«Laukos noteikti nav viegli dzīvot,» atzīst jaunie lauksaimnieki Elīna un Armands Laši, kuri pēc pavadītiem desmit gadiem Dānijā izlēma atgriezties Latvijā, lai pārņemtu Elīnas vecāku saimniecību Dundagas pusē. Paskrējuši jau četri gadi, un viņu saimniecība turpina piedzīvot pārmaiņu laiku — pāreju uz Šarolē šķirnes liellopiem un vēlmi pēc bioloģiskās saimniecības statusa.
«Purgaļos» darba netrūkst. Jaunie saimnieki apsaimnieko 110 hektāru lielu platību. «Šobrīd mums ir 98 lopi, no kuriem 46 ir mammas un divi buļļi,» pastāsta Elīna Lase. Ganāmpulks pēdējos gadus pakāpeniski audzis, un ģimene mērķtiecīgi strādā pie Šarolē šķirnes attīstīšanas. «Mēs lecinām govis ar Šarolē šķirnes bulli, lai izkoptu šķirni un nākotnē būtu tīrākas asinis,» skaidro Armands Lasis. Pēc skata uzreiz pamanāms, ka Šarolē šķirnes liellopi ir gaišāki, masīvāki un piemērotāki tieši gaļas ieguvei. Ne velti tā ir atzīta par labāko gaļas liellopu šķirni Francijā un citviet Eiropā.
Pāreja uz tīršķirnes Šarolē liellopu izkopšanu saimniecībā notiek, pakāpeniski atsakoties no Elīnas vecāku iepriekš turētajām piena govīm. Šī pāreja bijusi loģiska izvēle, jo piena nozare prasa pārāk lielu piesaisti un kvalitātes prasības. «Tagad mēs noteikti ne uz ko nemainītu jau iesākto. Domājam, ka tikai «lielie» paliks piena nozarē,» bilst Elīna Lase.
Atpakaļ uz mājām
«Purgaļi» ir Elīnas dzimtās mājas. Pēc apprecēšanās Armands pirmais devies strādāt uz Dāniju. «Pabeidzu mācības un arī pārcēlos,» stāsta Elīna Lase. Dānijā abi strādāja piena nozarē — Armands noliktavā, bet viņa piena produktu ražošanā. «Pirms pirmā bērna strādāju ar jogurtiem, bet vēlāk pie sieriem. Tā bija neliela zemnieku kooperatīva pienotava, kas ļoti fokusējās uz kvalitāti un ekoloģisku produkciju.»
Nozīmīgais lēmums par atgriešanos Latvijā nenācis vienā dienā. «Mūsu vecākajam puikam bija četri gadi, un sapratām, ka ir pēdējais brīdis izlemt, vai paliekam Dānijā uz visu dzīvi vai tomēr braucam mājās,» atminas Elīna. Svarīgs bijis arī viņas vecāku piedāvājums pārņemt saimniecību. «Katrs no maniem pieciem brāļiem bija aizgājis savu ceļu, un vecāki piedāvāja mums atgriezties. Pārcelšanās bija apmēram divu gadu process. Mums Dānijā jau bija māja, bija jāsakārto dažādas lietas tur un atgriezāmies Latvijā, kad mazākais dēls tobrīd bija tikai pāris mēnešus vecs,» pastāsta «Purgaļu» saimniece. Šodien abi atzīst, ka savu izvēli nenožēlo, jo šeit ir īstā māju sajūta.
Saimniekošanu mācās dienu no dienas
«Nav jau tā, ka tikai jāpabaro lopi. Darbu ir ļoti daudz,» saka Armands, piebilstot, ka ikdienas darbi mainās līdz ar sezonām. Pavasarī lopiem sākas dzemdību laiks, jāgatavo ganības un jālabo žogi. Vasarā notiek zāles pļaušana un ziemas barības sagatavošana, bet ziemā — tehnikas remonti un lopu aprūpe.
«Kad atnāk pavasaris, darba kļūst vairāk. Dzimst teliņi, jātaisa aploki, jālabo gani. Hektāru ir daudz, un koka mietiņi nemitīgi pūst. Ja vienā galā tiek nomainīts, citā jau atkal jāmaina no jauna, tāpēc mēģināsim pāriet uz stikla šķiedras mietiņiem. Tas, protams, prasa ievērojamus finanšu ieguldījumus, tāpēc nomaiņa nerit tik strauji, kā gribētos. Un vispār, ja kādam šķiet, ka gaļas liellopi vienkārši dzīvojas pa pļavu, lai atbrauc un kaut nedēļu pastrādā,» ar smaidu teic saimnieks.
