Talsu novadā vienīgā privātās izglītības iestāde ir Talsu Kristīgā vidusskola. Arī tās vadītāja Inguna Gruzniņa uzskata, ka IZM iecerētā skolu finansēšanas reforma ir pretrunā ar privātskolu būtību un reālajām iespējām nodrošināt kvalitatīvu mācību procesu. «Nedzimst bērni — nav, kas nāk skolā. Ja nav, kas nāk skolā, — IZM normatīvi nav izpildāmi,» teic direktore.
Talsu Kristīgā vidusskola pastāv jau 30 gadu. Skola no četrām klasēm un 37 skolēniem izaugusi par vidusskolu, kurā mācās 309 skolēni: 1.—3. klasēs — 87, 4.—6. klašu grupā — 96, 7.—9. klasēs — 71, vidusskolas posmā — 55. Tomēr faktiski neviena no klašu grupām neizpilda iecerēto 120 skolēnu atzīmi. «Klašu telpas nav veidotas kā auditorijas. Jau kopš sākuma apzināti plānojām ap 16 skolēnus klasē, lai īstenotu iekļaujošu un individuālu pieeju,» skaidro direktore.
Vecāki Talsu Kristīgo vidusskolu izvēlas dažādu iemeslu dēļ — gan ticības, gan izglītības kvalitātes un audzināšanas vērtību dēļ. Vecāki meklē vidi, kur bērni tiek pasargāti no ideoloģisku viedokļu uzspiešanas, citiem būtiska skolas nodrošinātā mācību kvalitāte, audzināšana ar skaidri definētām robežām un atbalsts ģimenes vērtībām.
Ja klasē ir ap 30 bērnu,
skolā tie tiek dalīti grupās un skolotājs strādā ar aptuveni 15 skolēnu grupu mācību stundā. I. Gruzniņa norāda uz absurdām pretrunām: «Ministru kabineta noteikumi paredz, ka uz vienu skolēnu klašu telpā jābūt vismaz 2 m². Neesmu pārliecināta, ka Talsu novada skolās ir klašu telpas 80 m² platībā, lai vienlaicīgi pedagogs varētu strādāt ar 40 skolēniem. Talsu Kristīgajā vidusskolā šādu telpu nav.»
Savukārt uz metodiskajiem izaicinājumiem, ko rada lielas klases un reforma «Skola2030» kontekstā, norāda skolas direktora vietniece izglītības jomā Anda Liepiņa: «Lai cik ieviestu atbalsta personālu — skolotāju palīgus, kuriem jāmaksā alga, kvalitāte viennozīmīgi kritīsies, jo mācību stunda ir 40 minūtes gara.» Viņa norāda, ka skolotājam fiziski neatliks laika pievērsties katram bērnam, izskaidrojot vielu. «Vienas minūtes laikā ar katru skolēnu nekāda kritiskās domāšanas attīstoša saruna neveidosies. Tas ir ideālos apstākļos, ja klasē nav skolēni ar UDHS vai citi ar iekļaujoša rakstura slimību diagnosticēti skolēni un visi skolēni nākuši ar iekšējo motivāciju — gribu mācīties.» Realitātē stundas ilgums darbam ar 30—40 skolēniem būtu nesamērīgi īss. «Skolotājs laiku ekonomēs uz saziņu ar skolēniem, pamatuzstādījumi reformai «Skola2030» netiks izpildīti un reforma ar skaļiem vārdiem paliks uz papīra,» situāciju iezīmē A. Liepiņa.
Skolas budžetā 61 % veido valsts mērķdotācija pedagogu algām, bet 39 % — vecāku un Talsu pašvaldības līdzfinansējums. Mēneša maksa ir 45 eiro. «Modelis «nauda seko bērnam» ir taisnīgs. Privātskolas nepretendē uz infrastruktūras finansējumu — tās pašas risina ēku uzturēšanu, tehnoloģiju attīstību un personāla nodrošinājumu,» uzsver direktore.
