Ejot uz keramikas darbnīcu «Ciparnīca Tals’ keramik’», lai nointervētu Nauri Galviņu, satikāmies netālu no ieejas. «Sveiki!» vietā Nauris skaidri un gaiši paprasīja: «Paēst paspēji?» Nedaudz apmulsu, bet atzinos, ka vēl neesmu paspējusi, jo no autoostas gāju pa taisno pie Ildzes Oses, bet tagad pa taisno pie viņa. Nauris, kā īsts saimnieks, noteica: «Nekas. Tūlīt paēdīsim. Tad runāsim.» Man šķiet, šī epizode ļoti raksturo Nauri — atturīgs, bet rūpīgs un izdarīgs. Kad mēģināju parunāt ar viņu par dzīvi, saruna nevedās. Nauris pats atzina, ka mēdz atbildēt tikai ar «jā» vai «nē», taču, kad sāku taujāt par keramiku, runāja garos, paplašinātos teikumos, un viņa acis mirdzēja. Pēc intervijas uz mirkli noticēju, ka keramika tiešām ir labākais, ar ko vien cilvēks var nodarboties!
Vairāk lasiet 19. augusta laikrakstā “Talsu Vēstis” vai e-avīzē šeit: https://retalsi.lv/abonementi/
