Mārcis Rozentāls un Daneks Priede ir 17 gadus veci jaunieši, labākie draugi un skolasbiedri. Abi mācās Upesgrīvas pamatskolā, kur piedalās dažādos pasākumos. Līdzīgi kā daudziem vienaudžiem, viņiem patīk mūzika un dziedāšana, braukšana ar velosipēdu, protams, dažādas tehnoloģijas un spēles datorā, planšetē vai telefonā. No citiem vienaudžiem viņus atšķir vien diagnoze — Dauna sindroms. Ne viņu intereses, ne emocijas, ne vēlme būt kopā ar draugiem nav citādas. Viņi smejas, dzied, dusmojas, priecājas un sapņo — tāpat kā jebkurš cits. Šāda pavisam vienkārša patiesība ir pamats iekļaujošai sabiedrībai: nemeklēt atšķirīgo, bet pamanīt kopīgo. Oktobris nav tikai kārtējais rudens mēnesis, bet arī laiks, kad sabiedrība tiek aicināta ielūkoties dziļāk — nevis uz Dauna sindroma diagnozi, bet uz cilvēku, kas slēpjas aiz tās.
Biedrība «Dauna sindroms Latvija» dibināta kā platforma, lai uzlabotu dzīves kvalitāti cilvēkiem ar Dauna sindromu — nodrošinot iespējas mācīties, strādāt un dzīvot patstāvīgi. Taču ceļš uz iekļaujošu sabiedrību vēl ir tāls, atzīst biedrības valdes locekle Velga Polinska. Lielākā problēma ir informācijas trūkums — gan sabiedrībā kopumā, gan veselības aprūpē un sociālajā jomā.
Iekļaušanās sabiedrībā nenotiek vienā dienā — tai jāsākas jau pirmsskolā un skolā. «Neviens darba ņēmējs neieraudzīs potenciālu cilvēkos ar jebkāda veida invaliditāti, ja nekad dzīvē nebūs nevienu saticis. Kamēr mēs turpināsim visus cilvēkus ar jebkādām atšķirīgām vajadzībām norobežot no sabiedrības, iekļaujoša vide pēc būtības nebūs iespējama,» atgādina V. Polinska.
Visu rakstu lasiet 17. oktobra «Talsu Vēstīs» vai abonējot e-avīzi šeit: https://retalsi.lv/abonementi/
