Ik pa laikam sabiedrību satricina traģiski notikumi, kuros pēkšņi un priekšlaicīgi apraujas pusaudžu dzīvības. Neatkarīgi no nelaimes cēloņiem, tas liek uzdot smagus jautājumus — cik droši mūsu bērni jūtas un cik patiesi tuvu mēs esam brīžos, kad pasaule viņiem kļūst par smagu? Kā atpazīt bērna kluso palīgā saucienu, un kā pieaugušajiem kļūt par drošo salu krīzes brīdī? To Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, 1. jūnijā, Bērnu aizsardzības centrs (BAC) kampaņā «Maza Tava rīcība = bērnam liela drošība» apsprieda ekspertu diskusijā, kas veltīta bērnu un pusaudžu paškaitējuma problēmai Latvijā.
Pusaudžu vecums ir izaicinājumu pilns, bet pēdējos gados speciālisti ceļ trauksmi par satraucošu tendenci — izteiktu bērnu un jauniešu paškaitējuma pieaugumu. Veselības aprūpes dati liecina, ka sešu gadu laikā to bērnu skaits, kuri vērsušies pēc palīdzības saistībā ar paškaitējumu, ir desmitkāršojies. Tikmēr aiz statistikas datiem slēpjas mūsu bērni un ģimenes, kuras bieži vien jūtas bezspēcīgas un apmaldījušās.
Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis ik gadu saņem simtiem zvanu no izmisuma pilniem jauniešiem un viņu tuviniekiem. Pozitīvā tendence ir tā, ka palīdzību meklē arvien biežāk, taču eksperti norāda — sabiedrībā joprojām trūkst izpratnes un valda spēcīgi aizspriedumi, kas liedz problēmu laikus ieraudzīt un risināt.
«Aisberga redzamā daļa»
Kā skaidro bērnu psihiatrs, Pusaudžu resursu centra (PRC) valdes loceklis un attīstības vadītājs Ņikita Bezborodovs, paškaitējums ir «lietussarga termins», kas ietver dažādas uzvedības — gan suicidālu, gan nesuicidālu rīcību, kā arī augsta riska uzvedību. No 2018. līdz 2024. gadam vecuma grupā līdz 25 gadiem pašnāvību izdarījuši 112 jaunieši, no kuriem 87,5 % ir puiši; neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukumu skaits saistībā ar paškaitējuma mēģinājumiem pārsniedzis 2000, šajā statistikā dominējot meitenēm.
«Kontaktu skaits veselības aprūpē šajā periodā ir desmitkāršojies,» uzsver Ņ. Bezborodovs. «Pieaugums liecina arī par to, ka arvien vairāk jauniešu vēršas pēc palīdzības, taču šie dati ir tikai aisberga redzamā daļa.»
Liela daļa jauniešu paškaitējošu uzvedību veic gadiem, nekad nenonākot ārstu redzeslokā.
Sabiedrībā valda stereotips, ka šādas problēmas skar tikai sociāli mazaizsargātos, taču BAC vadītāja Gunita Kovaļevska šo mītu kliedē: «Paškaitējums nešķiro, vai tā ir materiāli nodrošināta vai mazāk nodrošināta ģimene, jo tas saistīts ar konkrētā bērna nespēju regulēt emocijas. Ļoti dominē sevis nepieņemšana un vientulība, kā arī apkārtējo neizpratne par bērna izvēlēm.»
Fiziskas sāpes kā glābiņš
Lai bērnam palīdzētu, vecākiem vispirms ir jāsaprot, kāpēc šāda uzvedība vispār veidojas. Eksperti atgādina — paškaitējums vienmēr ir signāls par neatrisinātu problēmu. Zems pašvērtējums, nespēja tikt galā ar spriedzi un piedzīvota vardarbība mēdz būt vieni no galvenajiem iemesliem, kādēļ bērni sāk nodarīt sev pāri. Pusaudžu spēja regulēt intensīvas emocijas vēl nav līdz galam nobriedusi, un paškaitējums kļūst par neveselīgu instrumentu, kā tikt galā ar distresu (nekontrolējams stress, ar kuru organisms netiek galā — red.).
«Nesuicidālam paškaitējumam kā uzvedībai vienmēr ir mērķis. Viens no tiem ir emociju regulācija: fiziskas sāpes liek izstrādāties endogēnajiem opiātiem, kas uz brīdi atsāpina gan fiziskas, gan emocionālas ciešanas,» skaidro Ņ. Bezborodovs, piebilstot, ka radītais atvieglojums ir īslaicīgs un ātri vien pārvēršas apburtajā lokā. Smagāku traumu gadījumos tas ir psihes aizsargmehānisma pārtraukšanas mēģinājums, kad jaunietis vairs nejūt neko un paškaitējums ir veids, «kā vismaz kaut ko sajust».
