Latvieši saulgriežiem jau izsenis piedēvējuši īpašu nozīmi. Tas ir laiks, kad viens cikls noslēdzas, lai sāktos kaut kas jauns. Lai kopā maģiskā gaisotnē sagaidītu pavasara saulgriežus, folkloras kopa «Talsi» aicināja ikvienu uz Tiguļkalnu smelties spēku un atbrīvoties no vecā.
«Šīs tradīcijas nāk no mūsu senčiem — viņi paļāvās uz sauli, uz saules ritumu gada gaitā,» stāsta folkloras kopas «Talsi» dalībniece Inese Akmene. «Svarīgi ir nepazaudēt šo saikni ar mūsu senčiem, līdz ar to mēs šajās dienās mēģinām gūt to spēku, ko varam dabūt no mūsu priekšgājējiem, lai būtu stipri nākotnē.»
«Tas kaut kā aizrāvis mani jau sen,» teic pasākuma apmeklētāja Virgīnija Muceniece.
«Mana vecāmāte gribēja mani uztaisīt par kārtīgu kristieti. Es esmu kristīta un iesvētīta, viss kā pieklājas, bet laika gaitā tā ticība izpaužas mazliet citādāk. Man drīzāk patīk mans bites tēvs, kadiķītis mežā. Tam es vairāk esmu gan piekritusi, gan arī pati sevi tā sajūtu. Arī mani bērni ir izvēlējušies būt par folkloristiem. Meita vada folkloras kopas, mazbērni spēlē un dzied.»
Katram saules pagriezienam savas tradīcijas
Pavasara saulstāvji ir tuvu Lieldienām, tāpēc arī šoreiz neizpalika olu kaujas un saimnieces šūpošana. «Katrā saules pagriezienā ir savi rituāli, bet tie visi ir stipri līdzīgi — mēs kurinām ugunskuru, dziedam dažādas dziesmas, atkarībā no gadalaika,» bilst I. Akmene.
«Rudenī tās ir par ražas novākšanu, labību, ziemā dziesmas skan, priecājoties par jaunā gada sākumu un to, kas nāk pēc Ziemassvētkiem, ka saulīte mums atkal būs atpakaļ, un pavasarī mēs dziedam rotāšanas dziesmas, kuras skan līdz Jāņiem. Nu un Līgo vakarā atkal esam visi kopā un sagaidām, ka saulīte nu jau būs arvien mazāk.»
Lai atbrīvotos no visa sliktā, kas līdz šim nomācis, ikvienam bija iespēja apsiet dzīpariņu ap šautriņu, lai to ar dziesmām aizmestu prom kopā ar visām likstām. «Mēs cītīgi gatavojamies uz katru rituālu,» tā I. Akmene. «Vācam dzīparus, meklējam šautriņas, atkārtojam dziesmu vārdus, jo pa gadu patiešām aizmirstas. Citreiz izmantojam arī graudus, bet nu iepriekšējās ražas graudi jau beigušies. Parasti ir tā, ka mēs, apstājoties aplī ap ugunskuru, ņemam trīs pirkstos graudiņus un skaļi vai klusi izsakām savu vēlēšanos. Tad visi kopā atkārtojam: «Lai top!» Tas dod pārliecību, ka viss būs labi un ka viss piepildīsies. Man ļoti patīk arī dūmu tradīcija. Tad, kad sadedzina ugunskura rotājumus, kas vislabāk sanāk Jāņos, jo tur parasti ir papardes un dzīvie ziedi, visām meitām šajos dūmos ir jāgriežas uz riņķi un jāvēlas sev laba veselība.»
«Es domāju, ka skaļus vārdus nevajag, bet, ja mēs esam kopā pie ugunskura, tad šādi, maģiski, iesāksim nākamo gada ciklu. Tas ir patīkami un mudina uz nākamajiem darbiem,» bilst V. Muceniece.
Lai negācijas ietu prom
Arī ugunskurs pirms iedegšanas ir skaisti izrotāts gan ar svaigiem ziediem, gan pērnajiem vainagiem. «Šajos vainagos arī ir zināma enerģija,» pauž I. Akmene. «Lai mēs tiktu pie jaunas enerģijas, ar veco ir jātiek galā. Mēs visus vainagus, ko esam Līgo vakaram gatavojušas, pinušas un sējušas, palaižam dažādos citos rituālos ar labām domām, lai negācijas ietu prom.»
Ne tikai rituāli bija maģiski, bet arī pati vieta — Tiguļkalnā, ozolu apļa centrā. «Ja apstājas pie ugunskura, paceļ galvu pret debesīm, tad pretī ir Polārzvaigze,» teic V. Muceniece. «Aiz koku zariem vīd Lielie greizie rati, turpat Mazie greizie rati, kuru galā, tieši ozolu apļa centrā, ir Polārzvaigzne. Tā ka šī noteikti ir īpaša vieta.»
«Šeit ir ļoti laba enerģētika riņķī apkārt,» dalās I. Akmene. «Ozoli palīdz sakopot visu to, ko vēlamies pateikt, izdarīt un sasniegt. Šī ir maģiska vieta. Pašā sākumā, kad pirmo reizi atnācām, sadevāmies rokās, kolektīvam izskrēja tādas dzirksteles cauri, ka to nevarēja nejust. Tagad jau esam mazliet pie šīs enerģijas pieraduši, bet sākums bija diezgan jaudīgs.»
