Mūsdienu lauksaimniecība atrodas krustcelēs. No vienas puses, ir nepieciešams ražot vairāk, ātrāk un efektīvāk, lai nodrošinātu pasaules iedzīvotāju pārtikas vajadzības, turklāt iedzīvotāju skaits pastāvīgi aug. No otras puses, arvien skaidrāk redzam, ka “vairāk, ātrāk, efektīvāk” pieeja nav ilgtspējīga – augsnes degradācija, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un klimata pārmaiņas ir realitāte, kas apdraud pārtikas ražošanas nākotni.
Līdz ar to veidojas apburtais loks – saprotam, ka nevar kā līdz šim, jo tas ir risks nākotnei, bet nespējam mainīt lauksaimniecības esošo praksi, jo tā ir ļoti dziļi nostiprinājusies gan ekonomiskajās un finanšu sistēmās, gan ieradumos.
Būtu labi, ja mēs varētu teikt, ka šī nav Latvijas, bet kādu citu, lielo industriālo valstu problēma. Diemžēl tā nav. Arī Latvijā augsnes kvalitāte daudzviet pasliktinās, dabiskie zālāji aizņem mazāk nekā 1% no valsts teritorijas, un līdz ar tiem mēs zaudējam nozīmīgu dabisko regulācijas mehānismu, kā arī kopumā dabas daudzveidības stāvoklis, kas ir mūsu eksistences noturības pamatā, ir ļoti tālu no patiesi zaļa. Jautājums vairs nav par to, vai mums vajadzētu mainīt saimniekošanas praksi. Jautājums ir – cik ilgi vēl varam atļauties to nedarīt.
Sistēmiskas, fundamentālas izmaiņas vienmēr ir lēnas, smagnējas, tās sastopas ar pretestību un neizpratni. Taču lauksaimniecība ir joma, kura pati spēj pateikt priekšā risinājumus, ja vien palūkojamies uz procesiem no cita skatu punkta.
Līdzšinējā lauksaimniecības sistēma darbojas lineāri – tā apgūst resursus, tos izmanto, radītos pārpalikumus, atkritumus izmet. Aprites pieeja lauksaimniecībā nozīmē, ka “atkritumi” kļūst par resursu, un saimniecība darbojas kā slēgta, pašatjaunojoša sistēma, kas uztur augsnes auglību un samazina ietekmi uz vidi. Tā veidojas ilgtspējīga un dzīvotspējīga lauksaimniecības sistēma, kas darbojas saskaņā ar dabiskajiem procesiem, nevis pret tiem.
Līdzās aprites pieejai arvien lielāku nozīmi iegūst arī reģeneratīvā lauksaimniecība, kas ne tikai samazina negatīvo ietekmi uz vidi, bet aktīvi atjauno augsnes veselību, palielina bioloģisko daudzveidību un uzlabo ekosistēmu darbību. Tā praksē bieži papildina aprites pieejas principus, veidojot sistēmu, kur resursi tiek ne tikai atkārtoti izmantoti, bet arī dabiskie procesi tiek stiprināti un atjaunoti.
Dabai draudzīgas saimniekošanas aizstāvjiem bieži jādzird pārmetumi, ka mēs nevaram atļauties zaudēt ienākumu plūsmu, lai nosargātu dabu. Te nu jāsaka, ka ilgtspējīgas lauksaimniecības sistēmas pēc savas būtības ir arī ekonomiski ilgtspējīgas un spējīgas ražot un nest ienākumus. Lauksaimniecības pamatu pamats vienmēr ir bijis gūt ražu, un gan apritīgā, gan reģeneratīvā lauksaimniecība sniedz daudz ekonomiskos ieguvumus, tikai citādākā veidā, nekā tradicionāli ierasts.
Augsne – neaizstājams resurss ilgtspējīgai lauksaimniecībai
Augsne ir lauksaimnieciskās ražošanas pamats, bez kuras nav iespējams gūt ražu, taču konvencionālās lauksaimniecības prakses to ir izsmēlušas un noplicinājušas. Mūsdienu intensīvā lauksaimniecība, monokultūru audzēšana un mehāniskā augsnes apstrāde daudzviet ir būtiski ietekmējušas augsnes dabisko struktūru. Tas ir samazinājis tās spēju uzkrāt un filtrēt ūdeni, kā arī palielinājis erozijas un degradācijas risku, apdraudot gan ražību, gan ekosistēmu stabilitāti. Augsne ir dzīva ekosistēma, kuras veselība tieši ietekmē pārtikas ražošanu, ūdens apriti un klimata procesus. Tā spēj pašatjaunoties, taču tikai tad, ja tiek apsaimniekota atbildīgi un ilgtermiņā ilgtspējīgi.
Aprites un reģeneratīvās lauksaimniecības pieejas piedāvā praktiskus risinājumus augsnes veselības atjaunošanai, balstoties dabiskajos procesos – palielinot organiskās vielas daudzumu, nodrošinot augsnes segumu visa gada garumā, dažādojot kultūraugus un samazinot mehānisko augsnes apstrādi. Šādu pieeju ieviešana ne tikai uzlabo augsnes auglību, bet arī stiprina tās spēju ilgtermiņā nodrošināt pārtikas ražošanu un mazināt klimata pārmaiņu ietekmi. Ilgtspējīga lauksaimniecība sākas ar izpratni, ka augsne nav tikai resurss, bet sistēmas pamats, kura kvalitāte nosaka mūsu nākotnes iespējas.
Ilgtspējīga lauksaimniecība kopumā prasa citādu, sistēmisku, ne tikai uz šī gada ražu fokusētu skatījumu. Tas nozīmē domāt ilgtermiņā un saprast, ka ilgtspēja nav kompromiss ar produktivitāti, bet tās priekšnoteikums. Aprites modelis palīdz efektīvāk izmantot resursus saimniecības līmenī, savukārt reģeneratīvā lauksaimniecība nodrošina, ka šī sistēma ilgtermiņā kļūst arvien dzīvotspējīgāka.
