4. augusta agrā rīta stundā Talsu novadā ieradās Ukrainas sadarbības pilsētas Čortkivas 24 bērni un trīs skolotājas, lai nedēļu pavadītu mierā Laucienes pamatskolā. Vizītes laikā aizvadītas dažādas aktivitātes — sporta spēles, radošās darbnīcas, latvisko tradīciju iepazīšana un ekskursijas pa Kurzemes un galvaspilsētas skaistākajām vietām.
Nometnē viesojamies ceturtdienas pēcpusdienā, kad ukraiņu bērniem radošā diena, pašu rokām gatavojot koka spēles un izmēģinot robotiku. Visapkārt valda bērnišķīgs prieks un čalas. Skolotājs Visvaldis Vismanis atceras, ka pirmās nometnes bērni bijuši pavisam klusi, šoreiz jau mazie dzīvespriecīgāki. Tomēr sirds lūst, saprotot, ka daļa citādāku bērnību — dienas bez kara — nemaz nav piedzīvojuši. Šogad atbraukuši mazliet jaunāki bērni, kuru vidējais vecums 9—12 gadi. Nometnē dalībniekiem ļauj vienkārši baudīt bērnību, par karu šeit necenšas runāt. «Es vienu reizi ieminējos, redzēju, ka skolotājai kamols kaklā, un nemaz neturpināju,» atzīst nometnes vadītājs Normunds Krūze. «Mēs cenšamies darīt visu, lai viņiem šeit patiktu.» Un tas arī izdodas — skolotāja Natālija (Natalya Horiacha) stāsta, ka bērni šeit jūtas drošībā un var atslābt no nepārtrauktā stresa. Lai gan mums šķiet, ka vasara padevusies rudenīga, ukraiņi izbaudījuši pat to. Karš Ukrainā maina arī laikapstākļus, un pēc nepārtrauktā cepiena Latvijā svaiga gaisa malks. «Bērniem šeit ļoti patīk, viņi jūt, ka viss šeit veltīts viņiem, un no cilvēkiem ir tāds siltums visur, kur ejam. Arī tad, ja nezinām valodu. Latviski protam tikai vienu, bet svarīgāko vārdu — paldies!»
Nometnes dalībniekus sajūsminājis stārķu uzlidojums, daudzi pirmo reizi dzīvē ieraudzījuši jūru un daļai šis pirmais ārzemju ceļojums. Jauni iespaidi arī pieaugušajiem — cita valsts, kultūra, iespēja ieskatīties Talsu novada izglītības iestādēs. Talsiniekus Natālija jau pirms dažiem gadiem satikusi, viņiem viesojoties Ukrainā. «Tagad varēju atbraukt pie draugiem,» viņa saka.
Lai gan par karu nometnē cenšas nerunāt, tas ir klātesošs. Te atbraukuši bērni, kuru vecāki karo, daži mazie kādu no vecākiem jau zaudējuši, citi no kara plosītākajiem reģioniem atbēguši uz Čortkivu. Bērni nometni patiesi izbauda, taču viņiem satraukums par to, kas notiek mājās. Tiem mazajiem, kuru vecāki karā, svarīgi lai būtu sakari, jo, ja tētim izdodas piezvanīt, tas nozīmē, ka viņš ir dzīvs. Un tas var notikt jebkurā brīdī. «Bērni, kuru vecāki karo, dzīvo no zvana līdz zvanam,» saka skolotāja Natālija, un latviešiem kamols kaklā. Un mēs palīdzam, kā vien varam.
/Foto: Edgars Lācis/
#SIF_MAF2025
