Pasaules preses brīvības diena, ko atzīmējam 3. maijā, pēdējos gados ir zaudējusi savu svinīgo raksturu, kļūstot par skarbu atgādinājumu: brīva informācijas apmaiņa ir viens no dārgākajiem un vienlaikus apdraudētākajiem resursiem. Šobrīd, kad atrodamies hibrīdkara un ģeopolitisku satricinājumu epicentrā, preses brīvība vairs nav tikai žurnālistu tiesības – tā ir mūsu valsts informatīvā imūnsistēma.
Jaunākais Preses brīvības indekss, kur Latvija ieņem 15. vietu, uzrādot nelielu lejupslīdi pret iepriekšējo gadu (12. vieta), ir signāls, kuru nedrīkstam ignorēt. Lai gan joprojām esam starp pasaules demokrātiskākajām valstīm, šīs nelielās svārstības rāda, ka informatīvās telpas noturība nav pašsaprotama.
Problēma: algoritmu gūstā un dezinformācijas nogurdināti
Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā informatīvā telpa ir kļuvusi par kaujas lauku, kurā galvenais mērķis ir mūsu prāti. Problēma nav informācijas trūkumā – tieši otrādi, mēs slīkstam ziņu plūsmā. Taču šajā digitālajā okeānā dominē algoritmi, kas mums piespēlē to, kas izraisa emocijas (bieži vien dusmas vai bailes), nevis to, kas ir patiesība.
Mēs redzam bīstamu tendenci: iedzīvotāju nogurumu no ziņām. Šis “informatīvais izsīkums” liek cilvēkiem noslēgties savos sociālo tīklu burbuļos, kur viltus ziņas izplatās sešas reizes ātrāk nekā patiesība. Ja mēs zaudējam spēju atšķirt faktu no manipulācijas, mēs zaudējam savu valsts drošības pirmo aizsardzības līniju. Kritums starptautiskajā reitingā ir tikai sekas tam, ka mediju vide kļūst ekonomiski trauslāka un pakļauta lielākam ārējam spiedienam.
Kāpēc mums jāsāk domāt par to, kādu informāciju “patērējam”?
Kāds ir risinājums? Mums ir jāmaina savi informācijas patēriņa paradumi. Tāpat kā mēs piedomājam pie tā, ko ēdam, mums jāsāk domāt, ko mēs “patērējam” savos viedtālruņos un prātos. Risinājums ir atgriešanās pie redakcionāli atbildīgas žurnālistikas. Atšķirībā no sociālo tīklu ierakstiem, kas var tikt izdzēsti vai rediģēti sekundes laikā, žurnāls vai laikraksts ir fizisks redakcionālās atbildības apliecinājums. Ja tas ir nodrukāts, tas ir pārbaudīts. Šī uzticības saite šobrīd ir kritiski svarīga, lai nepieļautu sabiedrības šķelšanu. Mums ir jāsaprot, ka brīva prese šodien cīnās ne tikai ar politisku cenzūru, bet arī ar neredzamo “algoritmu cenzūru”. Sociālie tīkli mums rāda to, ko mēs vēlamies redzēt, radot ilūziju par realitāti. Brīva, profesionāla prese turpretim rāda to, kas mums ir jāzina. Tā liek domāt, analizēt un, pats galvenais, apšaubīt melus.
Kritiskā domāšana kā ikdienas higiēna
Mēs esam iemācījušies mazgāt rokas un rūpēties par fizisko veselību, taču digitālajā laikmetā ar to vairs nepietiek – mums ir nepieciešama “informatīvā higiēna”.
Tas nozīmē apzinātu atteikšanos no anonīmiem “Telegram” kanāliem, apšaubāmām tīmekļa vietnēm un sociālo tīklu grupām, kurās informācija parādās bez jebkādas norādes par informācijas avotu vai raksta autoru. Anonimitāte ir galvenais dezinformācijas sabiedrotais; tā ļauj izplatīt puspatiesības un klajus melus, neuzņemoties nekādas sekas. Kritiskā domāšana šodien nav luksuss, bet gan izdzīvošanas prasme – spēja apstāties pirms emociju vadīta “patīk” vai “dalīties” nospiešanas un pajautāt: kurš šo ziņu ir radījis un kāds ir viņa mērķis?
Atbalsts vietējam saturam: brīvības cena
Šajos apstākļos jādomā ne tikai kā gudri patērēt pieejamo informāciju, bet arī kā atbalstīt kvalitatīvu, brīvu presi. Bīstama ir ilūzija uzskatīt, ka preses brīvība un kvalitatīva žurnālistika ir pašsaprotams, bezmaksas resurss. Patiesībā preses brīvība ir dārga – tā prasa profesionālus žurnālistus, pētniekus un redaktorus, kuri savu darbu veic saskaņā ar ētikas kodeksu.
Ja mēs kā sabiedrība neizvēlēsimies uzturēt savus nacionālos un reģionālos medijus, mēs radīsim informācijas vakuumu. Un vēsture māca, ka informatīvais vakuums momentāli tiek aizpildīts ar svešu, bieži vien naidīgu spēku izplatītu informāciju, kurā tiek investēti milzīgi līdzekļu un, kuru mērķis nav informēt, bet gan destabilizēt situāciju valstī.
Līdz ar to ir jāsaprot, ka iegādājoties laikrakstu vai žurnālu, mēs maksājam ne tikai par papīru un krāsu, bet par savas valsts informatīvās telpas suverenitāti.
Informatīvās telpas dažādošana un “burbuļu” pārraušana
Sociālo tīklu algoritmi ir radīti, lai mums izdabātu, rādot tikai to, kas apstiprina mūsu esošos uzskatus. Tas mūs ieslēdz bīstamos “informatīvajos burbuļos”, kur pazūd spēja diskutēt un saprast atšķirīgu viedokli.
Viens no efektīvākajiem veidiem, kā iziet ārpus šī mākslīgā rāmja, ir fiziska medija paņemšana rokās. Izvēloties žurnālu vai laikrakstu, kura redzējums varbūt nesakrīt ar jūsu personīgo pārliecību, jūs nevis nododat savus principus, bet gan paplašināt redzesloku. Profesionāla prese, pat ja tā ir kritiska, ir balstīta faktos un loģikā, nevis algoritmu diktētā histērijā. Tikai spēja uzklausīt dažādus, uz faktiem balstītus viedokļus, veido inteliģentu un manipulācijām nepakļāvīgu sabiedrību.
“Narvesen” mēs novērojam zīmīgu tendenci – krīzes brīžos iedzīvotāji atkal meklē “lēno informāciju”, kurā acumirklīgu digitālo ierakstu vietā dominē papīra formātā ietērpta redakcionālā atbildība un rūpīga faktu pārbaude. Lai šī uzticamā žurnālistika būtu pieejama ikvienam, mēs visos “Narvesen” Pasaules preses brīvības dienā, 3. maijā, piedāvājam visus preses izdevumus ar 50 % atlaidi. Tas nav tikai komerciāls žests, bet gan aicinājums praktiski atbalstīt informatīvo telpu, kas kalpo kā mūsu sabiedrības spogulis un vairogs. Investīcija pārbaudītā informācijā šodien ir lētākais un efektīvākais valsts aizsardzības veids, jo tikai informēta sabiedrība, kas spēj domāt patstāvīgi, ir patiesi neuzvarama.
Dace Dovidena
SIA “Reitan Convenience Latvia” (zīmols “Narvesen”) valdes priekšsēdētāja
