Dienasgrāmata, e-klase, plānotājs un ieraksti platformā «X» — kas tiem visiem kopīgs? Izrādās, tie visi var būt vēstures liecības. Piezīmes par govju slaukšanu, kino apmeklējumu vai pirmo mīlestību nākotnes pētniekiem ir tikpat vērtīgas kā ziņas par kariem un politiskiem lēmumiem. Kāda nozīme dienasgrāmatu rakstīšanai ir laikmetā, kad personīgās dzīves nokrāsas biežāk nonāk sociālajos tīklos, nevis uz papīra? Talsu Galvenajā bibliotēkā par šo tematu aicināja domāt Latvijas Universitātes asociētā profesore Sanita Reinsone.
«Dienasgrāmatas ir manā uzmanības centrā. Mēģinu radīt plašu ainu — kā tās raksta, kas tiek fiksēts un ko šīs liecības atklāj par savu laiku,» skaidro S. Reinsone. Viņas rokas ir turējušas gan dienasgrāmatas, kas datētas ar 20. gadsimta sākumu, gan tādas, kas rakstītas pavisam nesen.
Dienasgrāmatas dod unikālu iespēju lasīt notikumu atainojumu no dzīva cilvēka perspektīvas, tostarp pētīt, kā atainoti nozīmīgi vēstures notikumi.
«Dienasgrāmatu rakstītāji ir tādi nākotnes muļķīši — viņi pieraksta to, kas notiek šodien, bet nezina, kas būs pēc nedēļas. Tieši tāpēc šīs liecības ir tik vērtīgas,» skaidro pētniece. Atšķirībā no atmiņām, kas top retrospektīvi, dienasgrāmatā ir klātbūtnes fiksācija.
Ne pašam, ne citu acīm
Tomēr dienasgrāmatas ir ļoti trausls materiāls. «Mana meita rakstīja dienasgrāmatu. Es viņai teicu — nelasīšu, tikai nolikšu atvilktnē, lai pēc 20 gadiem paskatītos. Pēc aptuveni mēneša sarunājām, ka tomēr kopā to pašķirstīsim, papētīsim. Secināju, ka visas lapas ir izplēstas un palicis tikai viens zīmējums. Tā notiek ļoti bieži — autori iznīcina savus pierakstus,» stāsta S. Reinsone. Arī viņa pati pieder pie tiem, kas jaunības dienu piezīmes iznīcinājusi neilgi pēc to uzrakstīšanas. Daļa pasākuma apmeklētāju atzina, ka arī viņu dienasgrāmatas nepaliks vēsturei. «Man tagad būtu ārkārtīgi interesanti izlasīt, ko rakstīju 13 vai 14 gados. Bet šādas iespējas man vairs nav,» saka S. Reinsone.
«Bijām uz tirgu»
Pētniece atklāj, ka latviešu dienasgrāmatas bieži raksturo praktiskums — tajās pierakstīts, kas katrā dienā padarīts. Piemēram, Emīls Pudelis vairāk nekā 30 gadus katru dienu atzīmēja padarīto, piemēram: «Grābu sienu»; «Bijām uz tirgu». Reinsone atzīmē, ka šāds lakonisks teksta formāts ir gandrīz kā Twitter (tagad platformas «X») ieraksts pirms simts gadiem. Tādēļ ienākusi prātā ideja tieši šos dienasgrāmatas ierakstus publicēt sociālajos tīklos, ļaujot lasītājiem sekot ikdienas ritējumam pagātnē.
Šādi ieraksti rāda, ka vēsture nesastāv tikai no kariem, apvērsumiem un politiskiem lēmumiem. Vēstures liecības ir arī govju slaukšana, kino apmeklējums, pirmā mīlestība vai atzīme par laikapstākļiem. Tieši šī perspektīva ļauj ieraudzīt laikmetu pilnīgāk.
