Pēc izlasīšanas avīžu liktenis ir dažāds – daļa nonāk makulatūrā, sadeg krāsnīs, sakrautas guļ aizmirstības kaudzēs bēniņos, tās gana labi noder kaķu kastēs, logu mazgāšanai, var pašaut apakšā, tīrot zivis, vai izmantot citiem praktiskiem nolūkiem. Avīžniekiem noteikti sirdi silda talsenieces Evas Vīgertes hobijs, kas laikrakstu kaudzes pārvērš skaistos pinumos. Un ne tikai avīžniekiem – tie pārsteidz un priecē acis arī citiem.
Var darboties siltumā
Ikdienā Eva strādā personālvadībā vienā no lielākajiem Talsu novada uzņēmumiem, bet brīvajā laikā vienmēr nodevusies radošām izpausmēm – šuvusi, tamborējusi, adījusi… Pirms aptuveni astoņiem gadiem nolēmusi pamēģināt pīšanu ar papīra klūgām, bet nopietni lietai vēl nepieķērās. Līdz radās vēlme un nepieciešamība pēc lampām mājai. Mūsu intervijas brīdī viņa paver skatu augšup, un man pārsteigumā mazliet pat aizraujas elpa – augstos griestus rotā septiņas lampas, un katra pilnīgi atšķirīga. “Pītas lampas maksā diezgan dārgi vai arī lētākās, kas nopērkamas veikalos, visiem vienādas,” atceras Eva. “Nolēmu, ka atkal jāpamēģina pīšana. Pa šiem gadiem tā jau bija attīstījusies – ja agrāk internetā bija maz materiālu, tad nu jau pieejams tik daudz. Esmu noskatījusies kādus simts video. Lampas bija viens no maniem pirmajiem darbiem, un, kā nu ir, tā ir.” Manuprāt, viņa aušojas, jo pie augstajiem griestiem, kad tās labi tālu no acīm, kļūdas tiešām nav samanāmas. “Bet es jau pati redzu,” viņa smejas.
Ar īstajām klūdziņām Eva nekad nav pinusi, tikai un vienīgi ar avīzēm. “Lai pītu ar klūgām, pēc tām jāaizbrien, jāsagriež, jānotīra, jāmērc… Tas noteikti prasītu ne tikai daudz darba, bet arī vietas. To es nevarētu darīt siltā istabā, vajadzētu darbnīcu. Un domāju, ka arī rokas vairs neturētu, tur noteikti pirkstos vajag spēku. Katrai metodei savi plusi un mīnusi, bet uz pītajiem klūgu darbiem skatos ar prieku,” stāsta Eva.
Nodod tikai burti
Par to, ka radošas nodarbes talseniecei iet pie sirds un padodas, var redzēt arī viņas un vīra uzceltajā mājā uz Talsu un Lībagu pagasta robežas. Kādā brīdī manu, ka vienkrāsaino sienu neuzkrītoši, bet tik skaisti rotā sienā iespiestas mandalas, tām līdzīgi zīmējumi gaumīgi izgleznoti kāpņu pakāpienos, un interjeru papildina dažādi pinumi. Sākot no nelieliem krūžu paliktņiem, stilīgiem groziem vannas istabā līdz kastēm plauktos un lielām lādēm. Pie mēbeļu pīšanas Eva vēl ķērusies nav, jo šķiet, ka tas varētu būt sarežģīti, bet droši vien tas laika jautājums.
To, ka pinumi tapuši no papīra, nodod tikai laikrakstu burti, kas vietām redzami. Tos taustot ar rokām, tas tiešām līdzīgs tradicionālo klūgu pinumam, un tie tikpat izturīgi, pat izmantojot ārā. Ja tie salīst, paliek mazliet mīkstāki, bet pēc izžūšanas viss atkal kārtībā. “Svarīgs nosacījums ir apstrāde, lai būtu gan vieglāk pīt, gan darbs ilgi kalpotu,” skaidro E. Vīgerte. “Internetā ir dažādi materiāli, bet pie mums, Latvijā, piemērotu apstrādes materiālu bija grūti atrast. Esmu visu ko izmēģinājusi, bet tagad man ir sava recepte, ar ko strādāju.”
Bet kā no avīzes papīra dabūt klūdziņu? Atbildes vietā Eva man noklāj priekšā silikona paliktni, lai vieglāk darboties, un iedod garu adatu un lapu no “Talsu Vēstīm”. “Vai zinājāt, ka avīzes papīram ir dažādi šķiedras virzieni? Tas svarīgi plēšanā,” demonstrējot Eva sāk plēst lapu, un tā ieņem šķērsu līniju. Tad viņa lapu pagriež citā virzienā, un nu jau nesalīdzināmi taisnāk. “Katram avīžu veidam ir cits šķiedras virziens. Man sanes dažādas avīzes, pat no septiņdesmitajiem gadiem, un ar dažādiem šķiedras virzieniem nevar satīt. Papīrs plīst.” Var pīt arī ar žurnāliem, taču tad rezultāts būtu krāsaināki raibāks, lapas ir šaurākas un nereti arī sakniedētas.
