Stādot bērzus, īpašnieki cer ieraudzīt slaidus, labi atzarojušos un resnus bērzu stumbrus, kurus nākotnē varēs izmantot finiera ražošanā. Lai īpašniekiem palīdzētu, pētnieki kopā ar nozares uzņēmumiem šobrīd strādā pie dažādiem pētījumiem. Viens no eksperimentālajiem stādījumiem, kuros eksperti seko līdzi bērzu augšanai, ir arī Veģu pusē. Kādi ir izaicinājumi šīs koku sugas audzēšanā, stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta «Silava» vadošais pētnieks Kaspars Liepiņš.
Daudzus gadu desmitus bija uzskats, ka bērzs ir pioniersuga, kas ieviešas visur, kur neko nedara. Līdz, attīstoties saplākšņa ražošanai, bērzs kļuva par saimnieciski nozīmīgu sugu. «Deviņdesmito gadu otrajā pusē AS «Latvijas Finieris» iniciēja Bērzu programmu, kuras mērķis bija veicināt meža nozares pētniecisko institūciju sadarbību ar kopīgu mērķi strādāt pie bērza apaļkoksnes resursu pavairošanas un efektīvākas apsaimniekošanas, tostarp popularizējot bērza stādīšanu neizmantotajās lauksaimniecības zemēs,» stāsta K. Liepiņš. «Daudzus gadus zemākā statusā esošais bērzs tika iznests saulītē, un, pārsvarā balstoties uz Somijas pieredzi, adaptētas tehnoloģijas bērza stādmateriāla audzēšanai un jaunaudžu veidošanai.» Pētījumi turpinās jau vairāk nekā 20 gadus.
Centrāleiropā par saimnieciski vērtīgu uzskata, piemēram, dižskābārdi, bet bērzs ir interesants tieši Baltijas jūras reģionā, kur to uzskata par vērtīgu kokmateriālu, galvenokārt saplākšņa ražošanai. «Ja kādreiz par finieri domāja, ka tas ir salīdzinoši lēts materiāls, kuru var izmantot, piemēram, iepakojumu kastu izgatavošanā, tad šobrīd saplāksni jau kvalitatīvi izmanto, piemēram, mēbeļu ražošanā, mašīnbūvē un pat tankkuģu ražošanā. Pielietojums ir plašs, un materiāls vērtīgs,» skaidro «Silavas» vadošais pētnieks. Un faktiski var teikt, ka Somija un Latvija ir galvenās valstis, kas investē jaunu ražotņu izveidošanā. Piemēram, «Latvijas Finierim» ir rūpnīcas arī Igaunijā, Lietuvā un Somijā, bet somiem — Igaunijā.
Bērzu programmai sākoties,
uzsvars bija uz neizmantoto lauksaimniecības zemju apmežošanu un kvalitatīvu jaunaudžu ierīkošanu. «Pirmajos gados strādājām pie tā, lai izveidotu metodes, kā bērzu labāk stādīt un kā panākt to, lai stādījumi būtu pēc iespējas efektīvāki un iegūtu maksimālo ražu,» turpina K. Liepiņš. «Ja egļu un priežu stādi bija pieejami, tad bērzs bija kas salīdzinoši jauns. Bija jāiemācās to izaudzēt, un sākumā bija dažādas kļūdas, bet šobrīd process ir attīstījies. Kaut gan jāsaka, ka bērzu stādu joprojām trūkst, jo sēklas nav pietiekami. Viens variants ir iet uz mežu vasaras otrajā pusē, kad bērzs birdina sēklas, bet mūsu mērķis ir izaudzēt bērzu pēc iespējas kvalitatīvāku. Tāpēc nepieciešams atlasīt labākās audzes, izvēlēties izcilākās kvalitātes «pluskokus», lai koks izaugtu taisniem stumbriem un tieviem zariem. No «pluskokiem» tālāk iegūst sēklas un potzarus pārbaužu stādījumiem un sēklu plantāciju ierīkošanai.»
Bērzu sēklu plantācijas stāda nevis atklātās platībās kā eglei un priedei, bet siltumnīcās, un tie sāk ražot ātri — pēc trim vai četriem gadiem — jau sāk ražot sēklas. Bet, kā norāda Kaspars Liepiņš, ne vienmēr dzīvē viss notiek tik vienkārši, kā gribētos. «Piemēram, ir vairāki neražas gadi, vai arī, ja sēklas ražo, to dīdzība ir ļoti zema. Līdz ar to mums joprojām trūkst kvalitatīvu bērza sēklu, lai mēs varētu tās piedāvāt kokaudzētavām, kas tālāk izaudzētu ģenētiski augstvērtīgus koku stādus, kurus pēc tam varētu izmantot mežu atjaunošanai.»
