Pirms nepilniem diviem gadiem uz pastāvīgu dzīvi «Ozoliņos» Valgales ciemā pārcēlās Dace ar vīru Kasparu un dēlu Leo. Viesistabā pie griestiem redzami baloni, kas veido uzrakstu «18+». Dace smej, ka tikko nosvinējusi savu 40. jubileju. Draugi, viņu sveicot, nolēmuši izvairīties no šī savā ziņā nopietnā skaitļa, tāpēc izvēlējušies šādu risinājumu. Pirms septiņiem mēnešiem ģimenē ienākusi arī maza dvēselīte — Noa, un, kamēr mēs ar Daci iekārtojamies sarunai uz dīvāna, Kaspars dodas pastaigā ar ratiem. Dace mani brīdināja jau pirms intervijas — šis nebūs klasisks «no pilsētas uz laukiem» stāsts, jo ģimene nolēmusi pārcelties atpakaļ uz Rīgu.
— Pārsteidzoši, ka pie jums var atbraukt pa asfaltētu ceļu. Neraksturīga ekstra laukiem!
— Tas daudziem ir pārsteigums. Izskatās, ka līdzās padomju laikos bijusi degvielas uzpildes stacija, tāpēc ceļš asfaltēts. «Ozoliņus» iegādājos pirms desmit gadiem, vairākus gadus to izīrējām Airbnb.com. Pieprasījums bija ļoti labs. Tas viennozīmīgi ir pluss, ka nav jābrauc pa grants ceļu. Turklāt lejā pie upītes ir arī pirtiņa, esam maģiskā vietā.
Paši šeit braucām brīvajās nedēļas nogalēs, bet Rīgā atgriezāmies ar asarām acīs. Šeit ir miers. Šķiet, «pakausi atlaiž», visas problēmas izčab. Domāju — kad mēs šeit dzīvosim? Kad mums būs 70? Ja mums ir šāda vieta, kāpēc mēs šeit nevaram dzīvot uzreiz? Un pārvācāmies pavisam!
— Bet tā nav atgriešanās dzimtajā pusē?
— Nepavisam. Neesam no Rīgas, bet abi ar vīru esam gājuši tradicionālo ceļu — pēc vidusskolas pārcēlušies uz galvaspilsētu un tur arī bijām palikuši. Varētu teikt, ka divdesmit gadus esmu dzīvojusi Rīgā, ja neskaita atsevišķus posmus, ko esmu pavadījusi Zambijā, Spānijā, Anglijā un citviet. Saistība ar Kurzemi ir tāda, ka divi mani labākie draugi — Kaspars un Jānis — ir no Talsiem, bet krustmāte dzīvo pie Melnsila.
Īpašumu meklēju sev zināmākās vietās — Zemgalē, Rīgas apkārtnē. Bet neviens no piedāvājumiem nebija tāds, kādu iedomājos… Šeit, «Ozoliņos», mani sagaidīja toreizējā mājas saimniece, un par pārsteigumu — mums abām mugurā bija melnas kleitas ar punktiņiem. Viņa paskatījās uz mani un teica — esmu jau atradusi pircēju, bet gribu, lai šī vieta paliek cilvēkam, ko vairāk sajūtu — pārdošu jums! Citreiz tie mazie sīkumi nostrādā! (Smejas.)
Es nekad šeit nebiju bijusi, tāpēc bija interesanti iepazīt apkārti. Katru dienu, katru nedēļas nogali atklājam kaut ko jaunu: tad Kabili, tad Kuldīgu, Talsus. Te ir tik daudz ko redzēt! Ventspils ir stundas attālumā, Liepāja vairs nešķiet tik tālu. Tādā ziņā man šeit patīk!
— Kā sadzīvojat ar to, ka bērns pats nevar atnākt mājās no skolas?