Lai gan skaidrs, ka negatīvā demogrāfija ietekmēs skolu, par tās nākotni direktore runā ar mieru: «Pastāvēs, kas pārvērtīsies. Stipri stāvu uz Jēzus teiktās patiesības: «Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu» [Mat. 6:34]. Skola dzīvo dienu no dienas, rītdiena mums nepieder — tā pieder Dievam.»
Latvijas Privātskolu asociācija iepriekšējā nedēļā
publiski pauda bažas par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) iecerētajiem grozījumiem Izglītības likumā un jauno skolu finansēšanas modeli «Programma skolā». Asociācija brīdina, ka plānotās izmaiņas var būtiski apdraudēt privāto izglītības iestāžu pastāvēšanu visā Latvijā.
Saskaņā ar topošajiem Ministru kabineta noteikumiem, valsts finansējums pedagogu atalgojumam turpmāk būs pieejams tikai tām skolām, arī privātajām, kuras izpildīs noteiktu skolēnu skaitu klasēs. Piemēram, pilsētās un blīvi apdzīvotās vietās katrā klašu grupā (1.—3., 4.—6., 7.—9., 10.—12.) jābūt vismaz 120 skolēniem. Asociācija uzsver, ka šāds princips — «kvantitāte ir kvalitāte» — ir pretrunā privātskolu būtībai.
Asociācijai nav pieņemams ministrijas uzspiestais kritērijs arī privātskolām veidot 30—40 bērnu lielas klases. «Tas ir pretēji privātskolu būtībai un to infrastruktūras kapacitātei. Neizpildot šo kritēriju, pastāv drauds, ka valsts privātskolām atņems jau tā niecīgo finansējumu pedagogu atalgojumam,» norāda asociācijas vadītāja Anna Jermakoviča.
Asociācijas vadītāja pauž bažas par vecāku izvēles brīvības ierobežošanu: «Es ceru, ka mēs nekļūsim par pirmo valsti Eiropā, kura atsakās no vecāku tiesībām izvēlēties bērnam piemērotāko izglītības formu.» Viņa atsaucas uz IZM 2023. gadā veikto pētījumu, kurā uzsvērts, ka «privātajās skolās pastāv izteikta metodiskā daudzveidība, kas nereti nav salīdzināma pēc formas vai būtības pat vienas skolas ietvaros,» un ka šī pieeja ļauj privātskolām būt «inovāciju centriem, kur tiek izmēģināti jauni risinājumi un sadarbības formas starp skolotājiem, skolēniem un vecākiem.»
Asociācija norāda, ka privātskolas valstij nodokļos samaksā vairāk,
nekā saņem mērķdotācijās. Tādēļ «privātais sektors izglītībā nav slodze budžetam, bet gan reāls valsts ieņēmumu avots.» Atņemot līdzšinējo valsts finansējumu privātskolām, valstij būs jāsedz ap 18 000 bērnu skološana, kuri šobrīd izglītību iegūst Latvijas privātskolās.
Asociācija uzsver, ka svarīgākais izglītības finansējuma piešķiršanas kārtībā ir bērns, taču «šobrīd, ar jauno reformu, priekšplānā izvirzās skolas ēkas lielums un dibinātāja statuss, kas pašos pamatos ir nepareizi.»
«Privātskolas ar mazāk bērniem vienā klasē mērķtiecīgi strādā ar katra bērna spēcīgajām pusēm, orientējoties uz bērnu sasniegumiem,» norāda A. Jermakoviča. «Vienlaikus tās ir cilvēcīgas, iekļaujošas un vērtībās balstītas skolas, kas pilda arī sociālo funkciju — uzņem bērnus ar īpašām vajadzībām, mācīšanās traucējumiem, autismu, valodas barjeru, kā arī bērnus no citām kultūrām un valstīm.»
/Foto: Publicitātes foto/
#SIF_MAF2025
