„Kurzemē ērču encefalīta risks ir viens no augstākajiem Latvijā, un bērniem Kuldīgas novadā pote pret to ir valsts apmaksāta. Nevaram teikt, ka valsts par mums nerūpējas,” saka Kuldīgas ģimenes ārste Sarmīte Opmane un skaidro gan vakcīnu nozīmi, gan izplatītākos mītus.
Kā notiek mazuļu potēšana?
Pirmā pret tuberkulozi tiek saņemta jau dzemdību nodaļā. Turpmāk pēc valsts noteikta kalendāra potes saņem dažādos bērna attīstības posmos, sākot ar diviem mēnešiem.
Kam un kad svarīga tā sauktā ērču pote?
Ērces var sastapt ne tikai mežā, bet arī pilsētā. Iesaku potēties visiem, jo ērču encefalīts ir smags smadzeņu iekaisums, kas var izraisīt kognitīvus vai funkcionālus traucējumus, pat invaliditāti. Ja neesat pārliecināti, vai un kad esat potēti, antivielu analīzēs var noskaidrot, vai vajadzīga revakcinācija. Drīkst potēt visu gadu, arī ērču aktīvajā sezonā. Vislabāk to izdarīt jau pirms koduma. Nekas nav lētāks par profilaksi, jo atveseļošanās ir smaga un ilga. Vajadzīga regulāra revakcinācija, lai aizsardzību uzturētu. Taču pote pasargā tikai no ērču encefalīta – pret Laimas slimību pagaidām tādas nav.
Kādas vēl pieaugušajiem vajadzētu?
Difterijas un stingumkrampju revakcinācija ir ik pēc desmit gadiem. Stingumkrampjus izraisa baktērija, kas dzīvo augsnē, un ar to var inficēties dārza darbos vai tad, ja gūst traumu. Visas ar vakcīnām kontrolējamās slimības var būt dzīvībai bīstamas vai izraisīt invaliditāti, un slimības gaita bieži ir smaga.
Sezonālā vakcinācija pret gripu palīdz izvairīties no smagām slimības formām un komplikācijām. Katru gadu cirkulē citi vīrusa paveidi, un visiem imunitāte nav spēcīga. Pagājušogad slimības gaita bija smaga, un vakcīna no tādas pasargā. Pat tad, ja potēts cilvēks saslimst, slimība rit vieglāk.
Kas ir pote pret cilvēka papilomas vīrusu?
Tā tiek dēvēta par pusaudžu poti, jo vairākus gadus tiek vakcinētas ne tikai meitenes, bet arī puiši. Tā pasargā no dažādiem audzējiem, ko ierosina vīruss, tostarp no dzemdes kakla, prostatas un zarnu vēža. Šī ir viena no retajām iespējām, kas kalpo vēža profilaksei. Lai gan Latvijas kalendārā tā ir samērā jauna, pasaulē to lieto krietni ilgāk, un rādītāji ir ļoti labi. Aicinu vecākus neizturēties pret to pavirši.
Kā vecāki jutīsies pēc gadiem, ja bērns saslims, zinot, ka viņu rokās bija instruments, lai to novērstu, bet tas netika izmantots? Mani pārsteidz, ka mammas, kurām pašām šis vīruss atklāts, bērnus vakcinēt atsakās.
Kāpēc vecāki tā rīkojas?
Tas pastiprinājās pēc kovida vakcinācijas, un sekas jūtam joprojām. Daļai cilvēku potes kļuvušas par bubuli. Vecāki kļūdaini saista vakcīnas ar autismu vai uzmanības deficīta sindromu, jo vakcinācijas laiks sakrīt ar bērna dabisko attīstības periodu, kad viņi sāk kaut ko darīt. Divus mēnešus zīdainis galvenokārt guļ un ēd, bet, kad sākas aktīvāka attīstība un parādās iedzimtas problēmas, vecākiem ir vieglāk vainot vakcīnu, nevis atzīt iedzimtību vai citus faktorus.
Mūsdienu vakcīnas ir daudzreiz drošākas nekā tās, ko lietoja padomju laikā, kad bija daudzu devu pudelītes un atkārtoti lietoja sterilizējamas šļirces. Tagadējās pirms nonākšanas pie pacienta tiek ilgstoši pārbaudītas pētījumos.
Ja vecāki izvēlas bērnu nepotēt, tiem jāparaksta atteikums, ka viņi uzņemas atbildību un infekciju bīstamību izprot. Es cenšos skaidrot, bet ir svarīgi, vai mani sadzird. Atteikšanās no bērna aizsardzības pret bīstamām slimībām 21. gadsimtā nav pamatota.
Kāpēc bailes rodas?
Tas atkarīgs no spējas domāt kritiski, informāciju izvērtēt. Daļa uzticas sociālo tīklu ekspertiem, visādiem dzīves treneriem vai apšaubāmiem medijiem, nevis medicīnas zinātnei. Bieži ir tā: ja kāds runā skaļi vai pakalpojums ir dārgs, tas automātiski šķiet ticamāk.
Ir arī tāda attieksme kā „Man par citiem nav daļas”, bet esam savstarpēji saistīti: ceļojam, satiekam citus un infekciju izplatām. Ja kāds nevakcinējas bez medicīniska iemesla, tas ietekmē citus, īpaši tos, kuri potēties nedrīkst: onkoloģiskos pacientus, grūtnieces vai cilvēkus ar vāju imunitāti.
Redzam arī bailes no jaunā – šausmu stāsti par neauglību vai smagajiem metāliem nav zinātniski pamatoti, bet internetā izplatās ātri. Cilvēki paņem fragmentāru vai nepareizi tulkotu informāciju un uztvert to kā patiesību. Ir paradokss: pilnībā uzticamies zinātnei, kad runa ir par tehnoloģijām, bet vakcīnu gadījumā sākas šaubas un sazvērestības teorijas.
Un vēl svarīgi: sabiedrība ir aizmirsusi, cik smagas bija vakcīnkontrolējamās slimības. Šodien vairs neredzam difterijas vai tuberkulozes sekas, tāpēc risks šķiet mazāks, nekā tas patiesībā ir. Bet agrāk tās bija slimības, no kurām mira. Tāpēc reizēm saku: „Paskatieties vecajos kapos! Tur skaidri redzams, cik daudz jaunu dzīvību šīs slimības ir prasījušas.” Šodien tās var novērst ar vienu poti.
Kādas reakcijas pēc potēm var būt?
Apsārtums vai jutīgums injekcijas vietā – tā ir normāla ķermeņa reakcija. Var būt neliela temperatūra vakarā vai nākamajā dienā, bet tas liecina, ka imūnsistēma reaģē.
Lailas Liepiņas teksts un foto
MAF Mediju atbalsta fonda ieguldījums
no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par projekta «Veselība tuvplānā»
(Nr. 2025 LV/RMA/1.6.4./004/L3)
saturu atbild SIA «Jaunais Kurzemnieks»