— Mums ir sava veida luksusa pakalpojums — skolas autobuss, kas Valgales centrā bērnus savāc un vakarā izlaiž ceļa galā. Rīgā viņš bija pieradis uz skolu iet pats, šķērsojot pāris labi apgaismotus krustojumus, bet šeit ziemas rītos ir piķa melna tumsa. Ja ir sniegs un mēness, tad vēl kaut ko var saskatīt! (Smejas.) Rīti ar bērniem ir mana atbildība, ar ratiem pavadām Leo līdz autobusa pieturai. Jāsaka, ka šīs 15 minūtes mēdz būt īsts piedzīvojums.
Smejos, ka vīrs ir kā National Geographic reportieris — telefons pilns ar nakts viesu bildēm: pūcēm, kas lido pie loga, lapsām, kas zīlītēm zog speķi, pat cauna manīta. Pirms ziemas apzināti nenovācam pēdējos ābolus, tad nāk brieži tos kašņāt ārā no sniega. Puiku no rītiem pamodināt ir viegli — saku: nāc, paskaties, briedīši atnākuši!
— Kādas pārdomas pēc tūlīt šeit diviem nodzīvotiem gadiem?
— Vai zini tos cilvēkus, kas dzīvo pie jūras un nekad līdz tai neaiziet? Ar mums notika līdzīgi. Dzīvojot te uz vietas, pārstājām to izbaudīt. Goda vārds. Kad mēs šeit vēl nedzīvojām, atbraucot vienmēr gājām pirtī, teju katru nedēļas nogali mums šeit bija pasākumi, draugi sabrauca. Tagad, labi, ja reizi mēnesī ieejam pirtī, ko gan daļēji varētu norakstīt arī uz bērniņa gaidībām. Draugi brauc retāk…
Sāka šķist, ka attīstība ir apstājusies. Bet šis atelpas posms manā dzīvē bija vajadzīgs, lai varētu iet tālāk. Rīgā strādāju koperatīvajā vidē, man darbā ļoti patika, bija lieliski kolēģi. Tomēr ikdiena bija stresa pilna. Un, ja es strādāju, tad es maucu kārtīgi! (Smejas.) Šajā vāveres ritenī bija pazudis sievišķīgums, līdz ar to mēs ar vīru nevarējām tikt pie bērniņa, lai arī cik ļoti to vēlējāmies.
Pārceļoties uz šejieni, pagāja divi mēneši, un mums pieteicās Noa. Izrādās, ka gāju Santjago ceļu pa Portugāli un Spāniju jau kopā ar mazu dvēselīti zem sirds. Kur vēl fantastiskāk, kā izdzīvot grūtniecību un pirmo mazuļa gadu lauku mierā!
Arī lielajam puikam laukos ļoti patīk. It sevišķi sākot šeit dzīvot, viņš pastaigās vienmēr sajūsminājās — «Paskaties, te ir pļava. Tur briedis! Un vēl mēnesi var redzēt! Bet Rīgā? Rīgā neko no šī visa nevar redzēt!» Neesam viņam vēl pateikuši, ka pārvāksimies atpakaļ uz Rīgu, par to runāsim mācību gada noslēgumā.
— Kā pietrūkst no dzīves Rīgā?
— Laukos atdūros pret savām ilūzijām. Esmu ekstraverta, man ir ļoti svarīgi satikt draugus un socializēties. Pieļauju, ka Talsos vai Sabilē sajūta būtu citāda, bet šeit no mājas vari aizskriet līdz pirtiņai pa pliko un neraizēties, ka kāds tevi ieraudzīs, — te vienkārši neviena nav.
Man nav viegli sev atzīt, ka esmu vēl par jaunu, lai dzīvotu tik tālu prom no pilsētas iespējām. Esmu nolēmusi pabeigt psiholoģijas studijas, jo gribu atgriezties uz šī sava sirds ceļa.
Vienlaikus esmu pārliecināta — ja mēs nebūtu spēruši šo soli un pārcēlušies uz laukiem, mazulis nebūtu pieteicies. Šī vieta ir darījusi brīnumus. Esam sasmēlušies spēkus, un tagad ir laiks doties tālāk un gāzt jaunus kalnus. Skatīsimies, kad atkal šeit atgriezties.
— Māju nepārdosiet?
— Nē. «Ozoliņi» ir mūsu svētnīca.
