Tieši šodien, 27. martā, ir Starptautiskā Teātra diena, kurā jau daudzus gadu desmitus godina skatuves mākslu visā pasaulē. Tie, protams, arī svētki aktrisei Inesei Pudžai. Valmieras teātris tālu, tāpēc uz skatuves mūsējiem viņu izdodas redzēt retāk, taču reizēm Ineses talantu varam baudīt kino. Bet šīs nedēļas sākumā Tiņģeres muižā interesenti kopā ar Inesi aizvadīja sirsnīgu sarunu vakaru, atceroties smieklīgus gadījumus par ābolu zagšanu bērnībā un brīnišķīgo aktiera profesiju, kas uz dažām stundām ļauj atslēgties no ikdienas.
Inese ir Valdemārpils patriote un vienmēr te cenšas atgriezties. «Es tiešām domāju, ka no vietas, kurai mēs esam paredzēti vai kur esam nākuši pasaulē, nav jēgas bēgt — jūs neaizbēgsiet,» saka Inese. Reizi nedēļā atgriežas arī viņa pati, jo Inese vietējā skolā 12. klases skolēniem māca publisko uzstāšanos. Tieši todien viņa priecājās, ka nodarbībā Dupurkalnā beidzot sadzirdējusi, ka jaunieši vairs nebaidās no savas balss. Ineses galvenais mērķis nav sagatavot jauniešus tikai runām auditorijas priekšā. Viņa vēlas iemācīt spēju sarunāties klātienē, veidot acu kontaktu un saprast savu uztraukumu. Viņa uzsver, ka ir svarīgi nepazust telefonos un prast komunicēt ikdienas situācijās — mājās, veikalā vai uz ielas. Atbraukt uz Valdemārpili nav lēts prieks, bet šo darbu Inese uztver kā misiju — šī skola un tās pedagogi veidojuši viņu pašu, un Inese jūt nepieciešamību dot savas zināšanas atpakaļ dzimtajai vietai. Viņa uzskata, ka pat tad, ja tikai daži jaunieši no viņas paņems ko kvalitatīvu savai turpmākajai dzīvei, darbs būs bijis tā vērts.
Režisora balanss
Lai gan viņa ir ieguvusi režisores izglītību, pati Inese uzsver, ka tāda ir tikai «pēc papīra». Aktrises darbs viņai sirdij tuvāks. Viņa skaidro, ka aktieris pamatā atbild tikai par savu lomu, turpretim režisoram ir jāsavāc viss process — gan aktieri, gan tehniskais personāls un jātiek galā ar problēmām. Inese atsaucas uz pedagogu teikto, ka aktieri ir kā bērni, kuriem vienlaikus nepieciešama gan stingrība, gan iejūtība — «ar vienu roku jāsit, ar otru jāpaijā». Papildu grūtības režisora darbā rada tas, ka katram aktierim viņa loma šķiet pati svarīgākā pasaulē. Režisoram ir jāsabalansē un jāvada daudzas šādas «vissvarīgākās» domas vienlaikus, kas prasa milzīgu piepūli.
Lai gan pēc studijām viņa saņēma piedāvājumu arī teātrī galvaspilsētā, Inesei bija svarīgi nevis vienkārši «skaitīties» štata sarakstā, bet reāli spēlēt un pildīt uzticētos uzdevumus. Tāpēc viņa ļāvās sajūtām un aktrises profesionālā darbība ir cieši saistīta ar Valmieras teātri. Kā tikšanās reizē akcentēja Inese, patiesībā daudz aktieru un režisoru ir no reģioniem, un tā viņiem priekšrocība. «Jo vide — mežs, ezers, migla, klusums…— palīdz veidot bagātāku fantāziju un jūtu pasauli. Augšana ārpus centra sniedz emocionālu pieredzi, kas vēlāk noder, atveidojot sarežģītus tēlus,» uzskata Inese Pudža. Ja teātris atrodas Rīgā, tas ne vienmēr nozīmē kvalitāti, un, Inesesprāt, teātrim reģionā grūtāk «noturēt mugurkaulu», jo tiem nav tik skaļa mārketinga. Rīgas teātri var vieglāk pārdot pat viduvējas izrādes, jo aktieru sejas biežāk parādās žurnālos un auditorija izvēlas doties turp. Taču, neatkarīgi no teātra atrašanās vietas, aktrise iestājas par to, ka izrāde ir jāveido tikai tad, ja ir ko teikt. Ražojot tās vienu pēc otras, izrādē pazūd radošā dzirksts, un tad skatītājs to jūt un vajadzīgā enerģijas apmaiņa nenotiek.