No ceļojuma uz Panamu līdz barikādēm
Klātesošie varēja iepazīt dienasgrāmatu fragmentus no dažādiem laikiem, arī ieskatīties kāda 17 gadus veca jaunieša, matroža Kārļa Lapiņa dzīvesstāstā. Dienasgrāmata sarakstīta 1936.–1937. gadā, kad jūrnieks devies savā pirmajā jūras braucienā ar tvaikoni «Rasma». Pabijis Klusajā okeānā, netālu no Kubas, Jamaikas, ASV, braucis caur Panamas kanālu līdz pat Tokapiljai (Tocapilla) Čīlē. Lakoniskajos ierakstos autors fiksē atrašanās vietu, laikapstākļus, neredzētus augus un dzīvniekus, kuģa ikdienas notikumus, maltītes… Piemēram: «Pirmo reizi redzēju lidojošas zivis.» Diemžēl viņa dzīve bija īsa — atgriezies mājās slims un mira, atstājot tikai šos pierakstus kā liecību par viņa vienīgo piedzīvojumu.
Savukārt kāda 12 gadus veca meitene savā dienasgrāmatā 1991. gadā fiksējusi izjūtas par barikāžu laiku — kas noticis Augstākajā Padomē, secību, kā citas valstis atzinušas Latvijas neatkarību. Viņas piezīmes ir emocionāli tiešas, rakstītas brīdī, kad nākotne vēl bija neskaidra.
Pa pēdām dienasgrāmatas autorei
Detektīvstāsta cienīgus notikumu pavērsienus S. Reinsone piedzīvoja pirms sešiem gadiem, kad pētnieces rokās nonāca nezināmas meitenes dienasgrāmata. Pēc tajā minētajiem vietu aprakstiem, šķetinot pavedienu pēc pavediena, atklājās, ka tā piederējusi trimdas rakstniecei Irmai Vīksniņai. Dienasgrāmatā iezīmējas rakstnieces jaunības spīts un nevēlēšanās dzīvot zem padomju varas. Noskaidrojot iespējamo dienasgrāmatas autori, pierakstu paraugs nonāca pie viņas dēla Čikāgā. «Viņš atpazina rokrakstu. Tā bija emocionāla viņa tikšanās ar mammu, viņš uzzināja par laiku, par ko mamma vispār neko nerunāja,» pastāsta S. Reinsone.
Arī mīlas stāsti un fakti
«Mums krājumos ir simtiem dienasgrāmatu. Daudzas no tām digitalizējam, lai tās būtu pieejamas pētniekiem un sabiedrībai. Skatoties kopumā, tās veido unikālu pārklājumu par 20. gadsimtu,» stāsta S. Reinsone. Tur ir gan mīlestības stāsti, gan randiņu pieraksti («sestdien iepazināmies»; «otrdien — kino»; «ceturtdien — neatnāca»), gan arī lakoniskas piezīmes par deportācijām: «26. marts. Izvešanas turpinās.»
Tieši šī daudzveidība padara dienasgrāmatas par vērtību — tās ļauj saprast, kā cilvēki dzīvoja, ko pārdzīvoja un arī — par ko klusēja. Atvērts paliek jautājums — kāpēc maz rakstīts par kādiem ārējiem notikumiem vai, tieši otrādi, kāpēc kādas dienasgrāmatas neatklāj dvēseles dziļumus… Pētniece uzsver, ka laikos, kad dienasgrāmatu rakstīšana bija populāra, paralēli ļoti dzīvas bija arī citas rakstīšanas formas, piemēram, vēstuļu rakstīšana. Līdz ar to — kas neuzrakstīts dienasgrāmatā, varēja tikt uzrakstīts vēstulē vai otrādi.
Ko lasīsim pēc gadiem 60?
Šodien daudzi savas pārdomas pieraksta datorā vai sociālajos tīklos. S. Reinsone pati atzīst, ka pierakstus veic «Google» dokumentos. Tomēr viņa vērš uzmanību — papīra liecības saglabājas, bet digitālā satura nākotne ir neskaidra. «Platformas pieder kādam, un tās var pazust vienā mirklī. Man ir aizdomas, ka šodienas pieraksti lielā mērā izzudīs. Tas būs melnais caurums nākotnes pētniekiem.»
Vai pēc gadiem 50 kāds varēs lasīt 2025. gadā rakstītas jaunieša atziņas par pirmo mīlestību, par piedzīvotu netaisnību vai jau kādas nobriedušākas personas pārdomas par dzīves jēgu un pasaules notikumiem? Tas atkarīgs no mūsu izvēlēm — rakstīt vai nerakstīt.
Pasākums notika cikla «Latviešu grāmatai 500» ietvaros sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku un Latvijas Republikas Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu.
#SIF_MAF2025
