Apaļās jubilejas ir kaut kas īpašs, bet svinēt simto pie skaidras apziņas, ar fenomenālu atmiņu un ar saviem mīļajiem apkārt ir kaut kas vārdiem neaprakstāms. Arī mums bija iespēja doties uz Dundagu ciemos pie Elzas Kajakas, kura 25. janvārī svinēja 100 gadu jubileju.
Ierodoties jubilāre mums pačukst, ka patiesībā ir divu vārdu īpašniece, taču, mainoties laikiem un valdībām, no viena vārda dokumentos nācies šķirties. Ja nebūtu pārmaiņas, iespējams, daļa Elzu sauktu otrajā vārdā — par Ilgu. Simtgades jubileja viņai liek aizdomāties par to, kā dzīvē gājis. «Tad, kad es augu, bija pavisam cita pasaule, jūs pat iedomāties nevarat,» stāsta Elza Kajaka. «Lielākoties cilvēki dzīvoja lauku mājās. Pilsētā arī bija citādāk. Tolaik nebija tik daudz iestāžu. Es piedzīvoju arī 1941. gada 14. jūniju, kad savāca tos, kuriem piederēja mazliet vairāk par gultu, krēslu un galdu. Visus uzreiz, protams, nevarēja savākt, tāpēc plānoja vēl vienu izvešanu. Tad jau sākās karš. 1941. gadā es beidzu pamatskolu tepat Dundagā un aizgāju mācīties uz Ventspils komercskolu. Mums jau tā tieši karš pāri negāja, bet vācu armija gan visur bija. Jāsaka gan, ka viņi nebija tik mežonīgi kā tagad Ukrainā krievu armija.»
Vēlāk no Ventspils Elza pārcēlās uz laukiem, kur veidojās kolhozi: «Tur pastrādāju dārzniecībā, arī govis slaucu divus gadus. Apprecējos, un tad ar vīru sadomājām iet mācīties. Tad nu pārnācām atkal uz Dundagu, jo Ventspils pusē tādas iespējas nebija. Vīrs jau bija dabūjis šofera tiesības, aizgāja par šoferi, es ieguvu darbu lopkopībā. Mācījos, līdz tiku par zootehniķi. 50 gados devos pensijā. Tolaik, kad vairs cilvēki nestrādāja, tad gāja «Daiļradē» un auda. Aušanu es biju iemācījusies jau bērnībā. Tā nu es tur darbojos, kamēr «Daiļradi» likvidēja. Kur tik neesmu bijusi, ko tik neesmu redzējusi. Vislielākā vērtība tolaik bija iespējas doties dažādās ekskursijās. Tagad tik jāsvin dzīve. Sūdzēties nevar.»
Ilgdzīvošanas noslēpums — aktīvs dzīvesveids
Domājams, ka vairumam interesē ilgmūžības noslēpums, kas, izrādās, ir itin vienkāršs. «Es biju aktīvs bērns, kam patika visur skriet, kāpt, līst kokos,» dalās jubilāre.
«Skolā man palaimējās ar to, ka vingrošanu mācīja ļoti labi skolotāji. Mums bija jātaisa trapeces, bija līdztekas, buki — viss kas. Aizgāju uz Ventspili, tur atkal tas pats — bija jālien augšā pa kārti, striķi, riņķi, viss aktīvais. Arī dzīvē man patīk darīt fiziskus darbus. Vēlāk kolhozā pašiem bija saimniecība, bija jāiet un jādara. Tāds ir tas ilgdzīvošanas noslēpums — vajag iet, darīt un kustēties, nevajag gulēt.»
«Man jau arī šķiet, ka tas ilgā mūža noslēpums noteikti ir viņas kustība, ko viņa stāsta par savu bērnību, jaunību, un viennozīmīgi tas ir viņas dzīves gudrums un vēlme mācīties, jo viņa pat līdz šai dienai lasa,» papildina simtgadnieces mazmeita Signe Kajaka. «Viņai ir grāmatas, avīzes un žurnāli it visur. No rokām netiek izlaisti. Prāts visu laiku tiek nodarbināts. Pāris gadus atpakaļ viņa adīja rakstainas zeķes un cimdus, un ne jau tā vienkārši, bet ar augstu aprēķinu. Es noteikti vēlos mantot no vecmāmiņas gudrību, fenomenālo atmiņu, jo viņa var smalki un gari stāstīt par visu. Arī rakstura stingrību — ja viņa ir ko nodomājusi, tad tā arī būs. Viņa atceras visus radu māju nosaukumus, visus gadskaitļus, no kurienes uz kurieni kurš ir pārcēlies.»
Vislielāko prieku
Elzai Kajakai sagādā ģimene, viņas mazbērni Signe un Kalvis un divi mazmazbērni. «Man nepatīk svinēt dzimšanas dienas ārpus mājas, nepatīk lielas balles,» viņa teic. «Sēdēju un domāju, ka tuvojas simtā jubileja, mazbērni atbrauks, un viss. Draugi un kaimiņi gan jau atnāks citu dienu. Nu pienāk jubilejas diena, bērni saka, lai sapucējos un gaidu. Tā nu es gaidu. Viņi atbrauca, aizveda mani uz «Dundagas rezidenci» (restorāns Dundagā — red.), eju iekšā, un tur visi priekšā — radi no visas Latvijas! Un puse mani kaimiņi! Un viņi visu šo laiku bija kā ar aizlīmētām mutēm, neviens neviena vārda. Man ne mazākā nojausma, ka kaut kas tāds top. Kad iegāju iekšā, man sāka birt asaras un pazuda valoda. Un tik skaista mūzika! Dziesmas no manas bērnības līdz vecumdienām. Tas man tiešām bija vislielākais pārsteigums un prieks. Viens gadsimts galā, nu jādomā, kā atkal sākt no viena.»
«Ir ļoti patīkami, ka mēs ar omi tik ilgi varam būt kopā, es to ļoti novērtēju, bet visvairāk to novērtē mani bērni, jo viņi omei ir mazmazbērni un jau pieauguši,» teic Signe.
«Jaunākajai mazmazmeitai drīz būs 20 gadi. Mēs tagad omammai esam uzlikuši nākamo mērķi — ierasties uz mana dēla kāzām. Tās viņai obligāti jāsagaida. Mēs ļoti novērtējam viņas klātbūtni, jo arī tie stāsti, kas nāk no pirmavota, no vecmāmiņas dzīves, skan citādāk, nekā tie, kurus lasām grāmatās vai skatām filmās.»
Pati jubilāre atzīst, ka svarīgākais dzīvē ir veselība: «Ja tā ir, tad var visu ko izdarīt. Un otrs — ja ir labi cilvēki apkārt. Man tādi tiešām ir. Jāteic, ka man draugu nav, bet man ir ļoti labi cilvēki.»
/Foto: Terēze Matisone/
Par saturu atbild SIA “TV9 Pakalni”.
#SIF_MAF2025
