Sports dzīvē parādās dažnedažādos veidos — daļai sabiedrības tas nozīmē nebeidzamu cīņu par uzvarām, medaļām un, iespējams, jauniem rekordiem, daļai tas ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, kā rūpēties par veselību ikvienā vecumā. Visiem saprotams, ka sabiedrībā vairāk apbrīno lielos sasniegumus, jo tie ir redzami un iedvesmojoši. Kā vēsturiska bronza Pasaules čempionātā hokejā, piemēram. Turpretī tagad, kad basketbolā Latvijas izlase izkrita jau astotdaļfinālā, arī čempionāts teorētiski beidzās. Bet vai ar to jābeidz kustēties?! Kustība jebkādā formā ir ne tikai ceļš uz sasniegumiem, bet reizē arī uz labāku dzīves kvalitāti.
Kaspars Sakniņš,
Talsu novada Sporta skolas direktors
— Galvenais uzsvars — audzināt čempionus vai izaudzināt bērnus, kam patīk kustēties? Kā bērni tiek motivēti?
— Pirmkārt, noteikti bērnus, kam patīk kustēties, lai viņi būtu veselīgi, lai varētu kaut ko labāku sasniegt. Protams, tiem, kam sanāk, ir vēlme un kur treneris, kā arī pats redz, ka sanāk, ir iespēja arī augt sportā augstāk. Sports nes sev līdzi ne tikai fiziskajā ziņā, bet arī emocionālajā. Kā bērns to motivāciju no trenera uztver, ir atkarīgs no katra individuāli. Cits sapratīs tikai no sporta terminoloģijas, cits vairāk vadīsies pēc sajūtām.
— Vai sacensību skaits sporta skolā ir noteikts?
— Jā, sporta skola vadās pēc Ministru kabineta noteikumiem, kas katrai vecuma grupai, katram sporta veidam nosaka, kādam sacensību skaitam ir jābūt, lai audzēkņi izpildītu prasības un mēs varētu nokomplektēt grupu. Protams, sacensības ir arī pēc treneru uzskatiem un vecāku spējas iesaistīties. Tās tad vairāk ir kādas papildu sacensības, kas teorētiski nav tik obligātas programmas izpildei, bet tik un tā ir svarīgas, lai bērns attīstītos sporta jomā.
— Kā ar tiem audzēkņiem, kam sacensības interesē mazāk, bet sportot ir vēlme?
— Prasība pēc noteiktu sacensību apmeklēšanas ir nemainīga visiem sporta skolas audzēkņiem. Līdz 14 gadiem mēs, sporta skolas vadība, neprasām rezultātu. Ir forši, ka tas ir, un varbūt ir arī labs, bet tas nav galvenais, uz ko šajā vecumā jātiecas. Pamatā šajā vecumā ir vispārējā fiziskā sagatavotība, lai pēcāk audzēknis ir spējīgs uzņemt to slodzi, kas nāk līdz ar gadiem. Treneriem galvenais uzdevums ir mēģināt katru audzēkni motivēt nepamest sporta veidu, un tāpat katram būtu jāsaprot, ka tā ir ļoti noderīga lieta visai dzīvei.
— Tas, cik daudz nosaka treneris konkrētā sporta veidā, ir iemesls tam, ka vienā sporta veidā sacensību ir vairāk un kādā citā mazāk?
— Jā, bet individuālajiem sporta veidiem ir noteikts limits un komandu sporta veidos no pieejamā finansējuma ir iespēja izvēlēties vēl kādas papildu sacensības Latvijā vai ārpus tās. Protams, visam seko arī vecāku līdzfinansējums.
— Kādi ir noteikumi, lai saņemtu sporta skolas apliecību?
— Pirmkārt, jāizpilda mācību programma, kas ir noteikts stundu skaits apmeklētībā, apmeklēto sacensību skaits, un, otrkārt, mūsu pašu noteiktās prasības. Sporta skolas programma dalās divās daļās: 20V un 30V. 20V programmā ir audzēkņi no sākumsagatavošanas līdz septītajam apmācību gadam — kopā astoņu gadu programma. Ja pirmajā klasē sāk, tad astotajā to jau beidz. 30V programma atsevišķos sporta veidos ir četru gadu programma, bet citos — trīs gadu programma. 30V programmai, kas ir augstākās meistarības grupa, ir nedaudz stingrāki noteikumi. Tā nosaka, ka audzēknim ir jābūt izlašu dalībniekam, kandidātam vai atsevišķos gadījumos augstākās līgas spēlētājam. Prasības lielajai grupai ir diezgan augstas, un šis mācību gads būs pirmais, kad mēs esam dažos sporta veidos pārgājuši uz trīs gadiem, ne četriem, kā līdz šim 30V programmā, jo jauniešiem, ja nesaliekas tā, ka līdz ar 12. klases beigām pabeidz arī sporta skolu, tad ir grūti pēc tam to apvienot. Tāpēc mēs esam izvērtējuši un pie akreditācijas izmainījuši programmas garumu atsevišķos sporta veidos.
