“Zemnieks paraksta apliecinājumu, ka spēs izaudzēt un piegādāt, piemērām, Latvijā audzētas bietes, bet rezultātā “skata pēc” iepirkuma uzvarētājs 10 kilogramus nopērk no bioloģiskā vai integrētā audzētāja, bet pārējais tiek atvests no kaimiņvalstīm. Tātad mūsu bērni skolās vai pacienti slimnīcās ēd produktus par kuriem nav zināms, kā un kur tie audzēti, “ teic biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš.
Biedrība aicina pārskatīt publisko pārtikas iepirkumu sistēmu, atsakoties no zemākās cenas kā noteicošā kritērija, izvēloties pārtikas produktu piegādātāju valsts un pašvaldību iestādēm. J. Lazdiņš uzskata, ka ir nepieciešama “pārtikas produktu iepirkumu sistēmas revīzija”, lai secinātu, kas strādā, kas tiek viegli apiets un kur nepieciešamas radikālas pārmaiņas vai kontroles pastiprināšana. Šī brīža prakse bieži vien rada situāciju, kurā zaudētāji ir vietējie audzētāji un Latvijas sabiedrība, bet ieguvēji — lieli ārvalstu piegādātāji un starpnieki.
Slimnīcas, ieslodzījumu vietas, bērnudārzi, skolas, nometnes un citas valsts un pašvaldību iestādes ik gadu organizē pārtikas iepirkumus miljonu eiro apmērā. Daudzos no tiem uzvar viens un tas pats piegādātāju loks, kura patiesā labuma guvēji ir ārvalstu pilsoņi. Ņemot vērā, ka nereti šajos iepirkumos izšķirošais faktors ir zemākā cena, pasūtītājs rezultātā saņem produktus ar sliktāku kvalitāti un nezināmu izcelsmi. Liela problēma ir arī tā saucamie apliecinājumi, kas jāiesniedz pasūtītājam par to, ka konkrētais audzētājs spēs piedāvāt savu produktu, tajā pat laikā iztrūkst konkrētības par apjomu, kā arī garantijas, ka šis produkts tiešām no zemnieks tiks iepirkts. “Iespējams, iepirkumu sludinātāju izpratnes trūkums rada situācijas, kas uzvarētājiem ļauj nebūt godīgiem iepirkuma izpildē. Es negribētu domāt par apzināti negodprātīgu rīcību no pašu iepircēju puses, “ J. Lazdiņš.
Zemākā cena, zemāka kvalitāte?
“Lai gan jau gadiem tiek runāts par nepieciešamību publiskajos iepirkumos atbalstīt vietējos zemniekus, kā arī mūsu iedzīvotājus nodrošināt ar kvalitatīviem vietējiem produktiem, praksē, izvēloties iepirkuma uzvarētāju, zemākās cenas kritērijs joprojām bieži ir izšķirošais. Absurds, bet vienlaikus iepirkumos tiek prasīta atbilstība bioloģiskās lauksaimniecības, integrētās audzēšanas vai nacionālās pārtikas kvalitātes shēmu prasībām. Līdz ar to rodas pamatots jautājums – uz kā rēķina tiek panākta tik zema cena?” jautā biedrības vadītājs.
Biedrība norāda, ka iepirkumu sistēmas uzbūve pietiekami neatbalsta īsās piegādes ķēdes un tiešu sadarbību ar vietējiem audzētājiem un ražotājiem, priekšroku dodot vairumtirgotāju bāzēm.
J. Lazdiņš: “Trūkst centības — labāk paņemt kaimiņvalsts uzņēmumu (kas cieši sadarbojas ar vairumtirgotājiem), no kura var nopirkt gan sīpolus, gan kartupeļus, gan arī apelsīnus un banānus. Sadarboties ar vietējiem audzētājiem un ražotājiem īstermiņā ir ķēpīgāk — vairāki piegādātāji, katrs vedīs kaut ko savu. Tajā pat laikā ilgtermiņā tā tiktu veicināta kooperatīvo sabiedrību veidošanās un attīstība, kuras var nodrošināt produkcijas apjomus, izcelsmes izsekojamību un pārbaudāmu kvalitāti. Mainot sistēmu uz vietējiem ražotājiem draudzīgāku, iegūtu arī patērētājs, jo ļoti bieži lielo bāžu nosolīto ‘’lētākās cenas iepirkumu’’ nav iespējams izpildīt ar kvaltatīvu pārtiku — tiek piegādāta nestandarta vai zemākas šķiras produkcija.”
Praksē zaļā iepirkuma prasības nereti tiek apietas
Būtiska problēma ir zaļā publiskā iepirkuma prasību interpretācija un kontrole. J. Lazdiņš: “Tieši šeit parādās pirmā būtiskā plaisa starp prasībām “uz papīra” un reālo situāciju dzīvē. Iepirkumos bieži tiek prasīta pirmās šķiras produkcija, taču praksē produktus pieņem cilvēki, kuriem nav profesionālu zināšanu, lai precīzi noteiktu, vai konkrētais ābols, burkāns vai oga patiešām atbilst noteiktajai šķirai. Vizuāli produkts var šķist labs, taču tehniskās nianses – tādas kā izmērs, faktiskais sastāvs bieži paliek nepārbaudītas. Tā sistēma ļauj dokumentos piegādāt “pareizu” preci, pat ja realitātē tās kvalitāte ir zemāka.”
Līdzīga situācija esot ar attāluma kritērijiem zaļajā iepirkumā. Teorētiski šiem noteikumiem būtu jāveicina vietējā ražošana un jāsamazina transporta ietekme uz vidi. Taču praksē paliekot atvērts jautājums no kurienes attālumu rēķina? No audzēšanas vietas, noliktavas vai fasēšanas punkta?
Kāpēc importu pārbauda mazāk?
J. Lazdiņš: “Vietējais ražotājs zina, ka viņa saimniecību iespējams pārbaudīt līdz pat pēdējam sīkumam — dokumentus, produkta izcelsmi, audzēšanas veidu un vietu. Ir situācijas, kad tiek vērtēts, vai zemnieks vispār spējis izaudzēt tādu produkcijas apjomu, kādu deklarē. Savukārt importa gadījumā (Lietuva) Latvijas institūciju iespējas ir daudz ierobežotākas. Tur pārbaude galvenokārt balstās dokumentos. Ja tie ir kārtībā, sistēma pieņem, ka viss atbilst prasībām.”
Būtībā veidojas paradoksāla situācija. Sistēma, kas teorētiski paredzēta kvalitātei, izsekojamībai un godīgai konkurencei, praksē vairāk noslogo vietējo ražotāju nekā ārvalstu piegādātāju.
Biedrība “Zemnieku saeima” uzskata, risinājumi ir iespējami daudz precīzāk definējot prasības iepirkumu specifikācijās un izsekojamības prasības, kā arī jāizvairās no liekām birokrātiskām prasībām. Otrkārt, nepieciešama ciešāka starpvalstu sadarbība starp uzraudzības iestādēm, lai importa kontrole nekļūtu tikai par formalitāti.
/Publicitātes foto/