Katru klūgu savieno kopā
Nejauši sanāk, ka lapā, ko Eva iedod man, trāpās tieši mans raksts par vēja parkiem, tāpēc, kas tajā rakstīts, man neinteresē. Taču, kā ir pašai, ikdienā strādājot ar avīžu kaudzēm, – vai klūdziņu tīšana neievelkas, jo gribas izlasīt rakstus? “Protams,” Eva smejas. “Man vienreiz atveda kaudzi ar vienādām Kuldīgas avīzēm, un tad jau sanāk tīt vienu un to pašu. Iesāku lasīt rakstu, nākamajā klūdziņā turpinu ar nākamo rindkopu un tā tālāk… Reiz man kopā ar draugiem bija meistarklase, meitenes atšķir avīzi, un saku: “Tagad jāgriež!”, – bet skatos – visas lasa.”
Tīšana slīpi sākas no stūrīša, un nobeigumu pielīmē – klūdziņa gatava. Izklausās vienkārši, bet tam nepieciešams treniņš. Svarīgs adatas resnums, un, kā klūdziņa top, Eva rāda ar 1,5 mm platu adatu. Lai izveidotu garāku izejmateriālu, būtu nepieciešama arī garāka adata, taču tādu vēl nav izdevies atrast. Lielākiem pinumiem, piemēram, lādēm, izmanto resnāku adatu, kas arī klūgu padara platāku – tā arī rezultāts skaistāks. Strādājot ar resnākām klūgām, nepieciešams arī mazāk materiāla – piemēram, grozam ar vāku vajag 1000 smalko klūgu, bet rupjākās tikai 700. Atšķirība ievērojama. Pinot katru klūgu savieno kopā ar nākamo, un savienojama vietas gandrīz nemanāmas. Tā nav arī asumi kā tradicionāliem klūgu izstrādājumiem.
Kad klūgas gatavas, tās krāso un apstrādā ar aizsardzības līdzekli, mazliet lakas un eļļas. Pirms pīšanas samērcē. “Es secināju, ka man visi darbi ir raibi. Bet, kad nokrāso tos vienā tonī, man šķiet, ka izskatās pēc plastmasas. Tāpēc man patīk raibi. Turklāt precīzu toni visam arī grūti piedzīt, jo dažādas avīzes atšķirīgi krāsojas.”
“Mans mazais sapnis ir par darbnīcu, kur varētu strādāt, tirgot darbus, un tur varētu atnākt arī citi.”
Sapnis par darbnīcu un domubiedriem
“Pilna māja jau ar darbiem – būs jābrauc uz tirgu gribi vai negribi,” smejoties atzīst Eva. “Neesmu tirgotāja, bet būs jāmēģina un jāiemācās. Mājas kafejnīcu dienās Ventspilī mazliet pamēģināju savus pinumus pārdod, bet es ļoti daudz esmu uzdāvinājusi. Visi jau saka: “Vari neko nepirkt, tu jau zini, kas jānes!”
Evas darbus rotā neliela ādas nozīmīte ar uzrakstu “PinU”. Ar tādu nosaukumu tie atrodami arī sociālajos medijos. Tagad viņas grozus papildina arī ādas rokturi, kas tiem ļauj izskatīties vēl stilīgākiem. “Man pašai ļoti patīk. Kad iesāc, nekad nevari zināt, kas galā sanāks!”
Ar draugiem izmēģinājusi dažas meistarklases, un tas ir virziens, ko attīstīt. Tikai jāatrod piemērotas telpas. “Mans mazais sapnis ir par darbnīcu, kur varētu strādāt, tirgot darbus, un tur varētu atnākt arī citi. Vienai ir diezgan pagrūti, gribētos domubiedru klubiņu, lai ir kāds, ar kuru varētu padalīties, piemēram, par materiāliem, metodēm un idejām. Kādu jau esmu saslimdinājusi, taču maz, jo tomēr vajag daudz pacietības un laika.” Vislielāko pacietību vajag tieši klūdziņu tīšanā. Pinot jau veidojas rezultāts un gribas ātrāk pabeigt. Un uzpīt var jebko, piemēram, mūsu sarunas laikā Eva prāto, kā varētu izveidot katra vannas istabas izmēram piemērotākos veļas grozus un, ja nepieciešams, izpīt pat vietu caurulei.
Cena tradicionālo un avīžu klūgu darinājumiem līdzīga, jo darba ieguldīts daudz. Pati klūgu tīšana viņai sagādā mazāko prieku, savukārt tas ļoti patīk draudzenei, kas ik pa laikam piegādā gatavu materiālu. Un tad Eva var kā meditācijā izpīt visas ikdienas rūpes. “Kad kādu laiku neesmu pinusi, pilnīgi jūtu, ka tas prasās. Tagad negribas ne šūt, ne tamborēt, tikai pīt. Ja ne katru dienu, tas sešas dienas nedēļā noteikti to daru. Paldies vīram, kurš pacieš, atbalsta un palīdz karkasus taisīt lielākiem darbiem!”
Raksts publicēts Kurzemes kultūras pielikumā “3K”.
