Tuvojoties divu gadu jubilejai Talsu Kultūras centra direktores amatā, aicinājām uz sarunu Elzu Rozentāli, lai atskatītos uz paveikto un pārrunātu aktuālos jautājumus novada kultūras dzīvē — kā sokas noturēt līdzsvaru starp Talsiem un pārējo novadu; kādi ir lielākie izaicinājumi amatierkolektīviem.
— Kā vērtē aizvadītos divus gadus šajā amatā?
— Pirmais gads pagāja, vispār saprotot, kas ir kas. Es šajā amatā «ielēcu» uzreiz milzīgā pasākumā — Talsu pilsētas svētkos. Tas viss man bija jauns. Tās bija kārtīgas ugunskristības. Sapratu, ka man tas ļoti patīk. Adrenalīns un pēcgarša, kas sekoja pēc labi padarīta darba, ļoti uzlādēja. Protams, šajos divos gados ir gājis visādi, bet kopumā varu teikt, ka ļoti labi. Viens nekad nav darītājs, un mana zelta atslēga ir mana komanda — es viņus ļoti novērtēju.
Ikdiena ir intensīva, tāpēc labi jāmāk plānot laiku. Katra diena ir pilnīgi citādāka, bet man šī intensitāte patīk.
— Kāda ir tava atbildība un galvenie pienākumi?
— Mēs, Talsu Kultūras centrs, ne tikai organizējam pasākumus pilsētā, bet veicam arī metodisko pārraudzību un sniedzam metodisko atbalstu visām novada kultūras iestādēm. Par to atbild divi darbinieki. Viens — par amatiermākslu, kas pārvalda, organizē skates un visus lielos pasākumus, kas saistās ar amatierkolektīviem. Otrs koordinē kultūras centru darbu visā novadā.
— Kurš ir tas projekts vai pasākums, par kuru vari uzsist sev uz pleca?
— Šajos divos gados, neskatoties uz finanšu situāciju, esam ieviesuši jaunus pasākumus. Viens no šādiem lolojumiem ir Ziemas garšu svētki. Saprotot, ka janvāris ir klusā sezona, bet pilsētai šajā mēnesī ir vārda diena, vēlējos, lai mums ir brīnišķīga iespēja to nosvinēt. Jau otro gadu janvārī svinējām Talsu Ziemas garšu svētkus — neskatoties uz laikapstākļiem, cilvēki nāk ārā, priecājas, bauda gardus ēdienus un priekšnesumus. Man ir prieks, ka šie svētki ar lielu cilvēku atsaucību ir izdevušies.
— Mēs, «Talsu Vēstis», apmeklējām iedzīvotāju sapulces novada pilsētās un pagastos, un nereti cilvēki izteica neapmierinātību ar kultūras dzīvi. Kā panākt, lai iedzīvotāji, kas ir tālāk no centra, nejustos pamesti novārtā?
— Es daļēji nepiekritīšu šādiem iedzīvotāju apgalvojumiem. Manuprāt, mums katrā kultūrvietā ir ļoti daudzveidīga kultūras programma. Protams, ja cilvēks skatās uz lielākām pilsētām, kuras var atļauties rīkot lielus notikumus… Tā nav mēraukla. Mazajām kultūrvietām uzdevums ir savu kopienu saturēt kopā un radīt tādus svētkus, kas ir domāti tieši viņiem. Ne vienmēr vietējā kultūras piedāvājuma centrā ir profesionālā māksla — iedzīvotāji to var baudīt arī citviet, dodoties uz lielākām pilsētām un kultūras centriem. Es ļoti labi saprotu kultūras darbiniekus, jo viņiem ir liels spiediens no apkārtējiem.
Mēs, Talsu Kultūras centrs, neveicam darbinieku izvērtēšanu, bet mums ir pasākumu dinamikas atskaites. Tajās redzams, kādi pasākumi ir notikuši un cik tur ir bijuši apmeklētāji. Mēs metodiski pārraugām — organizējam dažādas meistarklases un pieredzes apmaiņas kultūras darbiniekiem, seminārus, lai viņi varētu celt savu kvalifikāciju. Amatiermākslā organizējam skates kolektīviem un dažādas meistarklases to vadītājiem. Ar pašvaldības vadību esam runājuši par to, lai ikgadējā novērtēšanā pārvaldes, kas to dara, pieaicina mūs, jo varam sniegt atsauksmi, kāda ir mūsu ikdienas sadarbība ar šo kultūras darbinieku.
— Talsu novads ir kultūrvēsturiski ļoti bagāts un daudzveidīgs. Kā tu definētu — kas ir Talsu novada kultūras kods, ko vēlaties izcelt?
