Mazirbe ir īpaša. Tur satiktie atgādina, ka lībiešu kultūra nav pagātne, bet joprojām dzīva tagadne. Par to, cik daudz darba, neatlaidības nepieciešams, lai šīs vieta tāda paliktu, stāsta Teiksma Pobuse, Lībiešu savienības Mazirbes grupas vecākā un Lībiešu tautas nama gide.
— Tikko izskanējusi ziņa, ka Saeimas budžeta komisijā runāts par finansiālu atbalstu Lībiešu tautas nama pieejamībai vasarā. Vēl skaidrosim, cik liels šis atbalsts būs, bet pastāstiet, kādām vajadzībām pašlaik tiek izmantots pašvaldības piešķirtais finansējums?
— Pašvaldības piešķirtais finansējums paredzēts nama uzturēšanai. Lielākā daļa aiziet Lībiešu svētku rīkošanai. Arī pļaujam zāli, par to maksājam vietējam pakalpojuma sniedzējam. Savākšana gan pārsvarā ir manā ziņā. Divas reizes gadā rīkojam talkas. Daudzas iniciatīvas notiek brīvprātīgi, jo nams nepieder pašvaldībai. Tas pieder Līvu savienībai, kas ir nevalstiska organizācija, un algots darbinieks mums nepienākas.
— Kur rodat spēku turpināt?
— Tas sākās brīdī, kad 2018. gadā aizvēra Mazirbes skolu, kur strādāju par skolotāju. Pēc skolas slēgšanas bija skaidrs, ka negribu braukt prom. Piedāvājumi bija Talsos, Vandzenē, bet visa mana dzīve ir te un jūrai pieder mana sirds. Mani uzaicināja strādāt par gidi Lībiešu tautas namā. Aizgāju, iepatikās, un jau septiņus gadus esmu tur. Tīru gan apkārtni, gan telpas, kopju puķu dobes. Esmu gids, skaidroju lībiešu kultūrvēsturi, organizēju pasākumus. Vasarā tautas namā notiek teātra izrādes, performances, tikšanās ar rakstniekiem un dzejniekiem. Visi pasākumi saistīti ar lībiešu kultūru. Jāteic, ka vietējie gan nāk maz. Toties ir daudz vasarnieku. Izglītoti, inteliģenti, viņi apmeklē un interesējas. Brauc arī no Talsiem un Dundagas.
— Pastāstiet par pasākumiem Lībiešu tautas namā.
— Pie mums ik vasaru dzīvo jauniešu teātra trupa «Kvadrifrons». Viņi gatavo izrādes tieši Lībiešu svētkiem. Organizējam arī mākslas izstādes, piemēram, ir bijušas izstādes ar Ilmāra Blumberga un Gitas Šmites darbiem. Bijusi skatāma izstāde «Līvõd jelāmi» par lībiešu dzīvi 20. gadsimta sākumā, kas izceļ arī Bruno Dziadkovska personību (autors lielākajai daļai albuma fotogrāfiju, kas atklāj lībiešu kopienas ikdienu un nozīmīgākos kultūras notikumus 1930. gados — aut.). Regulāri sadarbojamies ar dažādām biedrībām, tostarp režisora Jura Poškus «Mitago rezidenci» un Aināru Ērgli, kas Mazirbē rada dažādas mākslas iniciatīvas. Protams, arī ar baznīcu. Lībiešu svētkos ir dievkalpojums.
Strādājam visā ciemā, ne tikai pie nama. Arī jūrmalu sakopjam. Problēmu ir daudz, bet darām, ko varam.
— Jūs vācat arī mazirbnieku dzīvesstāstus. Kā tas sākās?
— Man vienmēr ir bijusi interese par vēsturi un novadpētniecību. Kad atbraucu uz Mazirbi strādāt skolā, sāku runāt ar cilvēkiem un pierakstīt viņu stāstus. Padomju laikā brīžiem šķita, ka klades jāmet ārā, bet žēl bija, darbs ieguldīts. Un tagad beidzot šis materiāls noder. (Cilvēkstāsti lasāmi livones.net — aut.)