Lielu uzmanību prasa tieši dzemdības. «Dažreiz jāpalīdz govij, dažreiz teliņam nav spēka piecelties vai govij nav pietiekami daudz piena. Bet citreiz jaunais teliņš piedzimst un jau skrien līdzi pulkam. Viss notiek ļoti ātri, tāpēc tas ir liels, rūpīgs un svarīgs darbs,» uzskata Elīna Lase. Lai gan uzaugusi laukos, saimniekošana sākumā bijusi pilnīgi jauna pieredze. Atgriežoties Latvijā, viņa neklātienē pabeidza Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma programmu, iegūstot lauksaimniecības tehnikas mehanizatora kvalifikāciju. «Tas bija vajadzīgs, lai varētu startēt kā jaunais zemnieks. Nokārtoju traktortiesības, uzzināju daudz par tehnikas lietām, pat apguvu metināšanu,» atklāj Elīna un piebilst, ka arī šobrīd papildus mācās grāmatvedību augstskolā «Turība». «Es neesmu ciparu cilvēks, bet dzīve piespiež. Gribu vairāk saprast dokumentāciju un finanses. Dokumentu lauksaimniecībā netrūkst. Ir lopi, ir meži, ir projekti. Katram savi noteikumi un prasības.»
«Vajadzēja traktoru, jo ar vienu bija grūti. Projekts ļoti palīdzēja,» stāsta Elīna Lase.
Attīstība soli pa solim
Saimniecība saņēmusi arī jaunā zemnieka atbalstu, kas mērāms 40 tūkstošos eiro. «Vajadzēja traktoru, jo ar vienu bija grūti. Projekts ļoti palīdzēja,» stāsta Elīna Lase. Saimnieki darbojas arī Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra izsludinātajā inkubatora programmā, kur dažādi speciālisti palīdz analizēt saimniecības darbību un meklēt efektīvākus risinājumus. «Uz sajūtām ir viens, bet uz papīra — pavisam kas cits. Mēs gribam saprast, kā saimniekot efektīvāk,» saka Elīna. Abi ar vīru arī neslēpj, ka bez Eiropas atbalsta mazām saimniecībām izdzīvot būtu ļoti grūti. «Daudzi domā, ka zemniekiem vienkārši dod naudu. Bet tā nav. Ja nebūtu atbalsta, tad pilsētā cilvēki redzētu pavisam citas cenas veikalu plauktos,» teic Armands. Lai gan šobrīd bilance uz papīra rāda mīnusus, jo katrs tehnikas pirkums tiek skaitīts kā mīnuss, mērķis ir kļūt neatkarīgākiem no Eiropas atbalsta. Šovasar plānots arī beidzot oficiāli nokārtot bioloģiskās saimniecības statusu. «Mēs faktiski jau tagad saimniekojam bioloģiski, tikai neesam to sakārtojuši uz papīra. Ejam maziem solīšiem. Negribam uzņemties pārāk lielus riskus,» saka Elīna. Nākotnes plānu netrūkst. Tā kā cauru gadu lopi dzīvo ārā, nepieciešamas lielākas nojumes. «Daudzi varbūt domā, ka ziemā tiem ir grūti, bet patiesībā lielākās problēmas ir vasaras karstumā un dunduros. Ziemā galvenais ir nodrošināt salmus, barību un aizvēju,» skaidro Armands.
Arī tehnikas atjaunošana saimniecībā ir viens no nākotnes plāniem, tomēr jau tagad abi lepojas ar paveikto. «Kad atskatāmies, liekas, ka četri gadi nav daudz, bet izdarīts ir ļoti daudz,» saka saimniece. Ikdienā palīdz arī bērni. Vecākais dēls joprojām ir sajūsmā par dzīvi Latvijā. Viņš bija mūsu lielākais atbalsts, kad pārcēlāmies no Dānijas.» Ģimene dzīvo kopā ar Elīnas vecākiem, un visi iesaistās saimniecības darbā. Algotu darbinieku nav, un, neskatoties uz nogurumu un nepārtraukto darbu, abi ir pārliecināti, ka ir savā vietā.
/Autores foto/
