Četras Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas (LMMDV) audzēknes divas nedēļas pavadīja Itālijā, palīdzot Latvijas paviljona komandai 61. starptautiskajā mākslas izstādē – Venēcijas biennālē. Tas nebija tikai brauciens apskatīt vienu no pasaules nozīmīgākajiem mākslas notikumiem. Jaunietes strādāja paviljonā, palīdzēja sagatavošanās darbos, vēlāk sarunājās ar apmeklētājiem un no iekšpuses ieraudzīja, cik daudz pūļu jāpieliek, lai šāds notikums nonāktu līdz skatītājiem.
Neatsverami palīgi
Uz Venēciju devās Ksenija Stikāne, Sofija Rubīna, Ieva Patrīcija Kozlovska un Elisa Tuskena. Divas nedēļas – no 26. aprīļa līdz 9. maijam – viņas bija daļa no komandas, kas palīdzēja Latvijas paviljona sagatavošanā un darbībā 61. starptautiskajā mākslas izstādē Venēcijas biennālē.
LMMDV pasniedzējs Bruno Birmanis ir paviljona līdzautors, tomēr sarunā ar “3K” viņš īpaši uzsvēra, ka jaunietes uz Venēciju nebrauca “viņam līdzi”. Uz to atsevišķi rīkots “uzsaukums”. Pie tik apjomīga projekta bijis skaidrs, ka būs vajadzīgi palīgi, un radusies doma, ka tos varētu meklēt arī LMMDV. “Es labi zinu audzēkņus šeit. Te ir gana strādīgi, talantīgi un spējīgi jaunieši, kas darba nebaidās,” vērtē B. Birmanis.
Latvijas paviljona tapšanā iesaistījās ne tikai liepājnieces. Komandā bija arī jaunieši no Florences akadēmijas, palīgi no Nīderlandes un citi. B. Birmanis atzīst, ka ar Liepājas audzēkņu iesaisti bijis ļoti apmierināts. “Man šķiet, ka beigās bija ideāls komandas modelis. Katrs no šiem jauniešiem ir personība, radoša personība ar savu ego un tajā pašā laikā spējīgs darboties komandā. Tā ir ļoti svarīga prasme, jo lielus projektus nevar uztaisīt vienatnē,” viņš pauž.
Audzēknes ir no dažādām izglītības programmām. Ksenija mācās audiovizuālās komunikācijas dizainu un multimedijus, Ieva Patrīcija – vizuālo mākslu, Sofija – modes aksesuāru dizainu un tekstilu, bet Elisa – vizuālā tēla stilistos. Brauciena izmaksas sedza skola ar starptautiska partnera atbalstu “Erasmus+” programmas ietvaros.
Jāprot gan strādāt, gan runāt
Audzēknes pastāstīja, ka pirmajā nedēļā vairāk bijuši sagatavošanās darbi. Palīdzējušas iekārtot pašu paviljonu un darījušas vēl citus praktiskus uzdevumus.
“Otrajā nedēļā jau bija svarīgāks pienākums – pieskatīt paviljonu, sarunāties ar apmeklētājiem,” atceras Sofija.
Saziņa notikusi angļu valodā. Nācies sarunāties ne tikai ar nejaušiem tūristiem, bet arī ar profesionāļu auditoriju. Jaunietes strādāja paviljona priekšskatījuma dienās, kad Venēcijas biennāli apmeklē preses pārstāvji, kritiķi, kuratori, muzeju darbinieki, mākslas eksperti un citi nozares profesionāļi.
Jaunietes teic, ka viņām paticis šis uzdevums – runāt ar cilvēkiem, un to vērtē kā vienu no ieguvumiem, jau atskatoties uz notikušo. “Man ļoti patika. Jo tas nav tas, ko es parasti daru. Es varēju attīstīt komunikācijas prasmes, mācīties, kā iziet no dažādām situācijām. Es klausījos, kā intervē pašus māksliniekus, kā kuratori stāsta, un no tā uz vietas veidoju savu skaidrojumu, ko pasniegt cilvēkiem,” viņa stāsta.