— Šogad novadā ieplānoti vairāk nekā 540 pasākumi. Mēs esam ļoti bagāts novads ar kultūras pasākumiem. Tāpēc arī gribu pateikt paldies katrai kultūrvietai — mums kopumā tās ir 25 —, kas ir ļoti aktīvas un ar lielu entuziasmu un mīlestību attiecas pret savu darbu. Mūsu novads ir balstīts uz tradīcijām, un mums ir ļoti daudz tradicionālu pasākumu, kas izvērtušies par lieliem notikumiem. Katrai vietai tas ir savs. Aicinām kultūras darbiniekus atrast savas vietas «odziņu». Manuprāt, tas arī veiksmīgi izdevies. Piemēram, Dundagā ir Sklandraušu festivāls, Sabilē — Vīna svētki, Lubes pagastā — pasākums pie Lūrmaņu klintīm, Rojā — kino, mākslas un mūzikas festivāls «RojaL» u.c. Mēs savā starpā nekonkurējam, katram ir sava identitāte, kuru nesam.
— Kā atšķiras skatītāju un apmeklētāju prasības Talsos un, piemēram, tālākajos novada nostūros?
— Skatītāji mūsdienās ir ļoti izlutināti ar daudziem un piesātinātiem notikumiem. Šodien cilvēkam nav problēmu aizbraukt jebkur — viņš ierauga pasākumu, kas notiek citur, iekāpj mašīnā un brauc. Talsos cilvēki ļoti labprāt bauda pasākumus iekštelpās jeb komercpasākumus. Mums komercpasākumu kalendārs principā ir aizpildīts jau līdz nākamā gada rudenim. Ja ir pieprasījums, ir piedāvājums. Savukārt citās vietās kultūras darbinieki ir sapratuši, ko cilvēki vēlas un sagaida. Ir ļoti daudz vietu, kuras strādā tieši ar kopienām, — iedzīvotāji nāk kopā un lemj, ko un kā labāk darīt.
— Tev ir jāsaliedē un jāvada liela darbinieku komanda. Kāds ir tavs vadības stils — esi demokrātiska vadītāja vai tomēr mēdz noteikt stingrus rāmjus?
— Es teiktu, ka esmu diezgan elastīga. Man ir savas prasības, un vēlos, lai darbs norit uz priekšu. Neesmu kontrolfrīks, bet gribu, lai darbi ir padarīti. Ja redzu, ka viss notiek, tad viss ir kārtībā. Man ir svarīgi, lai katrs zina savu vietu un savu darbiņu. Komanda ir ļoti liela, un cenšos motivēt savus darbiniekus. Reizi pa reizei kaut kur aizdodamies vai kopīgi pavadām brīvo laiku. Reizēm darbiniekam pietiek tikai ar paldies vārdu, lai cilvēks justos novērtēts. Man pašai ir svarīgi saņemt labus vārdus pēc pasākumiem. Tā ir labākā darba alga.
Man ļoti nepatīk konflikti, tāpēc cenšos no tiem izvairīties. Mums mēdz zvanīt un teikt dažādas lietas; uzklausām un cenšamies palikt pozitīvi, lai to visu «nogludinātu». Bet kopumā ikdienā nav lielu konfliktu.
— Kāda patlaban ir situācija Talsu novadā ar amatierkolektīviem — dalībnieku skaits aug, samazinās vai ir kādi citi izaicinājumi?
— Ir kolektīvi, kur trūkst dalībnieku, bet ir arī situācija kā, piemēram, Sabilē, kur izveidojies pilnīgi jauns deju kolektīvs. Mūsu novadā ir aptuveni 80 kolektīvu, un tas ir daudz. Darbs ar šiem kolektīviem ir ļoti intensīvs.
Rīt, sestdien, realizēsies skaists projekts, kurā piedalīsies arī amatierkolektīvi — deju kolektīvi un ansambļi. Tas ir šī gada lielākais pasākums Sauleskalna estrādē — «Lielā Talsu Zaļumballe pie zaļās līdaciņas». Šis projekts ir lolots jau kādu laiku. Paldies pašvaldībai par rasto finansējumu šim notikumam!
— Ja reiz runājam par Saules-kalna estrādi un zaļumballēm — vai nav domāts vairāk «iedzīvināt» estrādi ar pasākumiem?
— Šis būs eksperiments. Redzēsim, kāda būs cilvēku atsaucība, jo tas būs bez maksas. Lai rīkotu Sauleskalna estrādē pasākumus, tam nepieciešams finansējums. Šobrīd mēs māksliniekus nevaram apmaksāt no ieņēmumiem — šāds modelis tika apstiprināts krīzes laikā, un tā tas ir palicis. Tātad, ja mums budžetā tam nav ieplānota nauda, pasākumu nevaram rīkot. Producenti arī izvēlas vietas, kur viņiem ir mazākas izmaksas, bet Sauleskalna estrādē ir jābūvē skatuve, jo nav jumta. Mums ir brīnišķīgā Rojas brīvdabas estrāde, kas aizpilda vasaras sezonu ar pasākumiem. Tur ir ļoti plašs piedāvājums, un mēs nevaram ar to konkurēt.
— Dziesmu un deju svētku starplaiks mēdz būt kritisks kolektīvu motivācijai. Kā izdodas uzturēt dzirksteli kolektīvu vadītājos un dalībniekos ikdienā?