Recepte ātrākai augšanai
«Silava» strādā ne tikai pie tā, lai tiktu pie kvalitatīva sēklas materiāla, bet arī apsaimniekošanas vadlīnijām. Ja bērzs aug dabiski, no viena hektāra var iegūt 200 kubikmetrus koksnes. Savukārt, ja savlaicīgi veic kopšanas cirtes, izretina un ļauj kokiem attīstīties, veidojas biezi, skaisti vainagi un koks aug teju divreiz ātrāk. Ja tradicionāli bērzu cērt, kad tam 70 gadi, tad, apsaimniekojot, kopjot un izretinot pareizi, tikpat lielus kokus var izaudzēt jau 40—45 gados, un tas ir milzīgs ieguvums. Sadarbībā ar nozares uzņēmumiem, «Silavai» ir izmēģinājuma stādījumi gandrīz visā Latvijā, arī Veģu pusē, kas, starp citu, ir viens no vecākajiem stādījumiem. «Mēs veicam eksperimentus, stādījumus retinām dažādās intensitātēs un skatāmies, kā koki reaģē uz šo kopšanu, lai galā iegūtu iespējami labāko ražu,» skaidro institūta vadošais pētnieks. «Mūsu mērķis ir panākt ideālo apsaimniekošanas shēmu, lai katram meža īpašniekam būtu skaidrs algoritms — ja viņš iestāda bērzu, veic konkrētas darbības, pirmajos gados aizsargā stādījumu no dzīvniekiem, likvidē nezāles, pēc desmit gadiem taisa pirmo retināšanu, vēl pēc desmit gadiem otro reizi izņem ārā atpalikušos kokus, tad pēc 40 gadiem bērzus var cirst.»
Eksperimentālajiem laukiem reģioni izvēlēti dažādi, jo apstākļi visā Latvijā atšķiras.
Ir vietas, kur bērzs labākas kvalitātes, bet citviet aug līkāks un zaraināks. «Zināma pieredze jau uzkrājusies, esam izstrādājuši rekomendācijas, taču mums vēl nedaudz pietrūkst, lai varētu pilnīgi droši teikt, ka viss ir skaidrs. Pētījumi ir sākti pirms vairāk nekā 20 gadiem, taču vēl neesam izaudzējuši pirmo rotāciju — 45 gadus. Ja runājam vispār par bērza ģenētisko kvalitāti, ir grūti teikt, kurā Latvijas pusē tā labāka, bet pamatā uzskata, ka vairāk uz ziemeļiem bērza kvalitāte ir labāka. To arī varam redzēt, skatoties uz Somijas bērzu. Taču arī mūsu mežos varam atrast labus kokus, kurus pēc tam tālāk izmantot selekcijā, lai bērzs arī mūsu stādījumos būtu arvien kvalitatīvāks.»
Kāds ir kvalitatīvs bērzs?
Kaspars Liepiņš norāda, ka mežu nozarei izpratne ir citādāka nekā ikdienas cilvēkam, kam patīk arī bērzi alejās ar resniem, spēcīgiem zariem un skaistu lapotni. «Nozare grib redzēt pēc iespējas resnāku sortimentu — taisnu un resnu stumbru. No bērza finierkluča tādā kā lielā virpā iegūst plānu skaidu, ko pēc tam salīmē krustām šķērsām, cik nu biezu vajag, un tā iegūst saplāksni. Tāpēc ļoti būtiski, lai stumbrs taisns, nav zaru un lai koksne pietiekoši cieta, kas nodrošina pēc iespējas izturīgāku un kvalitatīvāku produktu.»
Vēl citā pētījumā Latvijas Valsts mežzinātnes institūts «Silava» šobrīd mēģina atrast augsnes un augšanas apstākļus, kas bērzam būtu piemērotākie. Ja īpašniekam jāpieņem lēmums — vēl neapsaimniekotajā platībā audzēt labību vai stādīt mežu — pētnieku izstrādātā metode pēc dažādiem augsnes, reljefa, gruntsūdens dziļuma un citiem parametriem būtu kā atbalsta rīks izvēlē. Un, ja labāk stādīt mežu, tad kādus kokus attiecīgajā vietā izvēlēties — bērzu, egli, melnalksni vai pavisam citu. «Mēs izmantojam veselu virkni dažādu datu, lai identificētu platības, kur bērzu tiešām ir vērts audzēt, un platības, kur varbūt labāk nemēģināt, jo rezultāti būs slikti,» noslēgumā norāda K. Liepiņš.
/Publicitātes foto/
Projektu «Atbalsts zinātnisko pētījumu informatīvajam nodrošinājumam» LVMI «Silava» īsteno ar Meža Attīstības fonda atbalstu.
