Jaunais gads sācies ar sen gaidīto ziemu, un tas nozīmē — slēpošanas trašu uzturētājiem var novēlēt tikai vienu: lai mīnusi pieturas! Kamēr daļa cilvēku vēl domā, vai izvilkt slēpes no garāžas, citi jau strādā pilnā sparā, izmantojot katru sala stundu. Kurzemē ziemas sporta trašu uzturēšana ir lielāks izaicinājums nekā valsts austrumos, kur sniega sega parasti noturīgāka, tomēr entuziasms dara savu — kaut uz nedēļu, bet trases būs vaļā!
Sporta kluba «Raimaks» vadītājs Mareks Birkentāls stāsta, ka šī sezona Mundigciemā sākusies cerīgi. Distanču slēpošanas trase, kas ir 4,5 kilometrus gara, tika atklāta 3. janvārī. «Pašlaik izskatās labi. Sezona mums ir vienlaikus ar citiem Latvijā, bet Kurzemē esam principā vienīgā tāda mēroga trase,» viņš saka. Tā ir plata — astoņi metri — un slēpot iespējams abos virzienos, kas ļauj izvairīties no vienveidības un reiboņa sajūtas, ko mēdz radīt apļi vienā virzienā.
Pagājušā ziema daudziem palikusi atmiņā kā teju neesoša, taču «Raimaka» trase toreiz izrādījās izņēmums. «Mēs principā bijām vienīgie Latvijā, pie kuriem varēja paslēpot. Bija vaļā apmēram sešas dienas, bet tās bija grandiozas — te saskrēja visa Latvija, nebija kur ābolam nokrist,» atceras Mareks. Arī šogad interese ir liela, un uz Mundigciemu brauc ne tikai kurzemnieki, bet arī slēpotāji no citiem reģioniem.
Šī ir dabīgā sniega trase, tāpēc atkušņa laikā tā tiek slēgta. «Ja ir plusi, nelaidīsim virsū, lai to nesabojātu. Dabīgais sniegs sasalst ar iespiedumiem, un pēc tam to ir grūti izlīdzināt,» skaidro Mareks. Ikdienā uz vietas vienmēr ir kāds no komandas, un iepriekš zvanīt nav nepieciešams — var vienkārši braukt un slēpot.
Pieejami arī instruktoru pakalpojumi, taču pieprasījums pēdējos gados ir neliels. «Cilvēki ir priecīgi vispār par iespēju pastāvēt uz slēpēm. Tie, kas ņem instruktorus, parasti grib iemācīties slēpot ātrāk un nopietnāk. Pārējie vienkārši bauda dienu — apstājas, fotografējas, izbauda sniegu,» stāsta Mareks. Uz vietas pieejama arī slēpju noma un serviss, un daļa klientu pat atstāj savu inventāru uz vietas, lai tas būtu sagatavots nākamajai slēpošanas reizei.
Trasi uztur cauru gadu
«Tie, kas brauc garām, redz, ka trasi uzturam visu gadu, ne tikai ziemā. Vasarā neizpaliek zāles pļaušana. Tas ir tīrs entuziasms. Ja ziema būtu trīs mēnešus gara, tad būtu citādi,» teic sporta kluba vadītājs. Viņa motivācija ir vienkārša: dot iespēju arī kurzemniekiem baudīt ziemas sportu.
Līdzīgas sajūtas ir arī sporta kompleksa «Kamparkalns» saimniekam Almantam Kalniņam. Viņš atzīst, ka ziemu gaida ar duālām izjūtām: «No vienas puses — gaidu, no otras — ceru, ka tā atnāks vēlāk, jo, kad ir sals, neatkarīgi no tā, vai ir nakts vai diena, sākas skriešana un sniega pūšana.» Pirmajās sala dienās ar sniega pūtējiem tika saražots sniegs ragaviņu kalniņam un lēzenajai trasei, bet tagad savu kārtu gaida lielā trase.
