Zemnieku saimniecībā «Drubazas», kas atrodas gleznainajā Abavas senlejā, šajā nedēļā viesojās Eiropas Komisijas LIFE projektu pārraugs Josefs van der Stegens un Latvijas Dabas fonda pārstāvji. Viņu mērķis bija klātienē pārliecināties par progresu projektā «GrassLIFE2» un izvērtēt saimniecības potenciālu kļūt par oficiālu «Dabas zemnieku skolu», kur citi zemnieki mācītos, smeltos pieredzi zālāju atjaunošanā un apsaimniekošanā.
Dabiskās pļavas Latvijā saglabājušās aptuveni 0,9 % valsts teritorijas, tāpēc Latvijas Dabas fonds (LDF) dabisko zālāju atjaunošanu noteicis par vienu no savām prioritātēm. Lai šo mērķi īstenotu, pirms diviem gadiem uzsākts projekts «GrassLIFE2», tā papildinot dabisko pļavu saglabāšanai un atjaunošanai veltīto LDF iniciatīvu klāstu. Turpinot projektā «GrassLIFE» iesākto, sadarbojoties ar pētniekiem un lauksaimniekiem, tiek nodrošināta dabisko zālāju atjaunošanas ilgtspēja. Turklāt dabisko pļavu atjaunošana nav sprinta distance, bet gan izturības un meistarības maratons, kuru, uzkrājot pieredzi 20 gadu garumā, labi pārzina z/s «Drubazas» saimnieks Ģirts Dzērve. Viņa saimniecība projektā «GrassLIFE2» kalpo kā paraugsaimniecība, rādot, kā ar sēklu piesēju, īpašu tehniku un lopu ganīšanu iespējams atgriezt ainavā izzūdošās sugas.
Pieredze, kas krāta gadiem
«Drubazu» saimnieks Ģirts Dzērve jau ir piedalījies pirmajā «GrassLIFE» programmā kā saimniecība, kurā atjaunoja zālājus, bet tagad startē kā pieredzes saimniecība. «Mēs dalāmies ar paveiktā rezultātiem. Ir notikuši semināri un visādi viesi pa šiem gadiem uzņemti,» stāsta Ģirts. Viņa saimniecība ir vieta, kur citi zemnieki var smelties padomu un skatīties, kādas metodes darbojas praksē.
Dabisko pļavu atjaunošana ir laikietilpīgs process. Ģirts Dzērve skaidro, ka, ja procesu atstātu tikai dabas ziņā, pat pie labākajiem apstākļiem būtu vajadzīgi aptuveni 15 gadi, bet dažkārt pat 30 gados dabīgā pļava neatgriežas, ja blakus nav vērtīgu zālāju. Tomēr ar speciālām metodēm šo procesu var paātrināt līdz četriem vai pieciem gadiem.
«Tāpēc jau veic sugu piesēju, vāc sēklas un pārved, lai ātrāk iesētu, jo ir viengadīgie augi, kas ātrāk iesējas, bet daudzas vērtīgās indikatorsugas ir ilggadīgas,» skaidro saimnieks.
Sarunā ar Eiropas Komisijas pārstāvi saimnieks uzsvēra, ka viņa saimniekošanas «mugurkaulu» veido vīna darītava, tūrisms un gaļas lopu audzēšana. «Esmu neparasts zemnieks. Kopš 90. gadiem mums ir bijis viss, bet tagad viens no ienākumu avotiem ir vīna darītava un mājas vīni.» Tas ļauj saimniecībai būt ekonomiski stabilai un nepaļauties tikai uz subsīdijām. Tomēr pļavas ir viņa kaislība un darbalauks. Zemnieku saimniecībā «Drubazas» audzē galoveju šķirnes lopus, kas palīdz uzturēt zālājus. «Nauda nāk atpakaļ no pļavas. Subsīdijas es investēju lopiņos, žogos un tehnikā. Ir svarīgi, lai sistēma būtu dzīvotspējīga ekonomiski, nevis tikai mākslīgi uzturēta,» uzsver saimnieks Ģirts Dzērve.