— Ir ļoti jāmotivē, jo atalgojums kolektīvu vadītājiem ir ļoti mazs, tas nav palielināts jau labu laiku. Mēs viņiem organizējam dažādas meistarklases, ceļam viņu profesionālo kapacitāti. Tas ir ļoti liels darbs. Ar viņiem ir jārunā, jāstrādā un jāapčubina. Viņiem ir jājūt, ka kādam ir vajadzīgi. Ir vietas, kur kolektīvu vadītāji mainās, un ir vietas, kur tos nevar atrast. Piemēram, šobrīd deju kolektīvs «Virpulis» ir apturējis darbību, jo ir bez vadītāja. Ir grūti atrast ne tikai vadītājus, bet arī kultūras darbiniekus. Reģionos nav cilvēku, un arī atalgojums šajā jomā nav konkurētspējīgs — šeit ir jāstrādā uz entuziasma pamata.
— Kādas ir tavas lielākās prioritātes, uz kurām balstīsies Talsu novada kultūras dzīve nākamajos divos gados?
— Ir ļoti grūti skatīties nākotnē, jo situācija pasaulē ir ārkārtīgi mainīga. Raugoties nākotnē, ir bažas, bet lielākā vēlme ir saglabāt to, kas cilvēkiem ir svarīgs, un vienlaikus nebaidīties ieviest kaut ko jaunu, ar cieņu pret tradīcijām.
Par Talsu pilsētas svētkiem varu piemetināt, ka mums šogad ir zīmīgs nosaukums — «Restarts Talsi». Atgriezīsim vairākas iedzīvotāju mīļas tradīcijas. Aptaujas rezultāti rādīja, ka iedzīvotāji vēlas atpakaļ Svētku gājienu. Tas būs ar nosaukumu «Restarta parāde», kurā aicināsim ikvienu stāstīt savu stāstu. Es aicinu pieteikties gājiena dalībniekus, jo pašlaik pieteikšanās notiek diezgan lēni. Otrs pasākums ir Nakts skrējiens, kas ar lielu atsaucību tika rīkots agrāk. Šogad tas būs dažādās kategorijās — ar suņiem, ar ģimenēm…
— Vadīt kultūras dzīvi nozīmē strādāt tad, kad citi atpūšas. Kā tev izdodas saglabāt robežu starp darbu un privāto dzīvi?
— Tas ir liels izaicinājums, bet varu teikt, ka darbs ir mans hobijs. Īsti nekam citam, izņemot ģimeni, laika nepietiek. Es mīlu to, ko daru. Ar visu, kas nāk piedevā — stresu un spēcīgām emocijām —, ir vienkārši jāmācās uzaudzēt «biezāku ādu», lai spētu aizstāvēt sevi un pastāvēt par savu darbavietu. Esmu ļoti daudz iemācījusies — klausos un piedalos dažādos kursos. Tikai caur mācīšanos var gūt pieredzi, un pēc šiem diviem gadiem tā jau ir pamatīgāka.
Man ir ļoti svarīgs laiks ar sevi. Eju pastaigās, klausoties mūziku, vai ceļoju. Man vajag pabūt vienai un sakārtot domas.
— Ko tu novēlētu savai komandai un pasākumu apmeklētājiem uz priekšdienām?
— Man ļoti patīk viens citāts: «Kultūras darbinieks ir profesija, kurā sirds deg spožāk par prožektoriem. Ar radošumu, neatlaidību un mīlestību pret savu kopienu tiek radīti mirkļi, kas paliek atmiņās vēl ilgi pēc tam, kad skatuves gaismas ir nodzisušas.» Tā ir neredzamā daļa, ko skatītājs bieži vien neredz — cik milzīgs darbs ir apakšā. Es ar lielu cieņu izturos pret visiem kultūras darbiniekiem un pret katru novada kultūrvietu. Mēs strādājam ar vislielāko entuziasmu un mīlestību pret savu darbu, un es ļoti ceru, ka apmeklētāji to visu novērtēs.
— Kultūra un finanses — mūžīgais temats. Vai ar esošo budžetu ir iespējams realizēt vēlamo?
— Naudas jau nekad nebūs vairāk, un esam iemācījušies strādāt ar to, kas mums ir, kā arī prasīt palīdzību no ārpuses. Ļoti gribētu, lai kopiena vairāk iesaistītos tieši Talsu pilsētā. Tas īstenībā bija mans šī gada mērķis — vairāk iesaistīt iedzīvotājus. Man ir ļoti liels prieks, ka šobrīd mums ir atdzīvojusies Radošā sēta. Esam atvērti, lai pie mums nāktu ar idejām. Ļoti labprāt tās gaidām! Un, protams, mums ir prieks par brīnišķīgajiem mūziķiem, kuri arī atdzīvina Talsus — brīvdabas koncerts Tiguļkalnā Raimonda Tigula vadībā un Intara Busuļa Intardienas. Ārkārtīgi jauki, ka viņi realizē šīs iniciatīvas, un mēs cenšamies palīdzēt, cik vien varam.
/Autores foto/
SIF_MAF2026
