Cilvēki arvien vairāk vēlas atpūsties dabā — tieši pandēmijas laiks lika novērtēt brīvību un iespēju atrasties laukā. Nereti mežā dodamies arī papildināt savus pārtikas krājumus un ar meža veltēm pat piepelnīties. Latvijas Valsts mežzinātnes institūts «Silava» pētījumā noskaidrojis, ka gadā ar ogām iedzīvotāji nopelna divus miljonus eiro, bet ar sēnēm — pat līdz pieciem miljoniem.
Bieži vien ar jēdzienu «meža vērtība» saprot tikai kā koksnes daudzumu, ko var nozāģēt un realizēt. Pārējās meža nekoksnes bagātības — sēnes, ogas, bērzu un kļavu sulas, izejvielas medicīnai, dekoratīvie materiāli, medījumi, trofejas, medus, galu galā arī šobrīd Ziemassvētku eglītes — bieži vien netiek ņemtas vērā, jo ir grūti novērtēt tās naudas izteiksmē. Par meža sniegtajiem pakalpojumiem uzskatāma arī oglekļa piesaiste un atpūtas iespējas mežā.
Tomēr pēdējos gados arvien aktīvāk tiek runāts par meža ekosistēmas sniegtajiem pakalpojumiem sabiedrībai. Un tieši nekoksnes produktu devumu tautsaimniecībā pētījis Latvijas Valsts mežzinātnes institūts «Silava». Identiska aptauja veikta jau 2009. gadā, kas nu ļāva secināt, kā situācija mainījusies līdz 2024. gadam. LVMI «Silava» zinātniskā asistente Agita Treimane stāsta, ka ogošanas un sēņošanas paradums mazliet samazinājies (iespējams, ērču un šobrīd arī lāču dēļ), taču joprojām salīdzinoši daudz latviešu dodas mežā: «2024. gadā 63 % respondentu vismaz vienu reizi bijuši mežā un sēņojuši, salasot vidēji 15 kilogramus, bet ogojuši — 40 %. Vidēji katrs ogotājs sezonā salasījis no 10 līdz 14 kilogramiem ogu. Ja Skandināvijā iecienītākās ir gan mellenes, gan brūklenes, tad Latvijā primāri lasa mellenes (80 %). Tikai pēc tam seko brūklenes (45 %) un pārējās ogas.» A. Treimane skaidro, ka mellenes mums ir ierastākas un pazīstamākas, turklāt tās ilgstošāk sastopamas vienā vietā. «Cilvēkam ir paradums iet sēņot un ogot uz «savām vietām». Ja tur iets bērnībā, cilvēkam nereti ir vēlme atgriezties, kaut arī pats jau dzīvo citviet. Mellenes vienā un tajā pašā augšanas vietā spēj augt un saglabāt ražību vairākas desmitgades, savukārt brūklenēm izcirtumā pirmajos gados paaugstinās ražība, bet vēlāk — tās vairs nav. Mētras tur būs, bet ražas nebūs.» Savukārt sēņojot 90 % izvēlas gailenes, otrajā vietā ar 70 % ir baravikas, bet pēc tam seko dažādas bekas, bērzlapes, cūcenes, alksnenes, kā arī pavasarī — murķeļi un lāčpurni.
Ejam riekstot!
Jautājot, vai ir arī kāds nekoksnes produkts, kura vērtību neapzināmies un izmantojam par maz, A. Treimane norāda, ka mums nav raksturīga riekstošana.
«Cilvēkiem lazdu rieksti garšo, viņi tos pērk, bet sabiedrība maz iet mežā vai upju malās lasīt lazdu riekstus. Tāpat maz uz mežu dodamies pēc izejvielām pirtsslotām vai pēc ārstniecības augiem, piemēram, priežu pumpuriem. Mēs pērkam sīrupus, taču varētu sasaldēt priežu pumpurus un ziemā dzert tējas.»
Runājot par pretēju tendenci — negausīgumu mežā — «Silavas» zinātniskā asistente min, ka tas varbūt raksturīgs cilvēkiem, kuri ar speciāliem ogu savācējiem nolasa mellenes ar pārāk augstu intensitāti, kas nodara kaitējumu augam, jo tiek bojātas saknes.
Ieguldījums sēņošanā un ogošanā
Viens no pētījuma «Meža nekoksnes produktu un pakalpojumu izvērtējums, tā devums Latvijas tautsaimniecībā» galvenajiem mērķiem bija saprast, vai cilvēks gatavs maksāt par pakalpojumu jeb došanos mežā. «Esam pieraduši, ka Latvijas valsts mežos varam iet un vākt veltes, nevienam neprasot atļauju, bet nereti Dienvideiropas mežos to tik brīvi nevar darīt. Tas līdzīgi kā labiekārtotās dabas teritorijās, kur reizēm ir ieejas maksa (piemēram, Talsu novadā pie Abavas rumbas — aut.). Pētījums parādīja, ka latvieši būtu gatavi maksāt, taču nelielu summu. Mēs esam pieraduši, ka mežs kā atpūtas iespēja mūžsenis ir bijis bez maksas un tas mums pienākas. Savā ziņā par samaksu jau var uzskatīt arī līdzekļus, piemēram, degvielas izmaksas, ko cilvēks iegulda, lai nokļūtu līdz mežam un pēc tam mājās. Taču, protams, tie nenonāk tālāk dabas aizsardzībai. Ko dotu maksa par došanos mežā? Tas liktu vairāk domāt par mežu ilgtermiņā — vai esam gatavi cieņpilni izturēties pret mežu un tā veltēm vai uztvert to tikai kā vietu, kur, piemēram, atstāt savu nevajadzīgo mantu.»
Ogas pārdod retāk
Vēl viens pētījuma mērķis bija uzzināt, kāds šobrīd ir materiālais ieguvums no brīvi pieejamajām dabas veltēm — kāds ir to pienesums tautsaimniecībai.
«No aptaujas rezultātiem redzams, ka vidējā sēņu cena ir 2,60 eiro kilogramā. Sēnes citiem pārdevuši vai atdevuši deviņi procenti no respondentiem, vidēji — 20 kilogramus katrs. Kopumā «tirgū» nonākušas aptuveni 2500 tonnas sēņu, kuru vērtība svārstās no 5,5 līdz 7 miljoniem eiro,» skaidro A. Treimane.
«Vidējā ogu cena pēc aptaujas rezultātiem variē no diviem līdz 2,5 eiro kilogramā. Kopumā mājsaimniecības novākušas ap 7000 tonnas ogu vairāk nekā desmit miljonu eiro vērtībā. Ogas citiem pārdevuši vai atdevuši tikai niecīga daļa no respondentiem — ap 6 %, un vidēji katrs ogotājs, kas pārdevis ogas, salasījis no 15 līdz 25 kilogramiem. Pēc pētījuma datiem, kopumā tirgū nonākušas 1700 tonnas ogu, kuru vērtība ir aptuveni no 2,5 līdz 3, 2 miljoniem eiro.»
Projektu «Meža nekoksnes produktu un pakalpojumu izvērtējums,
tā devums Latvijas tautsaimniecībā» LVMI «Silava» īsteno ar Meža Attīstības fonda atbalstu.
