«Šis nav stāsts par Mazo princi, kurš pieradināja lapsu. Šis ir stāsts par draudzību un neatkarību, ka neviens nevienam nepieder,» teic valdemārpilniece Ginta Auziņa, kuras dārzā regulāri viesojas lapsēns.
Ginta atklāj, ka viņas dārziņš atrodas netālu no Valdemārpils ezera Pļavu ielā. Tajā lapsu uzdarbošanās manīta jau sen — šur tur izrakņāts, sniegā atstātas pēdas. Bet pagājušajā vasarā, strādājot dārzā, bijusi sajūta, ka Gintu kāds vēro. Pacēlusi skatienu uz augšu un ieraudzījusi mazu ziņkārīgu lapsēnu. Viņa to uzrunājusi, bet lapsēns aizmucis. Pēc neilga laika dārza otrā pusē pamanīts vēl viens lapsas mazulis. Arī šajā pavasarī pēc dažādiem blēņu darbiem secināts, ka rudā kažociņa īpašniece tepat vien ir. «Viņai patīk nospert čības un izvazāt darba cimdus pa siltumnīcu. Un tad kādu vakaru viņa pie manis atnāca. Sākumā tikai pa gabalu turējās, jo bija ļoti piesardzīga. Tā aizsākās mūsu draudzība.
Viņa sāka nākt arvien biežāk, vēroja, ko es daru. Taču ilgi neuzkavējās, paciemojās — un prom savās gaitās. Ja apsēžos dārzā, viņa man seko un arī apguļas, bet noteiktā attālumā. Mēs parunājamies, kā katrai gājis,» pastāsta Ginta, atklājot — nekad nebūtu iedomājusies, ka ar savvaļas dzīvnieku kopā pavadīts laiks var būt tik relaksējošs. «Esmu augu cilvēks, ne dzīvnieku. Bet mēs abas maināmies: skatos uz viņu, un pie manis atnāk dažādas atziņas… Lapsiņas skatienā ir tāds miers, bet reizē arī modrība, kas nepazūd ne mirkli. Dzīve ir pilna briesmām, to nevaram mainīt, taču varam būt klātesoši šajā mirklī un vienkārši to baudīt…» iespaidos dalās Ginta.
Un pēc mirkļa miera Lapsiņa, kā tā nosaukta, dodas tālāk savās gaitās. Šai draudzībai gan esot arī mērķis: Lapsiņa zina, ka varēs tikt pie kāruma — vistu spārniņa —, bet dārza saimniece pie skaistām fotogrāfijām. «Vai gribētu lapsiņu pieradināt kā mājdzīvnieku? Noteikti nē! Jo tad pazustu visa tā burvība, kas piemīt savvaļas dzīvniekam. Mūsu draudzība ir īpaša!»
Lapsas ne tikai mežā, bet arī tuvu cilvēkiem
Dabas aizsardzības pārvalde skaidro: «Lapsēnu dzimšanas laiks ir maijā vai jūnija sākumā. Vienā metienā parasti ir četri līdz seši mazuļi. Lapsēni piedzimst salīdzinoši nevarīgi un savas acis atver aptuveni divu nedēļu vecumā. Līdz pusotra mēneša vecumam tie gandrīz visu laiku uzturas midzenī un pārtiek tikai no mātes piena. Pēc tam tie pakāpeniski sāk baroties ar gaļu un aizvien biežāk sāk parādīties ārpus alas, rotaļāties cits ar citu un ar vecāku atnesto pusdzīvo medījumu, apgūstot medīšanas mākslu. Patstāvību jaunie lapsēni sasniedz četru mēnešu vecumā».
Lapsas ir ļoti labi piemērojušās dažādām dzīves vidēm, un dzīvo ne tikai mežos vai pļavās, bet arī pilsētās – parkos, piepilsētu mežos vai kapsētās. Tāpēc ir neizbēgami, ka cilvēki katru gadu nonāk saskarē ne tikai ar pieaugušām lapsām, bet arī ar lapsu jaunuļiem, kas vēl tikai mācās izdzīvošanu.
Dabas aizsardzības pārvalde atgādina lapsas svarīgi nepadarīt atkarīgas no cilvēkiem, lai tās spētu izdzīvot arī bez cilvēku iesaistes. Savukārt ja sanāk sastapties ar lapsu vai jebkuru citu savvaļas dzīvnieku mazuli, kas varētu būt nonācis nelaimē, pirms palīdzības sniegšanas jākonsultējas ar speciālistiem.
#SIF_MAF2025
