Datora ekrānā pretī raugās dzīvespriecīga sejiņa un pieraksts: «Tiek meklēta audžuģimene gadu un 10 mēnešus vecajam Otto bez veselības problēmām. Bērns ir audzis antisanitāros apstākļos». Tas ir viens no kampaņas «…ja vari palīdzēt, dod ziņu!» ziņojumiem (ar mainītiem attēliem un vārdiem). Tas ir reāls stāsts, atklājot, kāda veida vēstules no bāriņtiesām par bērniem atbalsta centrs saņem katru nedēļu. Kampaņas mērķis ir piesaistīt jaunas audžuģimenes, kuru skaits ir nepietiekams, skaidro Latvijas Kristīgās alianses bāreņiem projektu vadītājs, audžutētis Kārlis Kārkliņš. Saruna notiek pirms Bāreņu svētdienas, ko atzīmē 3. novembrī.
— Mājaslapā — palidzibareniem.lv — pirmais, ko ieraugu, ir divi skaitļi: vairāk kā 5000 bērnu ik gadu atrodas ārpus ģimenes aprūpes un no tiem aptuveni 500 atrodas institūcijās. Kāds, jūsuprāt, tam iemesls?
— Pirmais, ko mēs visbiežāk redzam: šo bērnu vecāki paši ir auguši nelabvēlīgos apstākļos, pārmantojot šādu modeli no saviem vecākiem. Nav neviena, kurš viņiem palīdzētu no šī modeļa «izkāpt» ārā. Nevar visu vainu novelt tikai uz materiālajiem apstākļiem, šajā gadījumā ir iespēja meklēt palīdzību un to gūt. Šādās ģimenēs, no kurām izņem bērnus, nereti ir dažādas atkarības, dažāda veida vardarbība, to skaitā bērnu atstāšana novārtā.
Arī labi situētās ģimenēs mēdz būt vardarbība, tikai sociālajiem dienestiem to ir grūtāk pamanīt.
— Kādēļ šogad, tuvojoties Bāreņu svētdienai, īpaši aktualizēts jautājums par bērniem ārpus ģimenes aprūpē?
— Redzam, ka šim jautājumam ir jāpievērš uzmanība: samazinās audžuģimeņu skaits, bet bērnu skaits institūcijās nesamazinās. Ticam, ka ir cilvēki, kuri spēj uzņemt bāreņus savā ģimenē. Viņi ir jāatrod, jāiedrošina, jāapmāca un jāsagatavo. Un, lai šīs uzņemošās ģimenes neizdegtu, ir vajadzīga sabiedrības izpratne un atbalsts. Esam kristīga organizācija un vēršamies pie kristīgām draudzēm. Draudzes ir tās, kas nāk kopā kāda lielāka mērķa vārdā, un ar salīdzinoši nelielu ievirzīšanu varam izglītot par dažādiem atbalsta veidiem. Dažādu apstākļu un iemeslu dēļ ne visi cilvēki ir gatavi uzņem savās mājas bāreni, bet katrs no mums var stiprināt sistēmu un balstīt tos cilvēkus, kas šo misiju ir uzņēmušies.
— Kādi ir veidi, kā palīdzēt bāreņiem?
— Uzņemt svešu bērnu savā ģimenē, vai tā ir audžuģimene, adopcija vai aizbildniecība — tas ir milzīgs solis. Tam ir jānobriest. Ir pašam jāapzinās savas spējas un jāļauj arī profesionāļiem novērtēt apstākļus un gatavību. Ne katrs to var izdarīt, un ne katrs to var izdarīt tagad. Mums pašiem ar sievu šis ceļš bija ilgs.
Vienkāršākais — būt informētiem. Nesen tika aktualizēts jautājums par bērnu uzvedību mācību iestādēs. Jāteic, ka bērni, kas skolās rada problēmas, bieži vien ir bērni no ārpus ģimenes aprūpes. Viņi iet cauri milzīgai krīzei savā dzīvē, viņiem ir jāmācās pieņemt lietas, kuras nevienam bērnam patiesībā nevajadzētu piedzīvot. Jo izglītotāka būs sabiedrība, jo labāk šādos gadījumos mācēsim palīdzēt.
Nākamais solis — iespēja ziedot nepieciešamo, veikt brīvprātīgo darbu. Un pēc tam jau apciemot bērnus. Pirms saskares ar bērniem gan jābūt pārliecinātam, ka iespēja doties ciemos būs regulāra, jo šiem bērniem ir ļoti daudz cilvēku, kas ienāk un iziet no viņu dzīvēm. Pēc tam var nokārtot viesu ģimenes statusu, uzņemt bērniņus pie sevis mājās vai vienkārši aiziet kopā uz kino, pavadot laiku ārpus institūcijas.