«Drubazas» ir īpaša vieta
LDF projekta vadītājs Edgars Bojārs atzīst, ka «Drubazas» ir īpaša vieta. «Ģirts ir diezgan harizmātisks stāstītājs, un viņš dzīvo šajā vietā. Mērķis ir tendēts uz «Dabas zemnieku skolu», kur brauktu cilvēki, klausītos viņa stāstus, kā atjaunoti zālāji un kā tos apsaimnieko.» Edgars norāda, ka interese par pļavu atjaunošanu Latvijā aug, taču daudzus biedē darba apjoms un izmaksas.
Ģirts Dzērve saimniecības metodēs ir inovatīvs. Viņš ne tikai izmanto siena zaļās masas pārnesi, bet arī par lētākām izmaksām pats uzbūvējis speciālu iekārtu — sēklu vācēju jeb brush harvester. «Tie ir dārgi, jāsūta no citām valstīm, un sapratu, ka budžeta nepietiek, tad vienkārši pats uztaisīju. Un strādā tikpat labi,» viņš lepojas. Tāpat tiek praktizēta velēnu pārstādīšana un siena ruļļu izbarošana pļavās, lai lopi paši «iesētu» sēklas, tās izmīdot.
Saimniecības vēsture sniedzas vēl tālāk — jau Ģirta tēvs sadarbojās ar dabas aizsardzības organizācijām. 90. gados, kad lielākā daļa zemnieku centās visu uzart, «Drubazās» sāka domāt par dabisko pļavu saglabāšanu nogāzēs, kuras nebija iespējams apstrādāt ar traktoru. «Jā, toreiz mūs uzskatīja par tādiem savādniekiem, jo tu neaudzē graudus kā visi pārējie,» atceras saimnieks. Taču šodien šī izvēle ir atmaksājusies. Z/s «Drubazas» atrodas «Natura 2000» teritorijā, un Ģirts tajā saskata tikai iespējas. Viņš novēro, ka dabas tūristi tērē par 30 % vairāk nekā parastie ceļotāji, viņi ir klusāki un augstu vērtē vietējos produktus.
Projekts «GrassLIFE2»,
kurā z/s «Drubazas» darbosies līdz 2028. gadam, paredz vēl ciešāku sadarbību ar citiem zemniekiem. Ģirts plāno turpināt individuālas konsultācijas un seminārus. «Katram zemniekam ir savs stāsts un savi resursi. Ir svarīgi viņiem parādīt, ka pat tad, ja viss ir krūmos un kokos, ar gadiem un pareizu ganīšanu var panākt izcilus rezultātus,» saka Ģirts Dzērve. Viņš uzsver, ka zināšanu nodošana kaimiņiem ir svarīga arī viņa paša drošībai — jo lielākas būs dabisko zālāju platības reģionā, jo labāka būs to ģenētiskā izturība un mazāki riski nākotnē.
Edgars Bojārs papildina, ka projektā tiek domāts arī par sēklu ražošanu sadarbībā ar Vides risinājumu institūtu Priekuļos, lai nākotnē dabisko pļavu sēklas vairs nebūtu jāiepērk no Igaunijas.
«Latvieši jau saprot to vērtību — mums tautasdziesmās ir tās 3×9 zāles Jāņu vainagā. Cilvēki sāk saprast, ka kaut kas nav pareizi, ja sētajā zālājā ir tikai pāris sugas un vainagam vairs nav ko noplūkt,» teic «GrassLIFE2» projekta vadītājs Edgars Bojārs.
Saimniekošana z/s «Drubazas» ir dzīvesveids, kurā vīna darīšana, tūrisms un dabas aizsardzība saplūst vienā veselumā. Kā saka pats tās saimnieks Ģirts Dzērve: «Tas nav jautājums, vai apnīk. Tā ir dzīve. Jādara vienkārši.» Viņa pieredze rāda, ka, vērojot dabu un ieklausoties ekspertu padomos, ir iespējams radīt kaut ko paliekošu gan ainavai, gan nākamajām paaudzēm.
#SIF_MAF2026
