“Ar grandiozu Zaļumu balli esam atklājuši vasaras sezonu. Uh, cik tas bija lustīgi, smeķīgi un patiesi! Paldies par kopīgo piedzīvojumu dejā!” horeogrāfs un dejas pedagogs Jānis Purviņš feisbukā uzrakstījis visai lielajai tautas deju ansambļa “Līgo” saimei.
Ar piedzīvojumu viņš domājis daudzējādā ziņā neparastu dejas izrādi 20. gadsimta 30. gadu stilistikā, kuras pirmizrāde notika 9. maijā Skrundas estrādē. Sociālajos medijos iespaidi nenoplok. Cilvēki pozitīvi reaģē uz fotogrāfijām un velta komplimentus gan 100 cilvēku lielajai trupai, gan izrādes autoram – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas katedras maģistrantam Krišjānim Bitem no Rudbāržiem.
Kāda skatītāja izrādes galerijā atstājusi komentāru: “Ir dažādi maģistra darbi. Tādi, kurus izlasa tikai trīs cilvēki un noliek plauktā. Ir tādi, kas atklāj ko būtisku un maina lietu kārtību. Un arī tādi, kurus cilvēki brauc skatīties no malu malām. Šis noteikti ir viens no labākajiem un baudāmākajiem maģistra darbiem, ko esmu piedzīvojusi.”
Cita sajūsminājusies par gaumīgu pagātnes inscenējumu: “Par vasaras vakariem, kad tika vilktas skaistas kleitas, spodrinātas kurpes, zagti skatieni un dejots līdz pēdējam valsim! Par jaunības trakulību, pirmajām simpātijām un neaizmirstamiem mirkļiem!” Kāds atzinies, ka kļuvis nostalģisks: “Atsauca atmiņā omītes dziedātās dziesmas un reiz stāstīto par zaļumballēm.”
Pastiprina senus modes kliedzienus
Ar Krišjāni Biti un viņa maģistra darba vadītāju Jāni Purviņu satikāmies Skrundas estrādē dienu pirms izrādes. Tobrīd abi izvairījās teikt, ka iestudējums ir izdevies, jo skatītāju un maģistra darba vērtētāju reakcija neesot prognozējama. Kaut nu būtu zinājuši, ka Krišjāņa darbu novērtēs ar 10 ballēm!
“Doma par zaļumballi bija radusies labu laiku iepriekš, taču realizēšanai neredzēju īsto brīdi, līdz sāku domāt par maģistra darbu,” atcerējās jaunais speciālists. Ideja uzplaukusi mīļās atmiņās par viņa vecvecmammu Amildu Augusti Teibi. Krišjānis ļoti labi atceras viņas jaunības stāstus, sevišķi spilgti ir fragmenti par saviesīgo dzīvi.
Katram maģistra programmas beidzējam obligāti jāizstrādā divi darbi – teorētisks un praktisks. Krišjānis rīkojās neierasti un abus apvienoja – pētījumā meklēja afišas, fotogrāfijas un citas vēstures liecības par dzimtajos Rudbāržos savulaik rīkotām zaļumballēm, izlodāja Latviešu folkloras krātuves digitālo arhīvu “Garamantas.lv”, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva audiovizuālo dokumentu digitālo krātuvi “Redzi, dzirdi Latvju” un citas vietnes, lai ieraudzītu tēmas kopainu.
“Sākotnēji likās, ka materiālu nebūs daudz, taču klāsts izrādījās plašs un bagātīgs. Izpētīju, ko tajā laikā jaunieši dejoja, piemēram, lambetvoku, kas ienāca no Lielbritānijas, un ungāru vengerku. Daudzām populārām dejām pamatā bija mūsu tautas soļi,” Krišjānis rezumēja.
Skrundas estrādē izsludinātajai “Grandiozajai Zaļumu ballei ar deju izrādīšanu” jaunais speciālists sacerēja 14 horeogrāfiju, kurās atbalsojas vecvecmāmiņas jaunības modes kliedzieni. Jānis Purviņš piebilda: “Teorētiskā bāze ir gana interesanta un jaudīga, no dejas viedokļa – reti skatīta. Ar Krišjāni ilgi runājām par to, kam jātop – uz vēstures liecībām balstītai ilustrācijai vai tomēr autora sajūtai, interpretācijai un galu galā horeogrāfijai. Maģistra darbam tomēr jāparāda meistarība specialitātē. Ir sanācis veiksmīgs, gribētos pat teikt, pirmreizīgs, notikums, kurā apvienota teorija un gana interesanta māksla. Pētniecībā mēdzam runāt par pētījumā balstītu mākslu, manuprāt, Krišjānim tāda ir izdevusies.”
Lai publikai parādītu savas jaunrades un pētījuma sintēzi, Krišjānis palīgā aicināja Jāņa Purviņa vadīto tautas deju ansambli “Līgo” un vidējās paaudzes deju kolektīvu “Līgo”, kā arī paša vadīto senioru deju kolektīvu “Līgo seniori”. Nostāsti par senām zaļumballēm Skrundas pusē rīdziniekus iedvesmoja ne pa jokam – viņi nodibināja kapelu “Šivermaņi”, savu dzimtu krājumos sameklēja autentiskus apģērbus, apavus un aksesuārus. Kā pietrūka, to izgatavoja savām rokām.
Debitē Deju svētkos
Jaunietis vēlējies parādīt savu horeogrāfisko rokrakstu, bet darba vadītājs runā par individuālām radošām iezīmēm. “Jaunajiem horeogrāfiem jāizēd vismaz puspudu sāls, lai deju mežģīnēs saprastu, kas pie kā turas. Arī pēc desmit gadiem nez vai varēsim runāt jau par rokrakstu. Toties Krišjāņa personību gan var manīt. Viņš ir gana nebēdnīgs, tāpēc arī maģistra darbā ir lustīgi numuri,” pedagogs izteicās atzinīgi.
Kas notiks, tiklīdz diploms būs saņemts? “Horeogrāfiem ir brīnišķīga iespēja – Jaunrades deju konkurss Valmierā. Varu piedalīties un cerēt, ka kādu manu darbu kādreiz iekļaus lielajos Deju svētkos,” stāstīja Krišjānis. “Viņš nepasaka, ka 23. maijā II Jauniešu deju svētkos Liepājā viņa dejai bija pirmizrāde – C grupas kolektīvi no visas Latvijas dejoja “Cipu, capu”. Domāju, ka Krišjāņa ceļš ir iezīmēts,” smaidīja Jānis Purviņš.
Autore: Ieva Vilmane, “Saldus Zeme”