Tautas namā bieži ierodas cilvēki, kas meklē dzimtas saknes. Nesen mūs uzrunāja sieviete no Vācijas, kuras vectēvs 1905. gadā bijis Mazirbes baznīcas mācītājs. Viņai bija saglabājusies fotogrāfija, kurā redzama mācītājmuižas bilde ar vecu ozolu aleju no kuras gandrīz neviens koks vairs nav saglabājies. Brauc tūristi no Sāmsalas, no kurienes daudzi pagājušajā gadsimtā ieradās Mazirbē ar laivām, — kāds te pastrādāja sezonu, bet kāds palika uz dzīvi. Pagājušajā vasarā, kad vadīju ekskursiju grupai no Tartu, stāstīju leģendu par vīra vectēvu Andreju Pobusu. Viņš deviņu gadu vecumā ar radiem pārnācis pāri aizsalušai jūrai un palicis šeit dzīvot. Pēc stāstījuma man pienāca klāt kāda sieviete no grupas un teica — es esmu Helga Pobusa no Sāremas. Andrejs uz dzimto vietu neizbrauca, bet mēs ar vīru braucām meklēt kādu saikni. Neatradām. Bet te ekskursijā Mazirbē — šis uzvārds atnāca pats.
— Cik aktīvi tautas namu apmeklē ārzemnieki?
— Vasarā vairāk nekā vietējie. Varbūt vietējie jau visu zina (smejas). Ārzemniekiem ir liela interese, īpaši studentiem. Šogad bija 50 studenti no Varšavas universitātes, kas studē somugru valodas. Nākamajam gadam jau pieteikta starptautiska ekskursija no Polijas un Vācijas, kam īpaši interesē baltvāciešu vēsture. Tā būs mācību ekskursija, kurā viņi viesosies gan pie lībiešiem, gan suitiem.
— Vai darbs pie nākamajiem Lībiešu svētkiem jau sākts?
— Plānošana pavisam noteikti sāksies janvārī. Tad valde sanāks kopā un lems. Valdē ir septiņi cilvēki, Līvu savienībā pārstāvētas četras lībiešu grupas — Ventspils, Rīgas, Mazirbes un Kolkas. Martā ievēlējām jaunu priekšnieku — Ģirtu Gailīti. Ikdienā viņš ir Rīgā, bet tas netraucē saziņai, gan ar valdi, gan biedriem sazināmies «WhatsApp» grupās.
Pašlaik gatavojamies Jaungada sagaidīšanas pasākumam 31. decembrī. Tāds nav bijis kopš 2010. gada. Cilvēki ļoti to gaida, daudzi pieteikušies. Būs mūzika, lībiešu ansambļi… Ceram, ka šoreiz izdosies, jo iepriekš tādu plānojām 2019. gadā, kad kovids visu izjauca. Tautas nams jāsāk kurināt jau nedēļu pirms pasākuma, lai tas pagūtu iesilt. Tajā nav centralizētās apkures.
Nākamais lielais pasākums — putnu modināšana pavasarī, bet maija sākumā pulcēsimies mūsu Ozolu svētkos. Tad pie simtgades ozoliem un Damberga (lībiešu valodnieks, folklorists, dzejnieks, tulkotājs un skolotājs — aut.) ozola godinām cilvēkus, kas devuši ieguldījumu lībiešu kultūrā.
Aktīvā tūrisma sezona ilgst no maija līdz septembrim. Kad sākas skola un kafejnīca tautas namā aizveras, tūristi pazūd. Tad arī tautas namu turēt vaļā visu laiku vairs nav lietderīgi un par ciemošanos namā iepriekš jāvienojas.
/Fotokolāža veidota no arhīva foto/
#SIF_MAF2025
