«Mēs Tev būsim blakus un palīdzēsim piepildīt kāda bērna vislielāko sapni — būt mīlošā un drošā ģimenē,» iedrošina ieraksts Talsu Ģimeņu un bērnu attīstības centra «Brīnumiņš» Facebook lapā. Šim ierakstam ir 11 atzīmes «patīk», un seši cilvēki ar to dalījušies. Vai pēc tā varam veidot statistiku, cik daudziem rūp bērni, kas palikuši bez mājām? Visdrīzāk, nē. Tomēr šo misiju uzņemties nav gatavs kurš katrs. Bet, ja sirds dziļumos kņudina ik reizi, dzirdot stāstus par bērniem, kuri gaida, iespējams, ir īstais brīdis paviesoties «Ģimeņu atbalsta centrā» un uzzināt par iespēju kļūt par audžuģimeni, aizbildni, adoptētāju, viesģimeni vai specializēto audžuģimeni.
Birokrātijas kalni un sirdsbalss
«Brīnumiņa» struktūrvienība — «Ģimeņu atbalsta centrs» — darbojas jau septiņus gadus. «Brīnumiņa» vadītāja Agnese Kviese atklāti saka: «Šī birokrātiski ir vissmagākā struktūrvienība. Dokumentu aprite ir smagnēja, un tā tam, iespējams, ir jābūt, jo aiz katra papīra ir bērna dzīve.»
Tomēr birokrātija ir tikai rāmis. Saturs ir ģimene. Šobrīd centrs strādā kā drošības tīkls audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem. «Ģimene nav viena,» uzsver Agnese. Centrs nodrošina ne tikai profesionālu palīdzību, bet arī kopā būšanu — no tematiskām atbalsta grupām līdz gardēžu meistarklasēm. Mērķis ir vienkāršs: lai vecāki neizdegtu un katra vajadzības būtu sadzirdētas.
Svarīgs arī atbalsts bioloģiskajiem bērniem
Viens no smalkākajiem jautājumiem ir bioloģiskie bērni tajās ģimenēs, kuras uzņem ienācēju. Pieņemt mājās svešu brāli vai māsu ir milzīgs izaicinājums. «Ģimeņu atbalsta centra» vadītāja Eva Vīnerte un sociālā darbiniece Antra Indriksone atklāj, ka arī bioloģiskajiem bērniem iespēju robežās sniedz atbalstu, ja jaunā situācija radījusi sarežģījumus. «Ģimene ir vērtība visa kopumā, tāpēc arī uz pasākumiem aicinām visu ģimeni,» teic speciālistes.
Runājot par atbalsta iespējām uzņemtajiem bērniem, A. Indriksone paskaidro: «Salīdzinot ar citiem centriem, mūsu lielākais pluss ir tas, ka visi sociālās rehabilitācijas pakalpojumi ir pieejami tepat — nav jābrauc uz Rīgu vai citām pilsētām. Pamata grozā ir 13 dažādi pakalpojumi.» Tostarp fizioterapija, ergoterapija, Montesori nodarbības un citi.
Jauni stāsti — teju katru dienu
Vēstules ar bērnu aprakstiem no krīžu centriem un bāriņtiesām pienāk gandrīz katru dienu. Eva un Antra tās lasa vienas no pirmajām. Vai, tās lasot, vispār ir iespējams neļauties emocijām?
«Man neizdodas emocijas nolikt malā,» atzīst Antra Indriksone. «Esmu izraudājusi daudz asaru. Citreiz liekas — kas pasaulē notiek?» Savukārt Eva atklāj, ka viņu pārņem dusmas par netaisnību: «Kāpēc ir tāda netaisnība, ka tie, kas vēlas bērnus, nereti pie tiem netiek, bet nelabvēlīgās ģimenēs bieži vien ir bērniņi viens pēc otra… No vienas puses uzskata, ka aizliegt sievietei dzemdēt ir cilvēktiesību pārkāpums, bet vai tas nav cilvēktiesību pārkāpums, ka šis ieņemtais bērniņš jau no sākta gala saviem vecākiem nav vajadzīgs?»
Nereti audžuģimenēs, kurās uzņemti bērni, pēc kāda laika pievienojas arī citi tajās pašās bioloģiskajās ģimenēs dzimuši brāļi vai māsas. Eva ar pārliecību teic, ka Talsos ir brīnišķīgas audžuģimenes, kas gatavas sniegt ģimenisku vidi, lai šie bērni izaugtu par labiem cilvēkiem.