«Pamatā mēs ražojam pusmetru līdz 70 centimetriem biezu sniegu — gan distanču trasei, gan kalniem. Tas ir vienīgais veids, kā noturēt iespēju slēpot arī pie neliela atkušņa, jo sniega masa ir tik liela, ka tā saglabājas un labā kvalitātē. Un to pierāda arī tas, ka pasaulē neviens kauss vairs nenotiek uz dabīgā sniega, visur uz mākslīgā,» skaidro Almants.
Nelieli plusi problēmas nesagādā
«Trīs dienas ar plus diviem trīs grādiem mums nekaitē. Sniegs maina struktūru, bet var slēpot. Kad atkal uznāk sals, mēs to frēzējam; ja neuzsnieg, tad pūšam klāt, lai sniegs būtu maigāks, jo pēc frēzēšanas tas ir līdzīgs rupjas sāls struktūrai, kas nepatīk ne mammām, ne bērniem. Tādiem īstiem profiņiem patīk cietāks sniegs, bet tie īstie, visticamāk, brauc uz lielajiem kalniem vai arī atbrauc šeit vakarā izvēdināt galvu uz pāris stundām,» novērojumos dalās Almants.
Instruktoru pakalpojumi Kamparkalnā ir pieprasīti biežāk nekā distanču trasēs, jo ātrums un augstums rada nedrošību. «Kad māk nobremzēt, pagriezties un uzbraukt kalnā ar pacēlāju, faktiski instruktoru vairs var neņemt. Interesanti — kalnos ārzemēs, lielākajos Latvijas kalnos instruktoru pakalpojumu sniegšana izveidojusies kā mazais papildu biznesiņš. Tas ir mans personīgais viedoklis, ka grib pārapmācīt, sakot, kamēr nebūs piecas instruktāžas, nekas nesanāks. Bet katrs bērns, katrs cilvēks ir individuāls. Viens pusstundas laikā apgūst bremzēšanu, augšā uzbraukšanu, griešanos, jo, iespējams, ir braucis ar distanču slēpēm vai darījis vēl ko citu, bet kādam paiet ilgāks laiks. Apmācību nepieciešamība ir ļoti individuāla,» viņš ir pārliecināts, piebilstot, ka, ja nepieciešams instruktors, iepriekš jāsazinās, lai vienotos par laiku. Kamparkalns ir atvērts katru darba dienu no 14.00, bet brīvdienās no 10.00.
Ap 60 %—70 % ir pastāvīgie kalna apmeklētāji, pārējie — no dažādām Latvijas vietām: no Ventspils, Liepājas, Kuldīgas, Saldus. «Arī no Tukuma, lai gan viņiem pašiem savs kalns. Cilvēki grib pamainīt — talsinieki brauc uz Tukumu, un viņi pie mums,» teic sporta kompleksa saimnieks.
Izaicinājums — sezonalitāte
Almants atzīst, ka, ņemot vērā, kādas bijušas pēdējo trīs gadu ziemas, mūsdienās šo biznesu sākt no nulles būtu izaicinoši: «Mēs to izdarījām pirms 20 gadiem, tehnika ir. Ja ir sals — ražojam, ja nav — neko, neiespringstam. Pagājušajā gadā sezona bija trīs nedēļas. Tajās var «atsist» darba algas un sniega pūšanu, priecāties, ka nav «iebraukts» mīnusā. Ja var nostrādāt mēnesi, tad jau ir labi. Ja sezona garāka par mēnesi — tas jau ir bonuss.»
Dārgākā ir sniega ražošana, un reti gadās sezona, kad sniega sega nebūtu jāatjauno. Kamēr prognozes sola mīnusus, trasēs valda piesardzīgs optimisms. Ziema Kurzemē vienmēr ir izaicinājums, bet arī iespēja. Un, kā smaidot saka Almants — Ziemassvētku brīvdienās apēstie pīrādziņi vislabāk «nodeg» tieši uz kalna.
#SIF_MAF2025