Arī Ievai spēcīgākais iespaids bijusi tikšanās ar cilvēkiem no dažādām pasaules vietām: “Viņi visi bija tik ļoti dažādi, līdz ar to centos uzķert katra cilvēka personību un saprast, kā ar viņu runāt, ko teikt.”
Savukārt Ksenija pirmajā nedēļā visvairāk strādājusi pie video montāžas. Tas bijis intensīvs darbs. Pēc B. Birmaņa teiktā, darba dienas reizēm ievilkušās līdz pat 14 stundām. “Ksenijas darbaspējas un darba rezultātu apbrīnoja pilnīgi visi mūsu profesionāļi,” audzēknes veikumu uzteic pasniedzējs. Ksenija pati atzīst, ka šī pieredze viņai ļāvusi saprast, cik daudz viņa spēj paveikt un cik ļoti šāds darbs viņu interesē. “Man patika redzēt, ko es varu izdarīt, cik daudz varu strādāt un ko varu apņemties. Es ieguvu ļoti daudz pieredzes gan savā nozarē, gan ārpus tās,” viņa vērtē.
Bijis laiks arī apskatīt citu valstu iekārtotās ekspozīcijas. Ksenijai īpaši paticis Indijas paviljons, kur liela telpa bijusi ļoti pārliecinoši aizpildīta, kā arī Japānas paviljons, kur apmeklētāji varēja paņemt rokās un auklēt smiltīm pildītas lelles, kas ļoti līdzinājās zīdainīšiem. “Tēma bija par bērniem, dzimstību un to, ka bērnu ir mazāk,” stāsta Ksenija.
Ievai visvairāk atmiņā palicis Marokas paviljons – apjomīgs, vizuāli spēcīgs, ar sienas paklājiem un vietu, kur apmeklētājs varēja apsēsties un uz brīdi vienkārši baudīt redzēto. Savukārt Sofiju uzrunājis Peru paviljons, īpaši novērtējot tradicionālo apdrukas tehniku uz kokvilnas audumiem.
Pieredze, ko novērtēs vēlāk
Birmanis domā, ka jaunietes īsto nozīmi šai pieredzei pilnībā novērtēs tikai vēlāk. Viņas redzējušas ne tikai gatavu izstādi, bet arī to, kā tās top. “Viena lieta ir aiziet uz izstādi un apskatīties gatavu darbu. Otra ir redzēt tapšanas procesu – cik tas ir svarīgi, sarežģīti, laikietilpīgi.” Un pati Venēcija bijis īpašs pārbaudījums. “Jā, tā ir prestižākā vieta, bet vienlaikus ļoti sarežģīta loģistikas ziņā. Daudz kas ir jāpārvieto ar laivām, rokām. Arī šo realitāti jaunietes piedzīvoja.”
Pēc viņa teiktā, šis bijis pirmais šāds organizēts brauciens, kad Latvijas paviljonā iesaistīti skolu audzēkņi. “Tas noteikti būtu jāturpina. Mākslinieku komandām šādi palīgi ir ļoti vajadzīgi, jo ir mazie darbi, bez kuriem nav iedomājams neviens liels projekts. Savukārt jauniešiem tā ir nenovērtējama pieredze,” uzsver B. Birmanis.
Viņaprāt, jaunajiem cilvēkiem ir jādod iespēja piedalīties šādos procesos, jo pēc dažiem gadiem tieši viņi būs tie, kuri startēs konkursos, veidos savus projektus un ar savu radošo pienesumu būvēs nākamo kultūras slāni.
“Iespējams, kāda no meitenēm pēc šīs pieredzes pateiks, ka vairs nekad mūžā negrib redzēt Venēcijas biennāli. Bet varbūt kādai tieši otrādi – tas kļūs par radošās darbības mērķi. Biennāle ir lielākais mākslas pasākums pasaulē. Tagad viņas to zina no iekšpuses, nevis tikai pēc aprakstiem.”