Tālāk seko nopietnāki soļi — audžuģimenes statuss, aizbildniecība, adopcija. Audžuģimenē bērns dzīvo kādu laiku, kamēr ir juridiski nebrīvs, lai viņam nebūtu jādzīvo institūcijā. Kļūstot par aizbildni vai adoptējot bērnu — tās ir ilgtermiņa saistības.
Uz palīdzību bāreņiem skatos kā uz jūru: var iebrist līdz potītēm, bet var iet arī dziļāk un peldēt. Katram ir sava loma un katrs ir svarīgs.
— Arī jūsu ģimenei ir audžuģimenes statuss. Kā nonācāt līdz šādam solim?
— Aptuveni pirms desmit gadiem ar informatīviem semināriem sākās Bāreņu svētdienas kustība Latvijā. Seminārā uzzinājām, kāda ir starpība starp adopciju, audžuģimeni, aizbildnību. Sapratām tā brīža situāciju un vajadzības. Tobrīd sieva bija mājās ar pirmdzimto, tādēļ nospriedām, ka varētu uzņemt zīdainīšus, jo tā bija mūsu vienīgā pieredze ar bērniem. Turklāt, lai uzņemtu zīdaini, ir jābūt mājās, lai varētu bērniņu aprūpēt. Toreiz Kapseļu ielā bija seši vai astoņi zīdainīši, kas gaidīja uzņemošu ģimeni. Kamēr izgājām izvērtēšanu, mums pieteicās otrs bērniņš un procesu «iepauzējām» līdz brīdim, kad meitiņa paaugās. Tad izgājām apmācību un uzņēmām savu pirmo audžubērnu 2017. gadā. Kopš tā brīža īsākus un garākus laika posmus esam bijuši audžuvecāki pieciem bērniņiem. Šī pieredze ir ļoti mācoša. Bijuši grūti un arī ļoti skaisti brīži. Esam piedzīvojuši, kā bērniņš ar slimības vēsturi, aprakstiem, ka ar veselību nav īsti labi, ar laiku atplaukst un normāli attīstās. Bērniņam vajadzēja ģimenisku vidi, uzmanību un rūpes.
Būt par audžuģimeni noteikti nav viegli. Kad mēs par tādu kļuvām, bija diezgan liela sabiedrības neizpratne, kāpēc nevar uzreiz adoptēt, kāpēc bērniņš jāņem tikai uz laiku, jāpieradina un tad jādod atpakaļ. Stāstījām — ja mēs nebūtu audžuģimene, šis bērniņš būtu bērnunamā, jo viņš nav juridiski brīvs, viņu nevar uzreiz adoptēt, un šajā posmā viņam kaut kur ir jābūt.
— Adoptētu vienu, divus, bet jūsu gadījumā uz kādu laiku esat palīdzējuši jau pieciem bērniņiem…
— Ja adoptētu, visticamāk, vairs nebūtu audžuģimene, jo ir ierobežoti resursi — gan laiks, ko spējam veltīt, gan telpas. Mēs neesam izslēguši domu par adopciju, bet šobrīd redzam sevi šādi. Esam kādu posmu kopā ar bērniem, veltām uzmanību, lai viņi saņemtu signālu: ir kāds, kam viņi rūp. Tas agrīnā vecumā ir ļoti svarīgi, lai pēc tam varētu dzīvot veselīgu un pilnvērtīgu dzīvi.
— Kur meklēt informāciju, lai izvēlētos atbilstošāko atbalsta veidu?
— Mums palīdzēja pieredzes stāsti. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mana sieva izlēma rakstīt blogu (kaktinsh.wordpress.com — aut.). Tas rakstīts, pasargājot mūsu privātumu, bet arī — cik vien atklāti iespējams, lai nebūtu rozā brilles par bērniņu uzņemšanu ģimenē.
Pēc Bāreņu svētdienas 8. novembrī organizēsim vebināru ar nolūku atbildēt uz dažādiem jautājumiem, pastāstīt, kāda ir šī brīža situācija un kā var palīdzēt.
Mums pašiem šāda sanāksme bija ļoti vērtīgs pagrieziena punkts, lai apzinātos savus resursus un to, cik ļoti esam gatavi iesaistīties.
— Kādas aktivitātes paredzētas Bāreņu svētdienā?
— Bāreņu svētdienā, 3. novembrī, mēs aicinām visas kristīgās draudzes atbalstīt ar aizlūgumiem, svētrunām, dažādām aktivitātēm. Jo patiesībā Bībelē Dievs ir ļoti skaidri noteicis draudzes atbildību: rūpēties par bāreņiem, atraitnēm un svešiniekiem.
#sif_maf2024
