, pētīt tauriņus un audzēt tos no kāpuriem. Arī tagad L. Berzinskai gribas, lai būtu pēc iespējas vairāk tas, ko sauc par dzīvotnēm, lai blakus dūc, zum, čabinās visdažādākās dzīvās radības: «Man ir labi tur, kur ir pēc iespējas vairāk dabas. Safrizēts daiļdārzs man nešķiet vērtīgs, daudz svarīgāk un arī interesantāk ir radīt vietu ar kokiem un krūmiem, un maziem slepeniem nostūriem, kur var rast patvērumu visdažādākā dzīvā radība.»
Sievietei tuva ir Kurzemes piekraste, īpaši Lībiešu krasts ar tā neskarto vientulību. Tur tapušas ļoti daudzas grāmatas — staigājot pa mežiem, gar ezeru, gar jūru, sēžot kāpās. Vasarās turienes mežos un liedagos, arī pie jūras un Engures ezera māksliniece vākusi putnu spalvas, dažādus jūras izskalotus sprunguļus, gliemežvākus, dzintara gabaliņus. Tagad viņa ar smaidu atceras, ka māja Rīgā sākusi aizdomīgi izskatīties pēc Dabas muzeja filiāles: «Tās bija ilgas būt vidē, kas atbilst manai vērtību sistēmai. Ja dzīvo prom no dabas, tālu no mežiem un jūras, ir nepieciešami (vismaz man) taustāmi atgādinājumi un simboli, ko uzlūkojot, atmostas jaukas atmiņas vai patīkamas asociācijas. Kad esi dabas tuvumā, zūd vajadzība izmisīgi turēties pie šādiem suvenīriem, kas atgādina par to, kas ir patiess un vērtīgs. Tad tu vienkārši iznāc laukā un zini: tur pie akas dzīvo ķirzakas, šajā krūmā ligzdo sarkanrīklīte, bet šeit zemē ir jāiedzen miets, jo ir iesakņojies jauns ozoliņš. Turklāt šie dabas vērojumi un pastaigas mežā vai gar jūru ir neatņemama rakstīšanas sastāvdaļa, jo tieši tur ir iespējams iegrimt pārdomās un rast iedvesmu.»
Atbildība dabas priekšā
Rakstniece piekrīt dabas pētnieka un žurnālista Deivida Atenboro domai, ka cilvēkiem kā sugai nav lielākas tiesības atrasties uz šīs planētas kā visām citām sugām. Viņasprāt, būtu labi, ja mēs vairāk apzinātos dabas trauslumu un savu atbildību par tās sargāšanu.
Berzinsku dārza tālākajā galā atrodas dabīgā pļava: «Man vajag ķirzakas, ežus, kokus un krūmus, ligzdotājus tajos, lai es justos kā viena no viņiem, lai man būtu ko vērot. Daba pie manis nāk stārķu, zaķu, stirnu, lapsu izskatā, un visa veida daba man te ir laipni aicināta. Šovasar irši bija ierīkojuši ligzdu cieši blakus manai pēcpusdienas kafijas dzeršanas vietai. Tas iedzina lielu cieņu, kaut reizēm arī šausmas, kad viņi veica ap mani patruļas lidojumus. Es izvēlējos viņus vērot, bet viņi izvēlējās ļaut man dzert savu kafiju. Mēs varam sadzīvot, mums nav jāuzbrūk vienam otram. Mēs varam vērot cits cita paradumus un vienkārši būt.»
Sievietei visvairāk patīkot vārnas un lapsas, to inteliģence. Viņa joko: ja būtu jāpārdzimst, tad gribētu būt vai nu lapsa, vai krauklis, par cilvēku gan vēlreiz ne. Lapsas veidolā savu dzīves piepildījumu rod arī L. Berzinskas pasakas pieaugušajiem «Pasaules centrs» galvenā varone.
Dzīvojot dabas tuvumā, māksliniece izbauda īsto — melno, biezo — tumsu, naktīs skatot zvaigznes, kuras nav nofiltrētas ar pilsētas apgaismojumu. To viņa uzskata par lielu vērtību un atbalstu dabai. Ne velti daudzviet pasaulē sāk apzināties gaismas piesārņojuma kaitīgo ietekmi uz cilvēku veselību un putnu migrācijas procesiem. Mērsragu sieviete sauc par vidusposmu starp milzīgu civilizāciju un troksni un pavisam lielu klusumu un atšķirtību no visa. Viņai patīk, kā kūrortciems mainās, noslēdzoties atpūtnieku sezonai, un kāds klusums iestājas ziemā, kad rosība pierimst un dabas ritms diktē diennakts plūdumu.
Rakstniece atceras, cik priecīga bijusi, pērnvasar Mērsraga pludmalē beidzot atrodot pavisam sīciņu dzintariņu: «Nodomāju: nu, viss, Mērsrags mani ir pieņēmis, es beidzot atradu dzintaru, tā ka: viss ir labi!»