Stāstu uztic jaunajai paaudzei
Birmanim pašam šī bija pirmā pieredze Venēcijas biennālē kā Latvijas paviljona dalībniekam. “Esmu bijis daudzās biennālēs, bet tikai kā apmeklētājs. Lielās izstādēs esmu strādājis, bet tieši Venēcijā kā autors vai projekta dalībnieks – ne,” viņš saka.
Ceļš līdz biennālei sācies pirms vairāk nekā diviem gadiem, kad B. Birmanis pie Latvijas paviljona komisāres, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktores Solvitas Kreses devies ar savu “Nepieradinātās modes asamblejas” arhīvu. Tajā saglabājušies daudzu desmitu stundu videoieraksti un apmēram 11 tūkstoši attēlu no 1990. līdz 1999. gadam.
Pamazām nostiprinājusies doma, ka šo materiālu varētu virzīt Venēcijas biennālei. Taču B. Birmanis uzsvēris, ka negribot pats veidot paviljona radošo projektu. “Es teicu, ka tas būtu ļoti forši, bet es noteikti nebūšu tas, kurš to taisīs,” viņš atceras. Viņaprāt, šis materiāls bija jāuztic jaunākai paaudzei, jo paša veidotā versija, iespējams, kļūtu pārāk nostalģiska.
Tāpēc pie projekta strādāja mākslinieku duets “Mareunrol’s” – Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops, un rezultātu B. Birmanis vērtē ļoti atzinīgi. Izveidots mūsdienīgs, daudzslāņains un vizuāli ļoti piesātināts darbs.
Jautāts, kāpēc “Nepieradinātās modes asamblejas” stāstu bija svarīgi aizvest līdz biennālei, B. Birmanis saka, ka šodienas laiks viņam šķiet pat sarežģītāks nekā deviņdesmitie. “Deviņdesmitajos mēs varbūt īsti nezinājām, ko un kāpēc darām, bet darījām intuitīvi. Mēs bijām brīvības vēstneši,” viņš saka. “Šodien vecā sistēma atkal brūk, bet, kāda būs jaunā, – to neviens nezina.”
Viņaprāt, tieši tāpēc ir svarīgi runāt par radošas brīvības pieredzēm – tās var kļūt par piemēru nākamajām paaudzēm. “Ja kaut kas gandrīz neiespējams reiz jau ir izdarīts, kāpēc lai to nevarētu atkārtot vai izdarīt vēl labāk?” viņš saka.
Novembrī Latvijas paviljonu Venēcijā plānots demontēt, bet marta beigās vai aprīļa sākumā plašākā ekspozīcijā tas būs skatāms Laikmetīgās mākslas telpā pie Rīgas domes.
Uzziņai
Par Latvijas dalību Venēcijas Mākslas biennālē
- Venēcijas mākslas biennāle tradicionāli norisinās reizi divos gados un ir uzskatāma par vienu no senākajiem un ievērojamākajiem notikumiem starptautiskajā profesionālās mākslas dzīvē, kurā regulāri piedalās aptuveni 90 valstis no visas pasaules.
- Latvija Venēcijas mākslas biennālē piedalās kopš 1999. gada.
- Latvijas mākslinieku dalība Venēcijas biennālē veicina Latvijas laikmetīgās mākslas izcelšanu Eiropas un pasaules kultūras kontekstā, vizuālās mākslas nozares attīstību, kā arī valsts tēla atpazīstamības veidošanu pasaulē.
- Darbs pie ekspozīcijas “Nepieradinātā asambleja: utopijas aizkulises” norisinājies vairāk nekā gadu. To veidojis mākslas duets “Mareunrol’s” un alternatīvās modes dizainers Bruno Birmanis. Izstāde ir par Latvijas radošo brīvību 90. gados un par to, kā cilvēki, kas ilgi dzīvojuši padomju sistēmā un bijuši atrauti no pasaules mākslas un modes procesiem, pēkšņi mēģināja runāt savā balsī. Tās centrā ir “Nepieradinātās modes asamblejas” mantojums – 90. gadu modes un mākslas notikums, kurā mode nebija tikai apģērbs, bet arī protests, eksperiments, performance un vēlme būt brīvam.
Autore: Ligita Kupčus-Apēna