— Kāda, jūsuprāt, ir vecāku loma?
— Ļoti liela. Šobrīd pat gribētos, lai vecāki vairāk pievērš uzmanību savam bērnam. Vecāku iesaiste ir ļoti svarīga, ar bērnu ir jāstrādā. Nevar būt tā — atdodu bērnu, piemēram, skolā skolotājam, un atbildība tur beidzas. Tas pats ir arī sporta skolā. Par uzvedību ir atbildīgs ne tikai treneris, bet arī vecāks. Treneris nevar visu iemācīt, un, ja vecāks «nāk talkā» tas noteikti visiem tikai palīdzētu. Dažbrīd vecāki ir tie, kas grib, lai bērni jau desmit gados ir čempioni. Jāteic, ka tam ir vajadzīga pacietība. Visos Talsu novada Sporta skolas pārstāvētajos sporta veidos mēs rīkojam vecāku sapulces, lai visas sāpes, kas ir, mēģinātu izrunāt.
Vecāku viedokļi
Baiba Zandberga, trīs bērnu mamma
Ģimenē aug trīs sportiski bērni. Vecākajai atvasei, dēlam, ir 17 gadi un pēdējie desmit no tiem pavadīti florbolā, abām meitām ir 14 gadi — vienai septiņu gadu pieredze badmintonā, otrai pieci gadi badmintonā un divi vieglatlētikā.
Kopīgs ģimenes lēmums par sportošanu netika pieņemts, mūsu ģimenē šis process ir pašsaprotams. Tik katram pašam bija jāizvēlas, ar kādu sporta veidu nodarboties un cik nopietni to uztvert.
Svarīgi, lai bērns nodarbojas ar to, kas sagādā viņam prieku. Esam devuši iespēju katram pašam izdarīt izvēli, uzstādot savu vēlmju un sasniegumu latiņu. Man kā vecākam ir jābūt atbalstam, uzmundrinātājam, iedrošinātājam. Nekas nerodas uzreiz, diemžēl arī sasniegumi sportā. Cits cenšas visu dzīvi, bet nesasniedz savu uzstādīto latiņu. Svarīgi ir nepadoties. Vecāks ir sava bērna vistiešākais piemērs un paraugs. Ja vecāki būs aktīvi — skries, slēpos, spēlēs bumbu, peldēs, brauks ar moci, darīs visu, kas saistīts ar aktīvu dzīves veidu, bērns jau no mazotnes to uztvers kā pašsaprotamu. Šobrīd savos sasniegumos nevaru bērniem neko vairāk kā savas bērnībā un jaunībā iegūtās medaļas un diplomus parādīt, toties esmu kā piemērs, ka vari iet un darīt, vienalga, kā tas izdodas.
Nedomāju, ka sasniegumi nodrošina ilgtermiņa motivāciju. Kāds ir motivēts turpināt darboties sporta veidā, kur sasniedzis augstus rezultātus, kāds maina uz ko citu, kāds izvēlas sēdēt dīvānā un nesportot vispār. Situācijas ir dažādas.
Ne vienmēr sporta veidu, kurā esi guvis sasniegumus, ir iespēja turpināt, sākot studijas citā pilsētā, valstī. Sportā neizbēgamas ir traumas, dažādas situācijas un apstākļi, kurus nav iespējas savienot ar nopietnāku sportošanu.
Ja sporta veids, kurā jaunietis trenējies visus skolas gadus, būs sirdij tuvs un būs vēlme, viņš nepārstās ar to nodarboties, esot jebkurā pasaules malā. Kāpēc gan ar riteņbraukšanu nevarētu nodarboties Rīgā, Liepājā, Londonā vai Helsinkos? Galvenais ir vēlme, un viss notiek!»
Paula Kārkluvalka, divu bērnu mamma
Ģimenē aug divi bērni — Katrīnai ir desmit gadi un Jānim septiņi. Meita izmēģinājusi savus spēkus vieglatlētikā un florbolā, dēls — otro gadu spēlēs florbolu.
«Kad pirms daudziem gadiem mani kādā Itālijas kalnu takā apdzina vācu pensionāri sirmām galvām, nodomāju, ka mūsu vecākiem, sabiedrībai kopumā, padomju laiki ir daudz ko atņēmuši, bet mums — tagad ir visas iespējas savu dzīvi veidot tā, lai varam to nodzīvot kvalitatīvi un veselīgi. Un tajā neatņemama sastāvdaļa ir fiziskās aktivitātes, lai uzturētu ķermeni tonusā.
Vēlos, lai bērniem rastos veselīgi uzskati par fiziskām aktivitātēm — ka tās ir vajadzīgas tāpat kā ikdienā pietiekami daudz dzert ūdeni vai kārtīgi izgulēties. Tās palīdz justies labāk un laimīgāk. Man nav svarīgi sasniegumi sportā, galvenais — lai ir ieaudzināta vēlme kustēties arī tad, kad neviens to vairs neliks un tā būs pašu atbildība.
