Ja man būtu jānosauc visjautrākā kompānija, tad tie noteikti būtu taksisti. Šķiet, ka īsti vēl nepaguvu iebraukt sētā, kad jau dzirdēju gardus smieklus un jautrību. Domāju, ka es būtu visai slikta taksometra vadītāja, jo sākumā aizbraucu uz nepareizu adresi Talsu otrā galā, taču priecājos, ka visi astoņi vīri mani tāpat uzņēma savā salidojumā kā vienu no savējiem.
Beidzot ierodoties pareizajā adresē, arī es sajutu saviļņojumu tā, it kā tas būtu arī mans salidojums. Viens no taksistiem pat bija atskrējis teju no operāciju galda, lai tikai satiktos ar bijušajiem kolēģiem. Un viņu nebūt nevar nosodīt, jo atmosfēra patiesi tur bija burvīga. Kā jau salidojumā pienākas, taksisti atminējās laikus, kad sāka strādāt par šoferiem.
«Nekāda vaina nebija, citreiz bija tā, ka mēs izbraucām no rajona un tikai vakarā atbraucām atpakaļ,» stāsta bijušais taksists Normunds Strēlnieks. «Mums bija darba laiks, strādājām maiņās no 8.00 līdz pēdējam autobusam. Nāca jaunie laiki, 1990. gadi, un braucēju palika arvien mazāk. Tad nu mēs visi strīpā stāvējām pie autoostas.»
Sākotnēji «ATU-27» (skaitlis apzīmēja 27. autotransporta uzņēmumu Latvijā — red.) bija valsts uzņēmums, kurā bija 10 taksometri «GAZ 24». «Tas nozīmē, ka uz katru taksometru strādāja divi taksisti,» skaidro Normunds. «8.00 bija jābūt darbā, iesitām laiku, izgājām pārbaudes, gan tehniskās, gan pie dakteriem, izmērījām asinsspiedienu, un tad sākās darba diena. Vakarā atlika vien nodot naudu. Vēlāk jau sāka parādīties arī privātie taksometri, kurus tolaik sauca par dušmaņiem. Viņus tā sauca tāpēc, ka viņi pat brauca klāt pie cilvēkiem un jautāja, vai viņus nevajag kaut kur aizvest. Bet tad 1990. gadu beigās lēnām autotransporta uzņēmums sāka jukt. Vienu brīdi taksisti varēja paši īrēt taksometru, maksāt mēnesī konkrētu summu, bet tas vairs nebija rentabli, jo pašam bija jālej degviela utt. Ieņēmumi nebija tik lieli, lai varētu uzturēt tehniku un vēl pabarot ģimeni. Tad bija jāmeklē vēl kāds variants.»
Uz Roju tikai ar atļauju
Taksisti stāsta, ka «ATU-27» laiki bija ļoti interesants dzīves posms. «Mēs esam piedzīvojuši vairākas laika maiņas,» smaidot teic Normunds. «Katrs laika posms bija atšķirīgs, nevar teikt, ka kāds bija labāks vai sliktāks, katrā bija savi plusi un mīnusi, tāpat kā tagad. Atceros, ka tolaik bija nepieciešama atļauja vai izsaukums no radiem, lai aizbrauktu uz Roju, jo tā bija pierobeža un krievi baidījās, ka kāds aizmuks pāri robežai. Tur arī dežurēja robežsargi, kas kontrolēja jūras piekrastes, un bija uzstādīts šlagbaums.»
Pienāca brīdis, kad taksista profesijas nākotne bija neskaidra. «Katrs meklēja iespēju, kā nopelnīt,» stāsta Normunds. «Vienu brīdi vairāki taksisti aizgāja strādāt privāti. Tad tas nebija sarežģīti, bija jānopērk licence, kas nemaksāja neko daudz, arī skaitītāju vēl nebija, bija līgšanas cena. Piemēram, brauciens uz Valdemārpili maksāja trīs rubļus vai piecus latus. Esam izgājuši cauri arī naudas maiņai — izdzīvojām repšus, rubļus, latus un eiro. Katrai valūtai cena mainījās, bet lati bija visvērtīgākā nauda. Tā nu taksisti aizgāja kur nu kurais — cits par oficiantu, cits braukt ar autobusu, cits par inspektoru Ceļu satiksmes drošības direkcijā.»
Pasažieri, kuri nevēlējās maksāt
Salidojuma viena no galvenajām sastāvdaļām ir piedzīvojumu stāsti. Vissāpīgākais taksistu darbā bija tas, ka bieži vien pasažieri nevēlējās maksāt par atgādāšanu galapunktā. Bijuši pat gadījumi, kad greizsirdīgi, iereibuši vīri vēlējušies sist taksistus, jo viņi atgādājuši mājās viņa sievu. «Pienāca pēdējais Rīgas autobuss, ārā ziema,» savu stāstu iesāka stāstīt Aldis Šnore. «Viena kundzīte lūdza, lai aizvedu uz Jaunpagastu. Man jāstrādā līdz 22.00, bet pulkstenis jau 21.40. Ko darīs? Cilvēks jāaizved! Pārbraucu Jaunpagastā pāri sliedēm, tur labajā pusē — māja. Sieviete saka, lai apstājos tur, ka viņa uzies augšā pēc naudiņas. Es pagaidīju laiciņu, neviens atpakaļ nenāca. Tā nu gāju iekšā mājā un meklēju, kur mana pasažiere ir. Skatos, sēž ģimene pie galda, ēd vakariņas. Jautāju viņiem, kur palika tā dāma, kura man naudu solīja. Viņi atbild, ka tādas šeit nav. Ārā bija tikko uzkritis sniegs, tāpēc ļoti labi varēja redzēt, ka sētā ienākušas pēdas un aizgājušas caur dārzu, pa ielu pāri un iegājušas dzelzceļa ēkā. Mājas saimnieks teica, ka viņa mājai kaunu neviens nedarīs, tāpēc nāca man palīgā meklēt. Es klauvēju pie dzelzceļa mājas durvīm, bet neviens nenāca. Tad iepriekšējās mājas saimnieks teica: «Te nav ko, jāsauc Baltiņš!» — Baltiņš tolaik bija kārtīgs policists, pret kuru visiem bija respekts. Tiklīdz kā pieminēja Baltiņu, uzreiz nokustējās aizkari, iedegās gaisma un man izdeva naudu.»
Līdzīgos stāstos dalījās arī citi taksisti: «Mums bija kolēģis, nelaiķis Šlanga jeb Vigo Mackevičs. Viņam bija tūre ar vienu iereibušu vīrieti līdz Sukturiem. Vīrietis galapunktā teica, ka aizies mājās un iznesīs naudu. Šlanga gaida, bet pasažieris ilgu laiku nenāk atpakaļ. Šlangam divreiz nebija nekas jāsaka, mājā četri dzīvokļi, gāja meklēt, kur vīrietis pazuda. Tā nu viņš vienā dzīvoklī atrod savu pasažieri, bet šis jau guļ piedzēries. Uz jautājumu, vai vīrietis nesīs apsolīto naudu, saņēma atbildi, ka naudas nav. Šlanga paņēma to vīrieti, iesēdināja mašīnā, aizveda atpakaļ uz Talsiem, lai izsēdinātu viņu tur, kur savāca.»
Izrādās, ka šie stāsti vēl neesot bijis nekas īpašs, jo taksists Juris varētu stāstīt vēl divas dienas, taču citus stāstus pietaupīsim nākamajam salidojumam.
#sif_maf2025