— Vai šo divu gadu laikā paguvi sajusties kā vietējā vai tomēr kā rīdziniece, kas atbraukusi padzīvot uz laukiem?
— Pirmais pusgads pagāja, kamēr pieradām, ka šīs ir mūsu mājas. Dēls pierada ļoti ātri. Bet vai sajūta, ka esmu valgalniece? Laikam nē. Arī rīdziniece nē. Mēs šeit dzīvojam paši savā orbītā. Bieži braucam uz Talsiem. Tie mūs ir apbūruši, arī pārsteiguši, cik daudz tur pieejams. Un vasarā Talsi ir tik skaisti! Arī Kuldīga ir tuvu.
— Vai esi sadraudzējusies ar vietējiem?
— Zinu, kurš lauksaimnieks ar kuru «karo». Mazā ciemā visi par visiem visu zina. (Smejas.) Ar visiem draudzējos, man ir svarīgas labas kaimiņu attiecības. Šeit esmu tuvāk iepazinusies ar divām valgalniecēm. Arī Sabilē ir kādas pazīšanās, kur puika iet skolā un mākslas skolā. Visi ir ļoti draudzīgi. Neviens kā ienācējam virsū «nešķauda» un acis nebola, bet es jūtu piesardzību.
— Tas kurzemniekiem raksturīgi!
— Par to ir tas stāsts! Es atkal esmu kā atvērta grāmata, uzreiz uz «tu» un, kas dvēselē, tas ārā. Tomēr man nav izdevies izveidot kādu jaunu dziļu draudzību, bet es saprotu, ka tā ir kurzemnieku daba.
Tajā pašā laikā, kad atnācām no Rīgas uz Kurzemi, pirmo pusgadu ar vīru pēc katra izbrauciena ārpus mājām — vai uz Talsiem, vai uz Kuldīgu — , sajūsminājāmies, cik cilvēki ir jauki. Ieej veikalā, un pārdevēja saka: «Tu neņem to gurķīti, tas jau pastāvējis. Ņem no turienes, tie jaunie!» Cik tas ir jauki! Rīgā mēģinātu iesmērēt to pašu veco. Un vai tad Rīga ir milzīga lielpilsēta? Nav. Bet atšķirības ir ļoti izjūtamas.
— Kādas sajūtas rodas, domājot par atgriešanos Rīgā?
— Aizbraucot uz Rīgu, ir iekšēja nopūta — ak vai, mums tiešām ir jāatgriežas? Pilsētā ir ļoti daudz dažādu stimulu, ko, ikdienā tur dzīvojot, nemaz neredzi. Nav brīnums, ka tik bieži dzirdam par panikas lēkmēm, trauksmi, veģetatīvo distoniju, depresiju… Būs ļoti grūti pārvākties no šejienes plašumiem un miera atpakaļ uz kādu mazu «kastīti». Šeit, ja domās ir kādi neatrisināti jautājumi, paveru mājas durvis, paskatos tālumā, paklausos putnos… Un risinājums atnāk. Tas, ko ņemšu sev līdzi pārvācoties — ikdienā ir jāmeklē risinājumi, lai saglabātu veselo saprātu, kas šeit ir iegūts un nostiprināts.
— Kad būs par daudz, muksiet atpakaļ uz «Ozoliņiem»?
— Noteikti. Tas ir mūsu galamērķis un mūsu mājas. Dzīvošana šeit bija ļoti nepieciešama. Uzticos savai intuīcijai, lai gan ne vienmēr uzreiz saprotu, kāpēc rodas kāds impulss. Tā bija arī ar pārcelšanos uz Valgali. Toreiz domāju — kā tā, man jāpārceļas uz laukiem? Jāiet prom no darba? Kur es te vispār atradīšu darbu? Taču izrādījās, ka šis stāsts nemaz nebija par darbu. Kaut kur uz mākoņa maliņas sēdēja maza dvēselīte un sauca: «Hei, mammu, tev ir jāatslābst!» Un laimīte atnāca.
/Perosnīgā arhīva foto/
#SIF_MAF2025
