Par šo jautājumu aizdomājos, atceroties stāstu par savu vectēvu, kuru gan dzīvē nesatiku. Pēc nostāstiem viņš bija izlēmis, ka visi viņa trīs bērni noteikti būs muzikāli. Iegādājās akordeonu un klavieres, un bērniem bija noteikums — jāvingrinās. Viena no māsām apguva abus instrumentus, bet pārējie divi pievērsās dziedāšanai. Šis piemērs lika aizdomāties: vai muzikalitāti tiešām var iemācīties, vai tomēr tas ir kaut kas, kas ielikts šūpulī? Atbildes devos meklēt Talsu mūzikas skolā.
Muzikalitāte — talants vai darbs?
Talsu Mūzikas skolas direktors Raitis Rērihs atzīst, ka jautājums ir reizē vienkāršs un sarežģīts: «Muzikalitāti var skatīt no dažādiem aspektiem — ritma izjūta, dzirde, intonācija, spēja nodziedāt, saklausīt. Tāpat arī radošums, spēja radīt ko jaunu. Skaidrs, ka katram cilvēkam ir dažādas maņas — dzirde, redze, tauste —, kādam tās ir spēcīgākas, citam mazāk izteiktas. Taču skola palīdz šīs spējas attīstīt. Kā sportā — ja trenējam muskuļus, kļūstam spēcīgāki. Līdzīgi ir ar mūziku — ja regulāri vingrināmies, kļūstam muzikālāki.»
Viņš uzsver, ka bieži vien izšķirošais ir darbs, nevis tikai iedzimtība: «Iedzimtais talants ir kādi 10 %, pārējie 90 % ir vingrināšanās. Bērni, kas mūzikā ir labi, nereti ir spēcīgi arī sportā, matemātikā. Spēlējot mūzikas instrumentu, smadzenes strādā vienlaikus trīs laikos — analizē, kas tikko bija, koncentrējas uz to, kas notiek tagad, un paredz nākamo. Tas attīsta cilvēku ļoti vispusīgi.»
Rērihs arī atgādina par pieredzi ar mūziķi Juri Kulakovu, kurš bija ļoti labs mūziķis, bet dziedāt nevarēja: «Viņš pats atzina — dziedāšana nav viņa lauciņš. Tomēr tas neatņēma viņa muzikalitāti. Tas nozīmē, ka ikvienam ir sava izpausme — vienam tā ir balss, citam mūzikas instruments.»
Arī skolotāja Anda Kostanda uzskata, ka muzikalitāte piemīt ikvienam: «Cilvēki nevis var būt muzikāli, bet ir muzikāli! Tikai muzikalitāte katram izpaužas citādi. Vienam tā būs vijole, citam dziedāšana… Mūzikas skolā mēs dodam iespēju šo daudzpusību attīstīt — gan teorētiski, gan praktiski.»
Elpošana un ritms — ne tikai mūzikā, bet arī sportā
Skolotājs Jānis Smilga piekrīt, ka muzikalitāti nedrīkst vērtēt šauri: «Mēdzam dzirdēt — viņš nav muzikāls. Es tam nepiekrītu. Piemērs ir mans jaunākais mazdēls. Viņš, sākot mācīties 6. vidusskolā 1. klasē, nevarēja noturēt melodiju, bērnudārzā ļoti maz uzmanības veltīja dziedāšanai. Sāka iet skolā, sāka dzirdēt, sāka dziedāt, un tagad 4. klasē viņš mācās spēlēt trombonu. Ne visi var noturēt balsi, arī lācēnu grūti iemācīt dejot, bet pateikt kādam mazam bērnam, ka viņš nav muzikāls, nevar.»
Viņš atgādina, ka muzikālās prasmes bieži palīdz arī citās jomās: «Piemēram, «pūtējiem» ir ļoti nozīmīga elpošana, kas ir svarīga arī sportā. Kādreiz pie manis mācījās viens šķēpmetēju treneris un bija pateicīgs, ka esmu viņam nostādījis pareizi elpu, lai viņš labi varētu arī sportot. Tātad prasmes viena otru papildina.»
Muzikalitāte — cilvēka daļa
Pēc sarunām ar pedagogiem kļūst skaidrs — muzikalitāte nav tikai iedzimta privilēģija. Tā ir gan talants, gan darbs, gan to ietekmē vide, kurā augam. Ja bērnībā dzirdam dziesmas, ja mūs mudina dziedāt, spēlēt vai vismaz klausīties, tad pamati jau ir ielikti. Bet arī tad, ja šķiet, ka «balss nav dota» vai «ritma izjūta klibo», mūzikas skola spēj parādīt, ka katram ir vieta šajā laukā. Turklāt mūsdienās mūzikas skolā apgūto var izmantot daudz plašāk nekā pirms gadiem trīsdesmit. Līdzās mūziķa karjerai un pedagoģijai nostājušās tādas profesijas kā skaņu režisori, producenti, komponisti filmu un datorspēļu industrijā, mūzikas terapeiti, digitālo mediju skaņu dizaineri, DJ un elektroniskās mūzikas mākslinieki un citi.
Tātad — ne visi varam kļūt par profesionāliem mūziķiem, bet ikviens varam būt muzikāls savā veidā.
/Foto autors: Marta Dūce/
#SIF_MAF2025
