Pierakstīt atmiņu stāstus un dalīties ar tiem ir ļoti nozīmīgi, lai nākamās paaudzes zinātu, kādas bijušas vietējās kopienas tradīcijas un ikdienas dzīve. Ināra Šteinberga pirms septiņiem gadiem izdeva pirmo grāmatu par Sabili ar nosaukumu “Toreiz Sabilē”. Nu pienācis laiks otrajai daļai.
Grāmatas autore pastāsta: “Pirmā grāmata ir vairāk par vēsturi. Tas bija skaists laiks, un es gribu, lai tas nepazūd; lai mēs radām to, ko mūsu bērni nepiedzīvos, lai viņi redz, ko mēs esam piedzīvojuši. Un noteikti es gribu vēlreiz uzsvērt, ka mums nebija vārda ‘garlaicīgi’ – noteikti nebija. Tādu vārdu es neatceros!”
Otrajā grāmatā autore vēlas iekļaut pašu iedzīvotāju stāstus: fabrikas un somdara ikdienas atgadījumus, nostāstus par slimnīcas darbu vai amizantus notikumus no dzīves Sabilē. Tā sabilniece Anita Šulce dalījās stāstā par to, kā savulaik nācies izcīnīt neizmaksātās algas.
“Tā bija smaga epopeja – visa rūpnīcas cīņa. Pa naktīm cilvēki nāca pie manis, nesa iesniegumus, lai pa dienu viņus neredzētu tie, kas atkal nenes iesniegumus. Es dabūju daudz ko noklausīties. Viena juriste man teica, ka es cilvēkus maldinot, bet mana juriste atkal mani atbalstīja, un mēs panācām to, ka mums izmaksāja. Mums, Rojai, Mērsragam – visiem,” ar gandarījumu atceras Anita Šulce.
Savukārt sabilniecei Ilgai Stibai ir vairāki stāsti no slimnīcas dzīves, kur viņa strādājusi. Visinteresantākās lietas notikušas gaitenī, kur atradies māsu postenis, telefons un divi ledusskapji, kuros pacienti varēja novietot piederīgo atnesto pārtiku.
“Kāds onkulītis, kuram pāri 70, pirmo reizi mūžā bija nonācis slimnīcā ar plaušu karsoni. Tam onkulītim zvana no mājām. Es viņu pasaucu pie telefona. Viņam laikam prasa, kā klājas, un viņš saka tā: “Zini, te vajag stipru veselību, lai šito visu izturētu.” Tad viņam laikam jautā par ēšanu vai ko tamlīdzīgu, bet viņš saka: “Nē, nē, nē. Ēst neko nevajag. Te ir divi ledusskapji, pilni ar pārtiku!” atceras Ilga Stiba.
Tāpat autore aicina iedzīvotājus pārskatīt fotoattēlus un piefiksēt tajos redzamo, lai brīdī, kad vairs neviens nevarēs par tiem pastāstīt, būtu skaidrojums rakstiskā formātā. “Ļoti labi būtu vismaz lielos vēzienos pierakstīt, jo nākamā paaudze jau nezinās, ja mēs to neizdarīsim,” teic I. Šteinberga.
“Man tēvs bija izsūtīts uz Sibīriju, un tajos laikos jau neko daudz nevarēja runāt. Arī daudz nestāstīja, jo māca bažas, ka bērni skolā pastāstīs un – ej tu zini, kas tur var notikt. Daudzas lietas nepierakstīja, nepastāstīja par agrākiem laikiem. Kad atnāca brīvāki laiki, vecīši jau bija prom un nebija vairs kam pajautāt,” pieredzē dalās I. Stiba.
Grāmatas otrajā daļā autore priecātos iekļaut arī stāstus no romu kopienas, jo arī viņi papildina pilsētas identitāti. “Es domāju – tāpat kā viņi šeit pilsētā brīnišķīgi iekļaujas starp visiem, tā viņi varētu iekļauties arī grāmatā. Tāpat gribētu pastāstīt par ebreju tautības cilvēkiem, lai pieminētu bēdīgos vēstures notikumus. Bet daudzi tomēr izglābās! Viņi ir! Un tie, kurus es zinu, ir brīnišķīgi cilvēki!” teic grāmatas autore.
Šobrīd autore aicina Sabiles iedzīvotājus dalīties atmiņās, tās uzrakstot un nogādājot Sabiles bibliotēkā, lai kopīgiem spēkiem izveidotu grāmatu ar dzīviem un interesantiem stāstiem no pilsētas ikdienas.
/Terēzes Matisones foto/
Par saturu atbild “TV9 Pakalni”.