Meita gadu apmeklēja vieglatlētikas nodarbības, jo krosiņus skrien bez problēmām. Vēlāk kādu laiku gāja uz florbolu. Jāpiemin, ka ar sportu viņai ir vairāk uz «jūs», jo viņai tuvāka mākslas pasaule. Punktu «florbola karjerai» pielika tas, ka regulāri bija jābrauc uz sacensībām. Komandu taču nevar pievilt. Jābrauc. Bet, ja uz sportu ej tāpēc, ka mamma liek, sestdienās pierunāt bērnu doties uz turnīru ir ļoti grūti. Tādēļ secināju, ka nāksies meklēt kādas aktivitātes, kurās ir mazāka noslodze un iespējams variēt ar apmeklējumu. Šogad Katrīna sāka mācības 4. klasē, ir lielāka noslodze gan skolā, gan mākslas skolā. Visticamāk, ka viņa pievienosies zumbas meitenēm Bērnu un jauniešu centrā, iespējams, ka izmēģinās ko citu, lai gan iespējas Talsos ārpus sporta skolas nav ļoti plašas. Tikmēr dēls šogad jau otro gadu apmeklēs florbolu. Šogad, visticamāk, sāksies pirmie turnīri. Pēc pašreizējā entuziasma domāju, ka ies labi.
Varu teikt, ka ar diviem bērniem var būt pilnīgi dažādas situācijas. Un katrs prasa savu pieeju un piemērotu sporta veidu. Saprotu, ka sporta skolai ir savi uzstādījumi, bet par jautājumu — vai visiem ir jābrauc uz sacensībām, noteikti varētu padiskutēt. Vai galvenais nav kustība?»
Lauris Tīģers, trīs bērnu tētis
Vecākajam dēlam Taileram ir 17 gadi, Trevortam 13 gadi un meitai Timijai 11 gadi. Visi ir basketbolisti, lai gan sākotnēji puikas spēlēja hokeju un futbolu, bet meita trenējās vieglatlētikā.
«Esmu ļoti daudz studējis par to, ko nozīmē veselīgs uzturs un kustēšanās, tāpēc arī bērniem jau no bērnudārza vecuma gan stāstīju, gan mācīju, ko nozīmē uzturs, miegs un kāpēc ir jākustas. Izlēmām, ka bērniem ir jāiet sportā, jo tā viņi veidojas gan fiziski spēcīgāki, gan mūsdienās ļoti svarīgi ir būt arī mentāli izturīgam. Jo vairāk kustas, jo labāk bērns jūtas. Citam sasniegums ir pastaiga, citam skriešana, citam medaļas. Man šobrīd pašam 40 gadu vecumā personīgi sasniegums ir tas, ka trīs reizes nedēļā eju sportot un katru dienu noeju aptuveni 10 000 soļus. Tiem, kas ir profesionāli sportisti, droši vien tas liekas smieklīgi, bet man kā trīs bērnu tēvam tas ir sasniegums. Es pie tā arī pieturos, esmu ļoti apmierināts un ir jārāda piemērs. Man kā vecākam vissvarīgākais ir, lai bērni kustas un katrs pēc savām spējām. Ja viņš to negrib, nekad to nevarēs piespiest darīt. Ja grib un viņam sanāk, tad grūtākās situācijās mēs kā vecāki parunājam, piedāvājam palīdzību, ja nepieciešams. Piemēram, puiši ir pieraduši, ka braucu līdzi uz spēlēm. Viņi saka, ka tas viņus motivē.
Vidējam dēlam bija pazudis prieks basketbolā. Nomainījām vidi, un prieks atgriezās, acis atkal deg, tāpēc priekam noteikti ir jābūt. Tagad viņš divas reizes nedēļā pēc skolas brauc ar autobusu uz Rīgu, uz treniņiem. Lēmumu pieņēmām kopīgi. Mēs ieklausāmies bērnos, bet reizē ar kritisku domāšanu. Manuprāt, ja bērns trenējas, jāsāk ar to, ka jāveido droša vide. Otrkārt, ir jābūt priekam un, treškārt, jābūt trenerim, kurš ir kā etalons un paraugs, kurš ir gan stingrs, bet tajā pašā laikā mīļš. Augstie sporta sasniegumi, atzinības no apkārtējiem to motivāciju nodrošina tikai kādu brīdi. Motivācija vispār ir tāda lieta, kas pazūd, tāpēc sportā ir jāturas pie disciplīnas. Protams, ka sasniegumi nodrošina motivāciju, bet beigās tik un tā vajadzēs disciplīnu. Ar ambīcijām ir bīstami, jo bieži vien cilvēks ieslīgst tādā kā depresijā. Vienmēr ir jāatceras, lai arī cik liels superstārs būtu, vienmēr ir jāmācās, ir jābūt izglītībai.»
#SIF_MAF2025
