Teātris ir mākslas veids, kurā atdzīvojas iztēle, drosme un prieks būt uz skatuves. Atzīmējot Starptautisko teātra dienu 27. martā, arī Virbu kultūras namā bija manāma rosība, jo Talsu novada pirmsskolas izglītības iestāžu kolektīvi satikās vienuviet, lai spēlētu teātri. Šie svētki kļuva ne tikai par radošu pašizpausmes iespēju, bet arī par sirsnīgu satikšanās brīdi, kurā bērni dalījās priekā, draudzībā un mīlestībā pret teātri.
«Bērniem, kuriem varbūt ne tik ļoti gribas lasīt grāmatas, ir diezgan grūti atcerēties tekstus. Teātris ir ļoti labs veids, kā, gan spēlējoties, gan iemācoties tekstu, mēs varam veicināt tekstpratību un lasītprasmi,» kā radusies ideja rīkot pirmsskolas teātra svētkus, skaidro Virbu pirmsskolas izglītības iestādes (PII) vadītāja, pasākuma organizatore Sandra Bērziņa.
«Es apbrīnoju visus kolektīvus. Priecājos, ka viņi bija šeit. Esam patīkami pārsteigti, ka uz pasākumu ieradušies tik daudzi kolektīvi.»
Bērni lielākoties gatavojās paši
Svētki iesākās ar ēnu teātri. «Man bija lapsas loma, es zinu, ka lapsas ir ļoti viltīgas un izpalīdzīgas,» teic Rojas PII «Zelta zivtiņa» audzēknis Teodors. «Man mamma nopirka melnā lāča kostīmu, un tāpēc man bija jābūt lācim,» stāsta Laucienes pamatskolas PII grupas Dursupē audzēknis Kārlis.
«Man bija jāguļ uz pufa stūrītī un jāgaida brīdis, kad jānāk ārā. Es saprotu, kā lācis kustas. Viņš tā iet cauri mežam ar lieliem, smagiem soļiem. Lāci dzīvē neesmu redzējis, tikai veikalā ziemeļbriedi. Bet tas arī nebija dzīvs, viņam bija tikai āda.»
«Sākumā izvēlējāmies pasaku, pēc tam izvēlējāmies žanru — mūziklu,» atklāj Sabiles PII «Vīnodziņa» audzinātāja Agnese Freimane. «Mēs izlikām maskas, bērni tās apskatījās un izvēlējās, ko gribētu attēlot, — kāds lapsu, cits asniņu, ko nu kurš…» teic Rojas bērnudārza «Zelta zivtiņa» audzinātāja Iveta Rozentāle. «Ārā mēs skatījāmies tulpju asniņus. Bērniem bija skaidrs, kas ir asniņš, un līdz ar to bija ļoti viegli sadalīt lomas. Viņi ar ļoti lielu interesi savu lomu mācījās, gatavoja, paši izdomāja, kā varētu kustēties. Mēs, audzinātājas, tikai piekoriģējām un palīdzējām apgūt tekstu. Bērni ļoti ātri visu apguva.»
Liela loma arī vecākiem
Teātra izrāžu veidošanā iesaistās arī vecāki. «Viņus mēs iesaistām, ja kaut ko vajag atvest uz bērnudārzu, reizēm viņi mums palīdz sagatavot maskas. Ja mājās kāds slimo, tad iedodam lomu uz mājām līdzi, lai mācās,» skaidro I. Rozentāle.
«Vecāki bija atbildīgi par aktieru tērpiem, viņi deva savu svētību mums, lai viss būtu labi,» dalās A. Freimane. «Šādi pasākumi jau attīsta gan runas stilu, gan prasmi uzstāties, gan aktiermākslu. Arī pasakas tādā veidā bērni padziļināti mācās un lasa. Vecākiem tikai prieks.»
«Ne tikai vecākiem ir nozīmīgi ierasties, lai redzētu sava bērna sniegumu, vēl svarīgāk ir bērniem, redzot, ka viņu vecāki ir ieradušies uz pasākumu, kur viņi ir varoņi uz skatuves,» tā S. Bērziņa. «Tā ir drosme uzstāties publikai, jo tas nav vienkārši, tas ir diezgan izaicinoši — runāt, kustēties, nesastingt uz skatuves un parādīt arī sevi. Nākotnē plānojam aicināt arī citu novadu kolektīvus, un šo pasākumu esam iecerējuši turpināt kā tradīciju.»