Praksē tas izpaužas kā cieši saistītu procesu kopums. Viens no pamata elementiem ilgtspējīgās lauksaimniecības sistēmās ir slēgta barības vielu aprite. Tas nozīmē, ka kūtsmēsli un augu atliekas, kas rodas saimniecības procesos, tiek izmantoti saimniecības augsnes auglības atjaunošanai, tādējādi arī tiek samazināta nepieciešamība pēc ārējiem resursiem. Piemēram, augkopībā radušies salmi tiek izmantoti kā pakaiši lopiem, savukārt no lopiem iegūtie kūtsmēsli atgriežas laukos kā organiskais mēslojums, bagātinot augsni ar barības vielām.
Ilgtspējīga lauksaimniecība arī fokusējas uz augsnes struktūras uzlabošanu, iekļaujot saimniecības procesos segkultūru un starpkultūru audzēšanu, daudzveidīgu augu maiņu, kā arī minimāli izmanto augsnes apstrādi, kas savukārt veicina augsnes struktūras uzlabošanos, palielina organiskās vielas daudzumu un stiprina tās spēju saistīt ūdeni un uzkrāt oglekli.
Piemēram, saimniecībā pēc graudaugu novākšanas iesētie maisījumi ar āboliņu vai lucernu var tikt noganīti, vienlaikus bagātinos augsni ar slāpekli.
Vēl viens būtisks elements ir enerģijas un resursu atkārtota izmantošana. Biogāzes ražošana no kūtsmēsliem un augkopības atlikumiem ļauj iegūt enerģiju, bet pārstrādes procesā iegūtais digestāts tiek izmantots kā mēslojums augkopībā, noslēdzot barības vielu apriti un samazinot emisijas. Līdz ar to saimniecībās, kur tiek izmantota biogāzes tehnoloģija, samazinās gan ārējo resursu patēriņš, gan vides piesārņojums.
Aprites principi lauksaimniecībā nav tikai un vienīgi vides apsvērumu vadīti, tiem ir ekonomisks pamatojums. Uzlabota augsnes struktūra samazina nepieciešamību pēc mēslojuma, savukārt lielāka augsnes ūdens saistītspēja palīdz iegūt ražu sausuma apstākļos. Ekoloģiski daudzveidīgākas sistēmas kļūst izturīgākas pret kaitēkļu uzbrukumiem. Ilgtspējīga lauksaimniecība nav teorija vai “zaļais trends”, bet praktisks ceļš uz ekonomiski un ekoloģiski stabilu nākotni.
Dabiskie zālāji – dabisks ilgtspējas piemērs
Dabiskie zālāji (ES nozīmes zālāju biotopi) ir vieni no labākajiem piemēriem, kā aprites un reģeneratīvās pieejas darbojas praksē, ja tie tiek pareizi apsaimniekoti. Šajos zālājos resursi cirkulē, balstoties uz dabiskajiem procesiem: augi, dzīvnieki un augsne veido slēgtu sistēmu, kur barības vielas nepazūd, bet nepārtraukti atgriežas apritē. Rezultāts ir stabila, daudzveidīga un noturīga ekosistēma.
Dabiskie zālāji vienlaikus ir arī nozīmīgi klimata regulācijas elementi. Tie pieder pie svarīgākajiem sauszemes oglekļa uzkrājējiem, jo spēj ilgtermiņā uzglabāt augsnē lielu daudzumu organiskā oglekļa – pat gadu desmitiem un simtiem. Atšķirībā no intensīvi apsaimniekotiem zālājiem, dabiskie zālāji veido dziļu un daudzveidīgu sakņu sistēmu, kā arī stabilu augsnes struktūru, kas veicina oglekļa uzkrāšanos arī dziļākajos augsnes slāņos, kur tas ir noturīgāks pret izdalīšanos atmosfērā. Savukārt šo teritoriju uzaršana vai pārveidošana izraisa uzkrātā oglekļa pakāpenisku nonākšanu atmosfērā oglekļa dioksīda veidā, un ekosistēmas atjaunošanās var prasīt vairākas desmitgades.
Latvijā situācija ir satraucoša – dabiskie zālāji aizņem mazāk nekā 1% no valsts teritorijas, kas nozīmē, ka esam zaudējuši ne tikai dabas daudzveidību, bet arī nozīmīgu dabisku klimata regulācijas mehānismu. Bieži risinājumi tiek meklēti tehnoloģiskos jauninājumos, tomēr viens no efektīvākajiem risinājumiem jau pastāv dabā – ekosistēmas, kas vienlaikus gan ražo, gan atjauno – tādas kā dabiskie zālāji.
Kādu lauksaimniecību mēs izvēlamies?
Principi, kas nodrošina veselīgu augsni un noturīgas ekosistēmas, lielā mērā ir zināmi. Taču jautājums, kāpēc tie joprojām netiek plaši ieviesti praksē? Iemesli bieži ir sistēmiski: ekonomiskais spiediens, atkarība no ārējiem resursiem, kā arī tirgus un atbalsta politika, kas ne vienmēr veicina ilgtspējīgu saimniekošanu. Tāpēc izvēle par to, kādu lauksaimniecību attīstīt nākotnē, nav tikai individuāls lēmums, tā ir sabiedrības, politikas un ekonomikas kopīga atbildība.
Dr.agr. Inga Muižniece,
projekta «LIFE UpcyclingGrass» lauksaimniecības eksperte,
projektu vadītāja Latvijas Dabas fondā
Foto no Latvijas Dabas fonda arhīva
