Ar Ivetu Šneideri, kas radījusi zīmolu «Ivetas sieri» un arī pircēju atzītos gardos sierus, satiekamies gada darbīgākajā laikā. Kā pati atzīst, tāds mierīgākais laiks, kad var ievilkt elpu, ir no februāra līdz Lieldienām.
— Kā sākās «Ivetas sieri»?
— Tas bija ļoti sen — pirms astoņiem gadiem… Mani iedrošināja piensaimnieki Valdgales pagastā Oskars un Evija Tālbergi, no kuriem jau visus astoņus gadus ņemam pienu. Viņi bija tie, kas teica, lai mēģinu. Esam mēģinājuši arī no cita piena, bet tikai no viņiem ņemtā piena izdodas pavisam garšīgs siers un apjomā bagātīgāks. Sākām parastos apaļos sierus, bet tad iedomājos — kāpēc gan man nevarētu būt tādas siera bumbiņas kā veikalā? Bet nekādi neizdevās. Beigās mums bija siera klucīši nevis bumbiņas.
— Kaut kas savs!
— Jā, galvenais, ka nevienam tādu nav! Tirdziņos iet pat ļoti labi. Mani sieri ir gaidīti jau daudzos tirdziņos Jelgavā, Liepājā, Ogrē, Kuldīgā. Tie man ir tādi pamata tirdziņi, uz kuriem es braucu. Talsos pat retāk. Tagad tirdzniecības centrā «Jāņa Centrs» piektdienās un sestdienās esam atrodami. Arī tur iet labi. Nekāda vaina!
— Kā ar pircējiem?
— Pircēji ir ļoti dažādi, bet pārsvarā man ļoti patīk tirgošanās process. Es esmu tagad tik ļoti pieradusi pie tirdziņiem, ka mājās, ja sestdienā nav tirgus, nemāku vairs uzvesties (smejas). Iesaistāmies mēs visa ģimene. Ļoti labi tirgošanās amatu apguvis znots. Vīrs ir galvenais, kas kūpina sieru. Tagad taisa siera smēriņu, kas ir ļoti iecienīts. Meita pašreiz ir dekrētā, bet visu laiku arī palīdzēja. Vedekla ļoti palīdz ar dokumentiem. Tā mēs paši visu darām. Dažkārt ir reizes, kad vienā Latvijas galā tirgojos es un citā pusē kāds cits.
— Tad noteikti var teikt, ka ģimenes uzņēmums.
— Noteikti, jā! Kādreiz nebija tādas domas nemaz. Strādājām dažādus algotus darbus, un tikai tagad strādājam mēs paši sev. Cik saražojam, tik arī pārdodam. Praktiski nekas mums arī neiekrājas, nepaliek pāri. Ar tiem gadiem izstrādāts arī tas, cik katrā tirdziņā ir vajadzīgs.
— Kā sieru garšu idejas rodas?
— Nu jau beigu beigās esmu palikusi pie četrām sieru garšām spainīšos. Daži atkrita, jo maz pirka, un tad daudz vairāk palika pāri. Pamatā man ir svaigpiena mājas siers eļļā ar mocarellas garšvielām, ar Toskānas garšvielām, siers ar ķiplokiem un zaļumiem un siers ar ķiplokiem un papriku. Vēl ļoti iecienīts ir arī kūpinātais svaigpiena siers. Tādu nav nevienam! Ir arī ritulīšos svaigais siers ar amoliņu, tomātiem, ķiploku un siera smēriņš. Es pat nezinu, no kurienes tās garšas radās. Pamazām pirkām garšvielas, kaut ko mēģinājām, un, kas pašiem garšoja, tas arī tika uz tirgošanu. Tagad jau garšvielas jāpērk kilogramiem. No puskilograma garšvielu var sataisīt tikai aptuveni 15 spainīšus. Katrs kubiciņš ir apviļāts garšvielās un sakārtots spainīti, ka pat šķirbiņas neveidojas.
— Kā vispār nāca ideja pakot sieru spainīšos?
— Sākumā likām salātu plastmasas trauciņos, bet no tiem eļļa lija pa visām malām ārā. Eļļas liešanas procesam roku tagad «piešāvis» znots.
— Kas jums pašai ir mīļākais siers?
— Pat nezinu — tā pa gabaliņam, pa kumosiņam visi!
— Jūs paši gatavojat sieru, bet vai to pērkat arī veikalā?
— Protams, pērkam! Ļoti garšo «Ievas siers» un cietie sieri, ko mēs paši netaisām.
— Kāds un cik garš ir ceļš no piena līdz gatavai produkcijai?
— Tāls! Tas viss ir roku darbs. Vārām pienu, izvārām sieru, salejam kastītēs. Sākumā lējām apaļās veidnēs, bet sapratām, ka tā kvadrātiņus ir ļoti grūti sagriezt. Tagad lejam četrkantīgās veidnēs. Nospiežam, gāžam ārā jau tādu kā plātsmaizi un griežam klucīšos. Tad katru klucīti apviļājam garšvielās, kārtojam katru no tiem, lai aizpildās viss spainītis un aplejam ar nedaudz eļļas. Tā ir kā konservants. Lai gan izklausās, ka eļļu izmantojam daudz, tā nebūt nav, jo tad, kad sieru izēd, eļļa ir vien kāda ēdamkarote. Stundā izdodas sagatavot ap 15 spainīšu, tā tās dienas aizrit.
— Šķiet, zīmols «Ivetas sieri» gadu laikā nu pazīstams visā Latvijā?
— Jā, tas ir labi! Zvana mums pat no Daugavpils, no visām pusēm! Sierus esam sūtījuši pat ar pakomātu.
— Pirms tiem astoņiem gadiem varējāt ko tādu iedomāties?
— Pat sapņos nerādījās, cik labi mums ies!
— Varbūt ir kāda recepte, kā sierus vislabāk baudīt?
— Ja runājam par siera kubiciņiem, izcili tie iederas lapu salātos, arī brokastu karstmaizēs. Lai gan karstmaizēs nekūst, tas paliek ļoti, ļoti mīksts. Parasto sieru var arī cept. Tad tas arī paliek mīksts, mīksts. Amoliņu sieru var baudīt ar kādu ievārījumu vai medu. Ir tādi pircēji, kas iemanījušies pirkt vairāk un uz kādu laiku uzglabāt pat saldētavā. Arī sieru spainīšos var likt saldētavā. Atkausējot tiem nemainās nedz struktūra, nedz garša, jo tur ir eļļa un ūdenim nav, kur sasalt.
#SIF_MAF2025