Svētku priekšvakarā
Sāpīgs bijis brīdis tieši pirms Ziemassvētkiem — laikā, kad pasaule tērpjas mirdzumā un smaržo pēc piparkūkām. Tobrīd saņemts apraksts par kādu deviņgadīgu māsiņu un viņas viengadīgo brālīti. Kamēr citi klāja svētku galdus, šie divi mazie cilvēki pēkšņi bija palikuši pavisam vieni.
Notika brīnums. Kāda mamma, kuras mājās jau aug pašu bērni un divi pieņemtie, atvēra savas mājas durvis arī šiem diviem. «Viņa ienāca pie mums «Brīnumiņā», turot abus mazos uz rokām. Tik neizsakāmi smaidīga un laimīga! Ir pasaulē tādas «mammu mammas» — sievietes, kuras ir gatavas būt mammas ne tikai savējiem,» smaidot saka Agnese.
No zīdaiņiem līdz «spurainajiem» pusaudžiem
Pašlaik centra paspārnē ir septiņas audžuģimenes un ap 30 aizbildņu un adoptētāju. Mazos bērnus parasti uzņem ātrāk, bet rindā gaida pusaudži. Tie, ar kuriem paies ilgāks laiks, lai atrastu kopīgu valodu. «Pusaudžiem mēdz būt uzvedības traucējumi, kaitīgi ieradumi. Tās ir sekas tam, ka viņi nevienam nav bijuši vajadzīgi. Kā mēs no viņa varam prasīt normālu uzvedību?» retoriski jautā Eva Vīnerte.
Tādēļ atbalsta pasākumos viņa audžuvecākiem atgādina: «Ja pusaudzis trako, tas nav pret jums. Viņš vienkārši izgāž gadiem krātās dusmas uz tuvāko, kam beidzot uzticas.»
Mīts par naudu un skarbā realitāte
Eva atklāj, ka joprojām dzīvs ir stereotips, ka audžuģimenes šo darbu dara naudas dēļ. Speciālistes par to rūgti pasmaida. «To nevar izdarīt naudas dēļ. Psiholoģiski to nevar izdarīt tikai naudas dēļ… Šie bērniņi ir ļoti daudz kam gājuši cauri, daudz ko pieredzējuši,» dalās Eva.
Liels panākums ir tas, ka no 2026. gada ir lielāka vienlīdzība — arī aizbildņi saņems pienācīgu finansiālu atbalstu, bet aizbildniecībā paņemtie bērni — plašāku pakalpojumu klāstu, kas līdz šim aprobežojās tikai ar psihologa konsultācijām. Speciālistes skaidro, ka tas ir solis pareizā virzienā, jo, neskatoties uz to, kāda ir bērna aprūpes forma, traumas šiem bērniem lielākoties ir līdzīgas un atbalsta pakalpojumi ir nepieciešami neatkarīgi no statusa.
Speciālistes ir reālistiskas un pastāsta gan par izaicinājumiem, gan par brīžiem, kad nobirst laimes asariņa par uzņemto bērnu sasniegumiem. Izaicinājumi ir, un tie ir lielāki, nekā audzinot savus bioloģiskos bērnus, kurus pazīst no bērna kājas. Tādēļ tieši atbalsta grupas ir tās, kurās vecāki var izrunāties, izraudāties un mājās doties «tīrāki», apzinoties, ka viņus saprot un viņi nav vieni.
Viesģimenes — dāvināt svētkus bez saistībām
Tiem, kuri baidās uzņemties pilnu atbildību, ir iespēja kļūt par viesģimeni. Šo formu kā labāko, lai pārbaudītu savas spējas, iesaka E. Vīnerte. Tas nozīmē paņemt bērnu no institūcijas uz brīvdienām vai svētkiem. Daudzi baidās: «Bērns pieradīs, un tad būs jāved atpakaļ, tā būs trauma.»
Antra Indriksone tam nepiekrīt: «Nesolām bērnam, ka tagad tevi ņems uz visiem laikiem. Aicinām uz to paskatīties tā — tev ir iespēja pavadīt divas trīs foršas dienas. Tas ir labāk, nekā pavadīt, piemēram, svētkus institūcijā.»
Aicina nākt ciemos
«Brīnumiņa» durvis ir atvērtas. Ja kāds apsver šo ceļu, vispirms var vienkārši aiziet ciemos, aprunāties, apmeklēt atbalsta grupu, dzirdēt dzīvesstāstus, lai gūtu pārliecību, vai šis ceļš ir ejams. Jo nezināmais vienmēr cilvēkus baida, un tieši caur šīm atbalsta grupām citi ir guvuši pārliecību — jā, es arī to varu.
/Attēlā no kreisās: «Ģimeņu atbalsta centra» vadītāja Eva Vīnerte un sociālā darbiniece Antra Indriksone./
#SIF_MAF2025