Svarīgi ņemt vērā arī dzimumu atšķirības. Sabiedrība meitenēm biežāk iemāca negatīvās emocijas vērst pret sevi, kamēr puiši tās izlādē uz āru. Tāpēc zēnu riskantā uzvedība — staigāšana pa tiltu margām, aizliegtu vielu lietošana — ir tieši tāds pats palīgā sauciens kā fiziski griezumi uz meiteņu rokām.
Izmaiņas bērna uzvedībā
Pusaudži izjūt milzīgu kaunu par savu rīcību un ļoti bieži izvēlas «klusēt», cītīgi slēpjot ievainojumus. Tāpēc vecākiem ir jābūt vērīgiem pret mazām ikdienas detaļām.
Biedrības «Ogle» pārstāve un sociālā pedagoģe Agnese Grāvīte-Rožkalne norāda uz būtiskām pazīmēm: «Bērni var nēsāt apģērbu ar garām piedurknēm, apsiet lakatiņus vai daudzas krellītes, lai noslēptu ievainojumus un rētas. Ja asinis izsūcas cauri kreklam, bērni visbiežāk neatzīsies, bet izdomās attaisnojumus, piemēram, ka saskrāpējis kaķis.»
Paškaitējums ne vienmēr ir uzreiz pamanāms. Tā nav tikai roku graizīšana; tas var tikt veikts uz kājām, vēdera vai izpausties kā matu raušana vai ādas plucināšana. Ja bērns pēkšņi norobežojas, kļūst klusāks vai atmet interesi par saviem iepriekšējiem hobijiem, tās ir mazas izmaiņas, kuras nedrīkst atstāt bez ievērības.
Ko darīt un nedarīt vecākiem?
Viena no biežākajām pieaugušo kļūdām ir iekrišana vienā no diviem grāvjiem: paniska un dramatiska reakcija, kliedzot un vainojot bērnu, vai problēmas ignorēšana un normalizēšana, cerot, ka tas «ir tikai vecuma posms». Jaunieša izteikta frāze «visi tā dara» var būt aizsargreakcija.
Kovaļevska dalās ne tikai profesionālajā, bet arī personīgajā pieredzē: «Kā mamma, kura to ir piedzīvojusi, varu teikt, ka pirmā emocija ir panika un sevis vainošana. Lai palīdzētu bērnam, vecākiem ir jāvēršas pēc profesionālas palīdzības un terapijas arī pašiem sev. Darbojas «skābekļa maskas» princips — mēs nevaram palīdzēt bērniem, ja paši netiekam galā ar savām šausmām. Tāpēc aicinu vecākus meklēt atbalstu, jo sekas var būt briesmīgas. Tā baiļu sajūta, ka tas var atkārtoties, joprojām ir. Svarīgi, ka mēs kā vecāki esam pieejami sarunai un nenosodām.»
Vecāka uzdevums ir būt līdzās — radīt mierīgu, nenosodošu telpu sarunai un neuzņemties izmeklētāja lomu. Vislabāk šādas sarunas veidot neitrālā vidē, piemēram, gatavojot vakariņas vai dodoties pastaigā, un tad, kad bērns ir izgulējies un paēdis.
Kur meklēt palīdzību?
Paškaitējums ir mazināms, ja bērns un ģimene laikus saņem atbalstu. Latvijā darbojas daudzpakāpju sistēma — no uzticības tālruņiem un skolas sociālā pedagoga līdz pat specializētajai terapijai, ko nodrošina PRC un Bērnu klīniskā universitātes slimnīca.
Labklājības ministrijas vecākā eksperte Inga Martinsone rosina nebaidīties un spert pirmo soli: «Iesaku visiem vecākiem vērsties pie speciālistiem uz vismaz vienu pirmreizējo konsultāciju, jo pat profesionāļiem ir ārkārtīgi grūti būt terapeitiem savā ģimenē.»
Ārkārtīgi liela loma ir starpinstitucionālajai sadarbībai, iesaistot skolu, sociālos dienestus un ārstus, ko nevajag uztvert kā «sodu», bet gan kā reālu drošības tīklu bērnam. Turklāt speciālisti atgādina — uzticības tālrunis paredzēts ne tikai bērniem, bet arī vecākiem un skolotājiem brīžos, kad nepieciešams tūlītējs padoms.
Skumjas, dusmas un bailes ir normālas cilvēka emocijas, nevis slimības pazīmes. Jo ātrāk iemācīsimies pieņemt un izrunāt bērna emocijas, jo ātrāk mūsu bērniem vairs nevajadzēs meklēt palīdzību, sāpinot sevi. Klātbūtne un spēja ieklausīties ir vērtīgākais, ko varam sniegt.
#SIF_MAF2026
