Ik gadu Aleksandra Pelēča dzimšanas dienā, 10. aprīlī, Talsu Galvenajā bibliotēkā tiekas grāmatu mīļi, lai godinātu rakstnieku un noskaidrotu Aleksandra Pelēča literārās prēmijas ieguvēju. Šogad prēmijai bija izvirzīti pieci darbi, un to ieguva grāmatas «Dzīvie akmeņi» autore Elvita Ruka.
«Grāmatu «Dzīvie akmeņi» varētu saukt par tādu Dievjaušības rezultātu,» stāsta E. Ruka. «Tas nozīmē, ka nekas tamlīdzīgs netika plānots, vienkārši salikās apstākļi, tika satikti pareizie cilvēki. Es kā publiciste, literāte ar lielāko prieku piekritu uzrakstīt sākumā mazu stāstu par sakrālā mantojuma objektu Ģipkas baznīcā, bet, protams, aizbraucot un satiekot ļoti labu stāstnieku Valdi Randi, kas ir draudzes priekšnieks, un uzzinot šo baznīcas brīnišķīgo stāstu un visu, kas ir apkārt… Man ļoti patika fēniksa stāsts, jo baznīca bija nodegusi līdz pamatiem un neviens neticēja, ka tā var atdzimt, bet tas notika. Man lielākais izaicinājums bija atrast toņkārtu, kā rakstīt, lai tas nav tikai kaut kāds faktu apkopojums vai mākslas vēsture, vai tikai vēsturiski fakti. Lai tur būtu klāt arī dvēsele. Lai tas nav arī tikai reliģisks teksts, bet uzrunā ikvienu.»
Jāsavieno nesavienojamais
No 5. februāra līdz pat 31. martam lasītājiem bija iespēja balsot par savu simpātiju Talsu Galvenās bibliotēkas mājaslapā. Visvairāk lasītāju balsu ieguva Tabitas Runces grāmata «Kārlis Lagzdiņš. Piedzimu nedzīvs un dzīvoju līdz 100», savukārt prēmijas ieguvēju izvēlas vērtēšanas komisija. «Vērtēšana notiek visnotaļ skrupulozi un pēc definētajiem noteikumiem,» teic A. Pelēča literārās prēmijas vērtēšanas komisijas loceklis Andžejs Beļēvičs. «Ir vērtēšanas kritēriji un vērtēšanas komisija, kas grāmatas lasa un pēc attiecīgiem kritērijiem saliek punktus. Pēc tam tie matemātiski tiek saskaitīti kopā, un — kas nu gala rezultātā sanāk, tas sanāk.»
Katra grāmata slēpj ko unikālu, tāpēc vērtēšana ir sarežģīta. «Bieži vien nākas salīdzināt absolūti nesalīdzināmas lietas, nolikt blakus dzīves stāstu daiļliteratūrai,» tā A. Beļēvičs. «Vērtēt vienu grāmatu, kur primārais ir valoda, savukārt otrā grāmatā primārais ir dzīvais stāsts. Blakus jānovieto grāmata, kas ir ļoti fantastisks pētījums, kur ir daudz vēsturiskā, ar grāmatu, kur ir vairāk māksla. Ir jāsavieno nesavienojamais.»
Ir gan jālasa, gan jāraksta
Autori un vērtēšanas komisija atzīst, ka ir ļoti nozīmīgi ne tikai lasīt grāmatas, bet arī tās rakstīt. «Pasaule ir pārpilna ar informāciju,» teic E. Ruka. «Ir uzrakstīts tik daudz labu grāmatu, ka neviens cilvēks savā mūžā tās nevar izlasīt. Šis ir tas gadījums, kad vēlme rakstīt nenāk tikai no manis. Sakrita vairāki apstākļi — stāsts, kas nav izstāstīts, cilvēki, kas grib to dzirdēt, un arī bija tāda kā misijas apziņa. Šķita — kādam visa šī informācija ir jāsavāc kopā. Jo ēka nav tikai mūri, ēka, jo īpaši baznīca, dzīvo ar garu un ar cilvēkiem.»
«Ja nebūs, kas raksta, tad nebūs, ko lasīt,» bilst A. Beļēvičs. «Ir jāraksta un ir arī jālasa. Šajā gadījumā Aleksandra Pelēča literārā prēmija ir stāsts par Talsu novadu un Talsu novadam veltītām grāmatām. Šī prēmija ir ļoti burvīgs instruments, kā mēs šīs grāmatas varam pacelt gaismā, lai cilvēki par tām uzzinātu pēc iespējas vairāk, lai tās lasītu, pamanītu, un, protams, tas ir arī tāds draudzīgs uzsitiens uz pleca autoriem par paveikto darbu.»
/Artūra Reinholda foto/
