Trešdienas vakarā ciemojoties Laucienes kultūras namā, kur notiek amatierteātra ģenerālmēģinājums kādai īpašai pirmizrādei, valda pacilāts un patīkams satraukums. Iestudējums, kurš kulmināciju piedzīvos jau šajā svētdienā, kā vēsta nosaukums «Lauciene laika gaitā», ir stāsts par pašu Laucieni, tās baznīcu un muižu, ko kopīgiem spēkiem radījuši vietējie iedzīvotāji un viņu jaunais režisors Guntars Ceravs. Viņam šī būs debija jaunajā amatā.
Laucienes pagastā teātra spēlēšanas tradīcijas ir dziļas un pamatīgas — šogad amatierteātris «Nurme» atzīmē savu 116. gadskārtu.
Luga kā sajūtu un atmiņu mozaīka
«Es neesmu režisors. Man nav režisora izglītības,» bilst Guntars Ceravs. «Esmu gājis mazajos kursos, bet esmu daudz spēlējis pats teātri un redzējis dažādus režisorus. Lielākā skola man nāk no Salaspils teātra.» Rudenī viņu uzrunājusi Laucienes kultūras nama vadītāja Marta Pluce, jo kolektīvs jau vairāk nekā gadu bija meklējis savu vadītāju. Guntars atzīst, ka sākums bijis negaidīts, jo, viņam pievienojoties, kolektīvs jau bija gatavs darbam. Sākotnēji meklēts piemērots materiāls, taču nekas īsti neatbilda aktieru sastāvam, tādēļ pieņemts lēmums rakstīt pašiem.
«Nonācām pie tēmas par Laucieni. Tai ir tik iespaidīga vēsture, ka nez cik izrādes varētu izveidot. Mēs pat uz baznīcu aizgājām ekskursijā, un mums ļāva nokāpt pazemes kapenēs,» par izrādes gatavošanu pastāsta režisors.
Pētniecības procesā talkā nāca vietējā vēstures zinātāja Aīda Krūze un gids Aldis Denčiks. Īpaša vieta izrādē un režisora pārdomās ir Aleksandram Poļakovam, kurš savulaik baznīcā organizēja izcilus koncertus. «Lugā attēlojam to, ko viņš Laucienes kultūras dzīvē ir paveicis. Tas stāsts par to, kas ir noticis vēsturiski, ir pieminēšanas vērts,» uzsver G. Ceravs.
Izrādes tapšana aizņēma aptuveni trīs mēnešus. Radošam darbam tas patiešām ir ātrs temps, bet tam ir arī savi iemesli — izrāde jau drīzumā tiks spēlēta arī amatierteātru skatē. Tā ir mūsdienīga, taču ar spēcīgiem vēsturiskiem elementiem.
Liela cieņa pret aktieriem
Viens no aizkustinošākajiem stāstiem ir par aktrisi Rotu, kura jau ir cienījamā vecumā, bet tas itin nemaz netraucē spēlēt uz skatuves. «Viņa grib spēlēt, un es neesmu tas, kas taisīs atlasi un teiks — tu nevari. Vienmēr var atrast risinājumu,» ar prieku pauž Guntars Ceravs. Lai gan process nav bijis viegls — aktieru slimības un darbi ieviesuši savas korekcijas, tomēr ģenerālmēģinājumā sastaptie aktieri visi kā viens gatavi svētdienas pirmizrādē parādīt labāko. Arī režisors uzskata, ka galvenais ir prieks būt kopā, pat ja atmiņa dažreiz pieviļ.
Lilita Zeltiņa Laucienes amatierteātrī nonāca pēc smaga dzīves lūzuma. «Es sapratu, ka dzīvē nav jāspēlē. Jāspēlē ir tur — uz skatuves. Kad uzkāpju uz skatuves, tad īstenībā tas ir ļoti viegli. Šeit es esmu pati,» pastāsta Lilita Zeltiņa, piebilstot, ka tieši teātris viņai palīdzējis atkal smaidīt. Viņa priecīgi uzslavē arī režisoru Guntaru Ceravu.
«Es vispār apbrīnoju, kā viņš tiek ar mums galā! Mēs mēdzam neierasties laicīgi, katram ir bērni vai darbi. Nu, kā jau mākslinieki,» ar smaidu teic Lilita. Par pašu izrādi viņa bilst, ka tā ir viegli skatāma, ar nelielu humoriņu, bet nopietna, jo tā lasīta kopā no daudziem, daudziem stāstiem.
Visam kolektīvam šī pirmizrāde būs liels pārbaudījums. «Jāsaka, ka mums visiem kopā tā būs debija. Cerams, ka mēs neizgāzīsimies. Es zinu, kas notiek uz skatuves, kad aizkrīt širmis,» smej Guntars. Viņš pats izrādē nespēlēs, jo uzskata, ka režisoram jāvēro no malas, lai viss notiktu, kā plānots. Pirmizrāde gaidāma svētdien 18.00 Laucienes kultūras namā, un tas ir aicinājums kā vietējiem iedzīvotājiem, tā arī viesiem — nākt skatīties un novērtēt kolektīva trīs mēnešu darbu.
#SIF_MAF2025