Tekstu no galvas nemācās
Uz tikšanos ar Inesi Tiņģeres muižā bija sanākuši vairāki klausītāji, kuri paši ir amatierteātra dalībnieki, tāpēc abas puses varēja dalīties pieredzē. Piemēram, Inese parasti nemācās tekstu mājās no galvas (izņemot dzeju vai klasiku, piemēram, Šekspīru vai Raini). Viņa tekstu apgūst mēģinājumu procesā, un, izprotot situāciju, saspēlē ar partneri vieglāk tekstu atcerēties. No pirmā lasījuma līdz pirmizrādei viņa nepārtraukti domā par lomu, vēro cilvēkus uz ielas, meklējot līdzīgas rakstura pazīmes, un smeļas iedvesmu no filmām vai gleznām.
Nereti ir stereotips, ka aktieri ir nesavākti bohēmisti, taču tas maldīgi. Inese norāda, ka aktrises darbs prasa milzīgu pašdisciplīnu, jo kavēt tu vienkārši nedrīksti. «Es nevaru neaiziet uz mēģinājumu! Es nevaru nebūt, piemēram, 17.15 uz grimēšanu, ja 17.20 jau kārta nākamajam kolēģim. Es nevaru nebūt teātrī, jo, ja izrādei jāsākas, tā sākas. Tāpēc mums ir tāds cinisks joks, ka kavēt vari tikai tad, ja dzemdē (bet arī to var izdarīt starpbrīdī un paspēt atpakaļ uz otro cēlienu) vai tad, ja esi miris.» Tiņģernieki Inesei jautāja, vai viņai ir kādas sarkanās līnijas, bet aktrise atzina, ka ir gatava iet tālu, ja tas nepieciešams lomai, taču nekad nepiekritīs to darīt, ja jutīs, ka mērķis ir vienkārši viņu pazemot.
Vienkārši Pudža
Inese par amatierteātri runā ar lielu cieņu un novērtē cilvēku radošo izpausmi. Nesen viņa kā eksperte piedalījās amatierteātru skatē Lielvārdē, kur divās dienās noskatījās vairākas dažādu kolektīvu izrādes, un viņa atzīst, ka skatījusies ar apbrīnu un domājusi, nez kādu darbu tie cilvēki dara ikdienā. «Es uzskatu, ka neesmu tiesīga amatierteātri vērtēt pēc profesionāliem kritērijiem, jo cilvēki šajā kustībā darbojas brīvajā laikā. Tas saknē nav iespējams,» viņa saka. «Reizēm amatieru iestudējumos notiek tādi brīnumi, ko mēs profesionālajā teātrī nevaram dabūt gatavu. Ja cilvēki satiekas un vienojas kopīgai domai vai izpratnei, neatkarīgi no viņu profesionālā līmeņa, viņi var izveidot izcilas lietas. Šī kopā būšana, radīšana un saskarsme palīdz cilvēkiem ikdienā dzīvot labāk.»
Brīvajā laikā Inese izvēlas nodarbes, kas viņai palīdz atgūt mieru un atslēgties no intensīvās profesionālās vides. Viņa ir grāmatu ēdāja, kas lasa visdažādāko literatūru, sākot no kriminālromāniem līdz psiholoģiskām grāmatām. Viņa cenšas apmeklēt klasiskās mūzikas koncertus, kas sniedz emocionālu baudījumu un palīdz atgūt iekšējo līdzsvaru, un Inese smejas, ka visideālāk, ja koncertā nav vārdu, — var atpūsties no tekstiem. Milzīga vērtība viņai ir piecas bērnības draudzenes no Valdemārpils, ar kurām saikne saglabājusies kopš bērnudārza laikiem. Viņa izbauda, ka draudzenēm ir vienalga, vai viņa ir aktrise vai režisore — viņa ir vienkārši Pudža.
/Sanitas Liepiņas foto/
#SIF_MAF2025
